No pirmdienas ikviens ir aicināts veikt kādu labu darbu! Piemēram, palīdzēt zināmam vai svešam cilvēkam, dzīvnieku patversmei vai ziedot asinis un glābt cita dzīvību. Labdarības organizācija “palīdzēsim.lv” jau trīspadsmito gadu rīko Labo darbu nedēļu. Taču ir cilvēki, kuriem darīt ko jēgpilnu un labu kļuvis par ikdienu. Tāds ir Helmuts Rasa.
Elīna jeb Čiepa klausa Helmutu tieši tāpat kā savu tēti vai mammu. Helmuts ir asistents. Tas nozīmē, ka viņš bērniem ar īpašām vajadzībām palīdz gan nokļūt uz skolu un nodarbībām, gan ir aukles un drauga vietā, kamēr vecāki ir darbā.
“Smiekli. Viņi ļoti daudz smejas. Kad tu paņem bērnu rokā un lēkā, viņš jūt. Citā nometnē Ričardu uznesu kalnā un viņš kājas kustināja svētlaimē. Tad jau asaras birst. Tas ir tas, kas piepilda. Es jūtos piepildīts,” atzina Helmuts.
To, ka asistents nevis vienkārši dara savu darbu, bet jūt īpašu saikni ar bērniem, novērtē arī vecāki.
“Ar Helmutu mēs iepazināmies nometnē. Viņš bija brīvprātīgais. Un bērni vienkārši neatlipa no viņa,” stāstīja Elīnas tētis Mārcis Padoms.
Elīnas tētis uzsvēra, ka īpaši svarīgi ir tieši fiziski spēcīgs asistents, jo bērni ir bieži jānes: “Īpašam bērnam asistents ir ļoti svarīgs. Īpaši, ja abi vecāki atgriezušies darbā. Jo tas resurss jau ir tik, cik ir. Asistents var paņemt daļu. Viņi brauc uz skolu. Helmuts varēs gan izcilāt, gan aiznest, gan uznest.”
Helmuts pauda, ka daudzi meklē darbu, kas patīk un kas viņu pacilā. Kopš kļūšanas par īpašo bērnu asistentu, Helmuts jūtas tādu darbu atradis.
Lai strādātu ar īpašajiem bērniem, Helmuts ir pārcēlies no Saldus uz Rīgu. Bet ar asistenta algu sevi uzturēt nav iespējams. Tāpēc vakaros viņš strādā arī citviet, lai varētu nomaksāt rēķinus un paēst: “Atnākot uz Rīgu, ir tik daudz labu cilvēku satikti, kuri piedāvā dažādus darbus.”
Taču viņš pauda, ka pārējie darbi ir tikai tam, lai nopelnītu. Gandarījums rodas, kad viņš kopā ar kādu īpašo bērnu dodas ikdienas gaitās: “Tas arī piepilda to dienu un sirdi.”
