Ir sajūta, ka esmu mājās. Liene un Kristofers pārcēlušies no Anglijas uz Siguldu

Galvenais ieguvums no četriem dažādās pasaules valstīs pavadītiem darba gadiem ir spēja novērtēt to, kas tev ir dots Latvijā. Tā savu pasaules pieredzi vērtē Liene Jansone, kura ar dzīvesbiedru angli Kristoferu Koksu tagad par savām mājām sauc Siguldu.

Liene un Kristofera pārcēlušies no Anglijas uz SigulduGunta Matisone

Latvijas Radio viesojās Lienes un Kristofera Siguldas mājas plašajā dārzā, kur vietas pietiek gan zālājam, gan dārza augiem un arī bērnu rotaļu laukumam. Un tieši šī dzīves telpa ir bijusi viens no mājupceļa nosacījumiem.

“Galvenokārt, jā, droši vien tā vēlme audzināt bērnus brīvākā vidē. Un Kriss arī piekrita, ka šeit, viņaprāt, bērniem ir drošāka vide. Man vienmēr bija sapnis, ka man bērni skraidīs brīvā dabā, elpos svaigu gaisu, varēs vasarās iet peldēties. Anglijā likās – būs mazākas tās iespējas, tur būsim ierobežotākā dzīves vidē,” skaidroja Liene.

Uz Angliju Liene devās, lai strādātu profesijā, kura viņu bija ieinteresējusi, bet Latvijā tobrīd tā vēl bija visai mazpazīstama. “Es principā braucu projām zināšanu un pieredzes dēļ. Es nebēgu prom [tā], ka es šeit negribu atgriezties. Latvijā es mācījos Ģeogrāfijas fakultātē, man ļoti patika kartogrāfija, un tad ienāca Latvijā tajā brīdī diezgan jauna tehnoloģija – lāzerskenēšana. Es sapratu, ka īstenībā gribas zināt vairāk, un Latvijā tajā momentā nebija daudz, kas man varētu par to vairāk pastāstīt. Es arī biju augusi salīdzinoši tādā mikroklimatā, kur vecāki vienmēr parūpējās un apčubināja. Un man laikam gribējās iesviest sevi tajā nezināmajā, tad es aizbraucu uz Angliju.

Pirmo mēnesi man sāpēja galva, jo man bija jāiemācās miljons jaunu  angļu terminu par to tehnoloģiju.

 

Vienkārši katru nakti domāju: ko es daru, ko es daru? Es taču te neko nesaprotu. Bet laikam tu ieej tādā ritenī, tu gribi pierādīt, ka tu to vari, nevis padoties un lēkt lidmašīnā, un braukt mājās. Tiku cauri tam pirmajam mēnesim, tad mani aizsūtīja uz pirmo projektu Dienvidāfrikā. Tajā projektā bija elektrolīnijas jāskenē. Principā tu lido virs elektrolīnijas un skenē elektrolīniju,” pastāstīja Liene.

Tālāk sekoja darbs Angolā, arī kartējot elektrolīnijas: “Ķīnieši viņiem bija sabūvējuši, bet viņi nezināja, kā īsti no vienas elektrostacijas uz otru iet tā līnija. Bet starplaikos tad jau varējām arī bišķiņ papriecāties par to interesanto vietu, kur mēs esam. No sākuma bija ļoti, ļoti šokējoši par to, kā tur dzīvo cilvēki, bērni – atkritumu kaudzēs. Tas tā skarbi, ļoti, ļoti skarbi, bet, jo vairāk es tur braucu, – nevar teikt, ka tu pierodi pie tā, kā viņi dzīvo –, bet tu redzi, ka viņi principā ir laimīgi. Vismaz Angolā. Viņiem ir prieks par mazām, sīkām lietām, par to, ka viņiem ir ēdiens, par to, ka viņi var uzspēlēt bumbu. Arī ļoti varēja pamācīties, ka nevajag jau dzīvē daudz, pietiek ar kaut kādu mazumiņu; jā, ja tu gribi, tu vari priecāties par visu.”

Pēc tam sekoja darba komandējumi Eiropā, arī uz Japānu, Krieviju, Indiju, un visas šīs valstis skatītas ne jau tūrista acīm.

Atgriežoties Latvijā, Liene vairs nestrādā jomā, kurā strādāja, esot ārzemēs. Tagad viņa pievērsusies vides dizainam. Bet pieredze, kas gūta citās zemēs, tomēr esot neatsverama.

“Pirmkārt, ko es iemācījos, – nebaidīties nezināt. Es esmu pamanījusi, ka mēs dažreiz izliekamies, ka mēs visu mākam, visu saprotam, visu zinām, un tad mēs cenšamies to savu taisnību aizstāvēt. Bet saprast, ka tu nezini, ir pilnīgi “ok” un prasīt – pastāstiet man, izskaidrojiet, māciet mani. Tas bija viens. Nebaidīties jautāt, izzināt, tas tikai norāda, ka tu gribi augt un mācīties,” pauda Liene.

Esot ārpus Latvijas, viņa arī sāka novērtēt tās lietas, kas ir šeit: “Dažreiz tu aprobežojies tikai ar to savu problēmu un ikdienu. Bet tad, kad aizbrauc, tu atceries kaut vai: jā, tur taču varēja vienkārši aiziet pastaigāties mežā.”

Tikmēr Kristofers nesūdzas par iejušanos Latvijā, tomēr, protams, bija jāpieņem arī daudz kas jauns. “Bija šādas tādas lietas. Valoda, protams, ir vislielākā problēma. Un tad bija dažas lietas ar ēdienu, kas bija savādāks. Latvieši mīl dilles. Bet es Anglijā neesmu pieradis ēst dilles. Citādi nav daudz, kas te būtu grūti. Es integrējos diezgan ātri un apradu ar vietējām tradīcijām un paradumiem. Piemēram, latviešu mīlestība pret dejošanu, kas nav tik ļoti sastopama pie mums Lielbritānijā. To bija interesanti skatīties un arī piedalīties,” pastāstīja Kristofers.

Liene savulaik ir dejojusi tautiskās dejas: “Tas arī dod lielu patriotisku devu. Uzvelc tautas tērpu, tu izej uz skatuves, tu nes savu kultūru arī ārpus Latvijas. Tas man noteikti deva lielu Latvijas mīlestību, savas zemes mīlestību. Man liekas, ka Kriss to novērtēja, jo viņš atzīst, ka Anglijā viņiem tas patriotisms ir diezgan sarucis.”

Liene un Kristofers novērtē, ka tagad, dzīvojot Latvijā, pats galvenais ieguvums ir savas mājas, savas vietas sajūta.

“Man liekas – kamēr tu esi jauns, ir pilnīgi “ok”, ka tev nav tik svarīga tā sava vieta, jo tad ir jāskatās, jābrauc, jāizzina. Bet tajā momentā, kad sāc dibināt ģimeni, tas tā nogruntē, un tajā momentā tu gribi savu piederību, kaut kādu savu vietu, to sajūtu: jā, tā ir mana māja. Te es tā jūtos, tas ir ļoti svarīgi,” saka Liene.

“Jā, tas ir diezgan svarīgi. Kad mēs dzīvojām Rīgā, dzīvoklī, tad likās, ka esmu mājas, bet tajā pašā laikā kaut kas nelikās gluži pareizi. Nopērkot šo māju un zemi, ir sajūta,  ka man ir pašam sava vieta, ka man ir savas mājas. Nevis, ka es kaut kur palieku vai viesojos. Ir sajūta, ka esmu mājās,” sacīja Kristofers.

Liene pavaicāja Kristoferam, vai viņš jūtas laimīgs: “Jā, ļoti laimīgs. Kāpēc lai es nebūtu šeit laimīgs?”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt