Ko Ginters var un ko – nevar
Kad iepazīstamies ar Gintera mammu Māru Kārkliņu, puika atkal ir pazudis. Tā notiek vairākas reizes dienā, jo Ginters pārvietojas zibenīgi un apkārt mājai aug lieli koki, kuros var pazust vienā mirklī. Jau 13 gadu Gintera ģimene ir pieradusi, ka dēls nepārtraukti ir jāpieskata. Pietiek nolaist acis, kad Ginters jau paķēris riteni un devies piedzīvojumos. Tuvumā dzīvo vairāki kaimiņi, kas ir ļoti draudzīgi, pretimnākoši un uzreiz ziņo, kur ir Ginters. Ar puiku var sarunāt, ka viņš nekur prom nedosies, bet pēc mirkļa viņš jau ir ceļā.
“Lielākais sasniegums, par ko brīnījās arī nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” speciālisti, ir tas, ka Ginters agri iemācījās lasīt. Burtus viņš apguva, jau beidzot bērnudārzu. Bet lasīšanas mehānisms uzreiz neatveras daudziem bērniem, pat tiem, kam nav traucējumu. Strādājām ar to četrus gadus. Biju bērnudārza metodiķe, izmantoju dažādus materiālus, braucu logopēdei līdzi uz kursiem. Un tagad Ginters lasa – tā ir prasme, ko daudziem bērniem ar Dauna sindromu neizdodas apgūt vispār. Diemžēl sākās cita problēma, Ginteram kļūst sliktāka skaņu izruna mēles īpatnību dēļ, taču viņam patīk lasīt uzrakstus, reklāmas prospektus un visu ko citu. Turklāt Ginteram ir ļoti laba atmiņa,” stāsta Gintera vecmamma Inese Kārkliņa, bez kuras atbalsta Gintera vecākiem grūti iedomāties savu dzīvi.
“Ginters ļoti labi orientējas apkārtējā vidē. Viņam bija tikai pieci seši gadi, kad, jau izbraucot uz šosejas un pagriežoties uz Rīgas pusi, atskanēja Gintera jautājums: “Brauksim uz “Vaivariem”?” Pagaidām šķiet, ka matemātiskās prasmes viņam nebūs attīstītas, taču viss mainās. Kad Ginters piedzima, prognozes bija, ka viņš nerunās, nestaigās. Labi, ja smaidīs, labi, ja pazīs...” piebilst Gintera mamma Māra Kārkliņa.
Skolā un nodarbībās
“Jau kopš bērnudārza laika Ginteram ir patikusi mūzika, ritma instrumenti. Viņam ir veikts ļoti rūpīgs individuālais izvērtējums deinstitucionalizācijas (DI) projektā “Vidzeme iekļauj”. Šajā projektā bērniem ar funkcionāliem traucējumiem tiek piedāvātas nodarbības pie speciālistiem, un iespēju tās izmantot kļūst arvien vairāk. Mēs arī varējām paši pateikt, ko, mūsuprāt, Ginteram vajadzētu. Varu ieteikt citām ģimenēm – jo vairāk speciālistu un nodarbību būs atzīmēti izvērtējumā, jo lielākas būs iespējas saņemt palīdzību. Katrā reģionā ir speciālisti, kas sniedz pakalpojumus DI projektā, taču viņu skaits ir ierobežots. Mēs izmantojam lielisko iespēju, ka Cēsīs darbojas biedrība “Brīnummāja”, kurā ir speciālisti, kas piedāvā Montesori nodarbības, kanisterapiju, mūzikas terapiju, logopēdijas nodarbības, fizioterapiju, kustību un deju terapiju, TOMATIS konsultācijas un daudz ko citu. Ginters ir bijis uz Montesori nodarbībām, “Vaivaros” uz reitterapiju, Ginteram tur patīk. “Brīnummājā” ejam uz mūzikas terapiju, Montesori, pamēģinājām arī TOMATIS terapiju, taču tā nebija piemērota Ginteram.
Mūzika Ginteram vienmēr bijusi svarīga. Cēsu 2. pamatskolā ir speciāla klase, kurā mācās astoņi bērni, arī Ginters. Katru gadu skolā vienam bērnam no šīs klases Ziemassvētkos vāc ziedojumus. Ziedo gan bērnu vecāki, gan skolēni, gan skolotāji. Bija ļoti aizkustinoši, kad mums paziņoja, ka ziedojums tiek vākts Ginteram, esam ļoti pateicīgi. Tā mēs tikām pie bungu komplekta. Kad vēl nebijām nopirkuši bungas, atradu ierakstu, ka Priekuļos Romāns Feoktistovs piedāvā apmācību.
Es viņam uzrakstīju: “Vai esi gatavs izaicinājumam?” Viņš atbildēja: “Jo grūtāk, jo labāk.” Tā degsme acīs Ginteram, ieraugot bungas un mācoties spēlēt... Bija skaidrs, ka viņam to vajag. Pāris nodarbību ar Romānu bija lieliskas, viņš Ginteru uztvēra kā līdzvērtīgu. Bet tad nāca Covid-19 laiks, un Romāns pārcēlās uz Rīgu. Tagad atkal meklējam bungu skolotāju Ginteram,” stāsta Māra.
““Vaivaros” arī teica, ka viņi iesaka Ginteram mūzikas nodarbības. Īpaši svarīgi tas esot pusaudžu gados, kad saasinās savstarpējās attiecības, – mūzika palīdzot. Kad redzu mīlestību, kas Ginteram tiek un kas nāk no viņa, man ir sajūta, ka viņam viss būs labi. Tāda eiforija uznāk, ka reizēm sev saku: “Dieviņ, piebremzē mani!” Jo, kad par kaut ko ir tik liels prieks, ka tu gavilē, vienmēr nāk atsitiens. Man bija kolēģīte, kura, kad notika kaut kas labs, teica: “Ar Dieva palīdzību mēs to izdarījām.” Proti, tas nav mans nopelns, jo Dievs palīdzēja.
Kad Ginters piedzima, mēs dzīvojām Jāņmuižā un es strādāju bērnudārzā. Kādu dienu vadītāja Lilita Siņicina teica, lai vedu Ginteru šurp. Viņam bija divi gadi, un viņš vēl nestaigāja. Zināju gadījumus, kad citā vietā vecāki bija rakstījuši petīciju, ka nevēlas, lai viņu atvases mācās kopā ar bērnu, kam ir Dauna sindroms. Jāņmuižā gan visi bija pieņemoši. Lai Ginteram palīdzētu labāk attīstīties, bērnudārzā izveidojām speciālo programmu un atbalsta grupu. Kad redzējām, cik viņam labi klājas grupiņā, aicinājām arī citus bērnus ar funkcionāliem traucējumiem. Tas bija brīnišķīgs periods,” stāsta Inese Kārkliņa.
“Es nebiju īsti pārliecināta, vai vajag Ginteru laist parastā bērnudārzā. Vai viņš varēs tikt līdzi citiem bērniem, vai viņu neatgrūdīs, kā pret viņu izturēsies pedagogi un citi bērni? Mums jau vēl nebija nekādas pieredzes, trūka informācijas, kā attīstās bērni ar Dauna sindromu. Ģenētiķi tikai iedeva aprakstu, kas kurā vecumā viņam būtu jāmāk. Bet bērnudārzā viss tiešām bija labi, diemžēl citi bērni ar funkcionāliem traucējumiem gan tik labi neiedzīvojās. Ginters tur bija mīlulītis, saulīte. Viņš visiem deva bučiņas, vienmēr smaidīja. Mums vispār Jāņmuižā apkārt bija brīnišķīgi cilvēki, bet tur dzīvojām mazā dzīvoklītī, kur aktīvajam Ginteram kļuva par šauru. Tad nopirkām māju Vaives pagastā un pārvācamies uz šejieni kopā ar vīra mammu. Ginteram no rītiem brauc pakaļ busiņš no sociālā dienesta un ved uz skolu Cēsīs, kur Ginters jau ir pabeidzis 5. klasi. Uz nodarbībām “Brīnummājā” vadājam paši. Tagad šeit dzīvojam visi kopā – mans vīrs Jānis, vecākais dēls Vaino Markuss, Ginters, mazā māsa Unita un mūsu suņi Deira un Bella,” stāsta Māra.
Ģimenes komanda
“Ikdienā nav viegli, jo Ginteram patīk visi tēta rūcošie mehānismi, kas atrodas pagrabā. Viņš ir ļoti spēcīgs, un reizēm, kad kaut kur ticis klāt, viss ir salauzts. Reizēm nepietiek pat ar trim pieskatītājiem. Kad abi ar vīru no rītiem devāmies uz darbu, bija traki. Tad vīra mamma aizgāja pensijā, kļuva vieglāk. Bet Ginters aug un ir ļoti spēcīgs, ome vēl var izskraidīt līdzi, brauc ar viņu uz nometnēm, uz “Vaivariem”. Tagad es nestrādāju un vairāk esmu kopā ar dēlu. Mēs vēl nezinām, kā mums turpmāk klāsies, bet šobrīd DI projektā “Vidzeme iekļauj” parādās jauni pakalpojumi Spārē, Cēsīs un Priekuļos, kas domāti arī pieaugušajiem ar garīgiem traucējumiem. Iespējams, viņam tur būs jāpavada dienas, kad pieaugs, nezinām. Kopš Gintera dzimšanas ir bijis tik daudz neparedzamā. Kad pēc dzemdībām mums pateica diagnozi, pirmā doma bija: “Nē, tas nevar būt, noteikti kaut kas ir sajaukts, ar pirmo bērnu taču viss bija kārtībā… Bija apjukums, meklēju: “Kāpēc? Ko es esmu izdarījusi nepareizi?” Tagad mēs jau esam apbružājušies un bruņas uzaudzējuši. Ja kāds pauž nepatiku, kad esam kaut kur devušies ar Ginteru, zinām, ka šie cilvēki paši ir zaudētāji savas attieksmes dēļ. Bet lielākoties apkārtējie ir pieņemoši, arī vienaudži no kaimiņu mājas draudzējas ar Ginteru. Tas ir ļoti svarīgi mums visiem,” piebilst Māra.
*Publikācija tapusi informatīvajā kampaņā par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.
