Muhamedam ir 12 gadi un viņš iet Natālijas Draudziņas vidusskolas trešajā klasē. Tāpat kā abi brāļi un māsa pēdējos divus gadus, kas aizvadīti Irākā, viņš skolu nav apmeklējis un mācās divus gadus zemākā klasē, nekā atbilstu zēna vecumam.
Skolas direktoram Pēterim Ševčenko šī ir otrā pieredze ar patvēruma meklētājiem. Jau no gada sākuma Draudziņas skolā mācās arī 15 gadus vecs puisis no Afganistānas, bet pēc individuālas programmas - zemā zināšanu līmeņa dēļ.
Bērni no irākiešu ģimenes ir ar priekšzināšanām un pēc skolotāju stāstītā – centīgi no tāfeles pārraksta vārdus sev pagaidām nesaprotamajā valodā.
“Vecākais puisis, kurš ir 8. klasē, izmanto tehnoloģijas un tulko latviski, ko viņš saprot, tā acīmredzot ir kurdu valoda, pilda mājasdarbus un, kā teica audzinātāja un vienlaikus ģeogrāfijas skolotāja, pēdējā darbiņā, kur bija Eiropas valstis jāieraksta kartē latviešu valodā, viņš ir uzrādījis vienu no labākajiem rezultātiem klasē,” stāsta Pēteris Ševčenko.
Vecākais puisis Jadigars labi runā vāciski un sarunas laikā vairākkārt atkārto – Latvijā ir daudz labāk nekā Irākā.
“Man ir divi trīs draugi, viņi mani saprot. Viens prot vāciski, ar otru es varu nedaudz sarunāties angliski. (..) Arī ar ēdienu viss ir kārtībā, daudz ko varam ēst. Mēs neēdam cūkgaļu, bet ir jau arī daudz citu ēdienu,” stāsta Jadigars.
Natālijas Draudziņas skola patvēruma meklētāju izglītošanai nav izvēlēta nejauši – tā ir vistuvāk 16.autobusa maršrutam, pa kuru bērni lielā brāļa pavadībā katru dienu dodas no Muceniekiem uz centru.
Direktors stāsta – klasesbiedri un arī vecāki ir saprotoši un daži skolotāji darbu ar irākiešu bērniem uztver kā misiju un dara no visas sirds, tomēr tā ir liela papildu slodze, daudz sarežģījumu, un skolā nolemts neuzņemt vairāk par vēl pieciem līdz desmit patvēruma meklētāju vai jau bēgļa statusu saņēmušajiem bērniem.
“Mēs noteikti vairīsimies vienā klasē ielikt vairāk nekā vienu cilvēku, lai viņiem nesāktos šī iespēja neintegrēties, bet atrasties savā sabiedrībā. Tas ir viens tāds stingrs uzskats. Un otrs - mums ir jādomā par savu vidi, mums ir jāiedod šī izglītība mūsu bērniem un, jo vairāk viņi [patvēruma meklētāji vai bēgļi] ir, jo vairāk skolotāji ir noslogoti ar šo papildu darbu,” atzīst skolas direktors.
Kamēr Jadigars, Alans, Muhameds un Sazana mācās, viņu vecāki ar vēl diviem bērniem – viņu mazo brāli un māsu - Muceniekos gaida lēmumu par bēgļa statusa piešķiršanu vai nepiešķiršanu. Viņi bēga no Irākas, jo tur ir karš.
Ģimene Irāku pametusi jau otro reizi. Tajā nācās atgriezties pēc Vācijā pavadītiem teju 11 gadiem, kuru laikā tā arī neizdevās saņemt bēgļa statusu. Padzīvojuši Irākā divus gadus, pārdevuši visu, kas piederējis, un pārvadātājiem teikuši – vienalga, kur Eiropā. Tā viņi atvesti līdz Latvijas robežai.
“Vācijā dzimuši mani bērni, tomēr bēgļu statusu mums neiedeva, kas ļautu normāli strādāt. Vīrs teica – es gribu strādāt, tomēr to neļāva. Bet viņš grib patstāvīgi dzīvot. Tad mums teica, ka šeit varēs ātri dabūt statusu un varēsim strādāt. Atbraucām, lai bērni varētu mierīgi dzīvot, gulēt, iet skolā,” stāsta patvēruma meklētāja no Irākas Anuša.
Lēmumu par statusu ģimene uzzinās februārī. Anuša ļoti cer, ka šeit varēs palikt un visvairāk uztraucas, vai tik lielai ģimenei izdosies atrast dzīvokli. Ar darbu, viņasprāt, nebūs problēmu, vīrs jau vairākas vietas esot noskatījis. Abi mācās latviešu valodu un saka, ka vēlas šeit palikt. Vecākais puisis, kurš lielāko dzīves daļu pavadījis Vācijā, gan atzīst – gribētu tur arī atgriezties.
