Sadaļas Sadaļas

Ir jāspēj palīdzēt, nevis jaukt galvu māsiņām un ārstiem. Dr. Klauna Piča stāsts

Ainārs Eidons jeb dakteris Pičs ir klauns ar nedaudz skumjām acīm, kurās ieskatoties var redzēt lēkājam prieka dzirksti. Ikdienā Ainārs strādā skolā bērniem ar īpašām vajadzībām. Aināram rūp līdzcilvēki, un tieši tādēļ viņš ir daļa no Dr. Klaunu programmas. Viņš Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā strādā ar tiem mazajiem cilvēkiem, kuriem slimnīcā var kļūt bēdīgi, bailīgi un skumji.

“Ja es to negribētu, es to nedarītu. Tas, pirmkārt, ir aicinājums. Mans mērķis ir darīt labu – es gribu palīdzēt. Tas ir saistīts arī ar manu darbu, maniem līdzcilvēkiem, kuriem kaut kādā veidā nav paveicies,” domīgi atzīst Ainārs. Ikdienā viņš strādā speciālajā izglītības iestādē ar bērniem, kuriem ir garīgās un fiziskās attīstības traucējumi, un viņš pats atzīst, ka savā profesijā ir no matu galiņiem līdz papēžiem. Tādēļ klauna darbu viņš uztver kā savu otro profesiju. Viņa dzīvē svarīgākā ir ģimene. Lai atpūstos no ikdienas, Ainārs dzied “Jasmīnas korī”. Tāpat brīvajā laikā Ainārs aizraujas ar ģitārspēli, makšķerēšanu un basketbolu.

No klauna par īstu klaunu

Ziedo Dr.Klaunu programmai!

Lai dakteri klauni varētu turpināt iepriecināt mazos pacientus slimnīcās, iespējams ziedot, zvanot pa tālruni 90006086. Veicot vienu zvanu, tiek ziedoti 1.42 EUR, bet, zvanot pa tālruni 90006666 ar vienu zvanu ziedosiet 4,27 EUR. Iespējams arī veikt pārskaitījumu Dr. Klauna biedrībai.

Biedrība „Dr.Klauns”
Reģ.nr. 40008199816
AS SEB Banka, kods UNLALV2X
Konts: LV43UNLA0050019740644

Plašāku informāciju par Dr. Klauna programmu meklē www.drklauns.lv.

Ainārs ceļu pie Dr. Klauniem atradis pavisam nejauši – internetā ieraugot sludinājumu, ka notiek jaunu klaunu uzņemšana programmā. “Es nodomāju – varbūt vajadzētu pamēģināt? Jo bija skaidrs, ka noteikti Dr. Klauniem viens no veidiem, kā viņi strādā, ir improvizācija. Un tā es pamēģināju un par laimi esmu šeit,” priecājas Ainārs.

Improvizācijas prasmes viņam noder ikdienā – darbā ar bērniem skolā. “Man bija viens skolnieks, ar kuru man vajadzēja improvizēt, lai viņu motivētu kaut ko darīt. Un mani kolēģi teica: “No malas tu izskaties tā kā tāds klauns!” Bet tas viss, ko es darīju – tā improvizācija – strādāja, lai viņu motivētu,” stāsta Ainārs. Turklāt tas ir strādājis mirkļos, kad motivācijas nepietiek pat pamatvajadzību apmierināšanai, jo, izmantojot  improvizācijas prasmes, Ainārs motivējis savu skolēnu kaut vai aiziet paēst pusdienas.

Proaktīvā klauna daba

Neskatoties uz to, ka Latvijas sabiedrības pretimnākšana un gatavība palīdzēt līdzcilvēkiem, kuri ir nonākuši tādās vai citādās grūtībās, ne vienmēr ir proaktīva, dakteri klauni tādi ir – viņi palīdz bez lūguma palīdzēt, jo redz to kā savu misiju un mazo pienesumu sabiedrībai.

“Ja es ierastos slimnīcā ar savu bērnu, es gribētu kaut kādu atbalstu,” atzīst pats Ainārs. Tieši tādēļ klauniem ir jābūt tiem, kuri spēj palīdzēt, nevis jauc galvu māsiņām un ārstiem.

Klaunu un medicīnas personāla savstarpējās attiecības atgādina deju, kurā ārsti vada un klauni pielāgojas, mēģinot nesajaukt nevienu soli. Arī Ainārs ir novērojis un secinājis, ka Dr. Klauns ir svarīgs kā atbalsts ne vien ārstiem un medmāsām, bet arī vecākiem: “Ja es ierodos slimnīcā – es esmu satraucies, mans bērns ir satraucies… Ja es redzu, ka manam bērnam tas Dr. Klauns var palīdzēt, tas ir vienreizēji!” Tāpat nevar noliegt to, ka klauni ir pavisam maza daļa no visas slimnīcas sistēmas, tomēr pacientu emocionālais ieguvums no viņu darbošanās nereti ir daudz lielāks nekā ieguldījums – viens mazs “Čau!” vai ziepju burbuļu izrāde gaitenī mazajam pacientam var samazināt stresu un palīdz nomierināties arī viņa tuvajiem. “Tā ir maza daļiņa, kas padara to momentu priecīgāku, tu pasmaidi. Psiholoģiski tas palīdz, es tā domāju,” spriež Dr. Piča atveidotājs.

Robežas slimnīcā un sevī 

“Robežām ir jābūt. Nevari atnākt kā klauns un darīt visu, ko tu vēlies,” viņš uzsver. Daudz ko priekšā pasaka cilvēka intuīcija. Izvērtējot un uzmanīgi vērojot situāciju un ieklausoties sevī, ir iespējams nojaust, kad klauns tiešām palīdzēs, kaut arī pirmie mēģinājumi ir neveiksmīgi.

“Ir reizes, kad nesanāk, nesanāk, nesanāk. Bērns vēro, ārsts koncentrējas,” par reizumis saspringto darbu, palīdzot procedūru laikā, stāsta Ainārs.

Tomēr viņš atzīst – ja ar ceturto reizi tomēr izdodas, tad klauns savu uzdevumu ir izpildījis. Un uzdevums ir – padarīt uzturēšanos slimnīcā un ārstniecības procesu vieglāku. Emocionalitāte ir jāspēj noslēpt: “Es arī esmu emocionāls, bet es tās emocijas laižu prom, jo es zinu, kāpēc šeit esmu. Vajag, lai es tiem bērniem varu dotajā momentā palīdzēt.”

Arī pirmā reize klauna tēlā Aināram asociējas ar robežām.  Visiem klauniem apmācības procesā tiek mācīts, ka vispirms jāiziet cauri nodaļai, lai saprastu, kas tur notiek, kāda ir atmosfēra, vai drīkst uzvesties skaļi un kādi ir citi apstākļi. Tikai pēc ašas analīzes klauns drīkst sākt savu darbu. “Es atceros pirmo reizi, kad es ienācu slimnīcā. Ir gaitenis, kad tu ej, piemēram, nodaļā pa gaiteni. Un ir tie lodziņi durvīm,” stāsta Ainārs, “un es paskatos – tur pie sistēmām… Ko es tur darīšu? Otrā pusē arī…” Tomēr šādi apstākļi nedrīkst būt šķērslis: “Es sapratu – bāc! – es tā nemaz nevaru. Un kaut kā es mācēju to atslēgt.”

Ikdienas sasniegumi un augšana

Arī Aināra ikdienas darbs ir emocionāli sarežģīts – darbs skolā ar bērniem nav vienkāršs. Ainārs atzīst, ka ikdienas pieredze ļauj emocionāli savākties, pildot klauna pienākumus. Viņš norāda, ka varētu domāt par to, kādēļ kādam dots vairāk nekā citiem, kādēļ dzīve tā iekārtota. “Bet tad es sapratu, ka es nevaru domāt, kas viņiem noticis – man nav jāanalizē. Es esmu nācis ar savu mērķi, kāpēc es šeit esmu,” savu lomu apzinās Ainārs. Viņš arī norāda, ka būšana par klaunu nav tikai došana – tas ļauj atklāt jaunas šķautnes savā personībā un paplašina ikviena programmas dalībnieka apvāršņus, jo apmācības vada arī skolotāji no citām valstīm, un viņu pieredze ir neatsverama.

Arī Ainārs uzsver, ka darbu mājās nest nedrīkst, tomēr ir reizes, kas jāpārrunā ar tuviniekiem. “Ja kaut kas ir uz sirds, tad sieva, protams, mani uzklausa, jo ir svarīgi, lai ir kāds, ar ko padalīties. Nevis turi visu laiku iekšā, esi pilns ar situācijām, kas tevi nomāc,” atzīst iejūtīgais vīrietis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt