22 gadus Ivkinu ģimene Madonas novada Kalsnavā rūpējas par Ievu. Viņu vienīgais bērns guva smagu dzemdību traumu. Ieva ir apķērīga, taču pati nevar ne paiet, ne paēst, arī runas spējas Ievai ir traucētas. Ievas apkopšanai mamma Inta ir ziedojusi visu dzīvi, jo Ievai nepieciešama nemitīga aprūpe. Apvienot meitas kopšanu ar darbu nebija iespējams, jo īpaši jau 90. gados neviens nebija gatavs auklēt smagi slimu bērnu invalīdu, kas turklāt dzīvo laukos – teju meža vidū.
„Ar darba stāžu sanāk bēdīgi. Ko esmu strādājusi un pati maksājusi, tas ir kārtībā, bet ko valsts man solīja bērna invalīda kopšanu skaitīt darba stāžā, to diemžēl neskaita. No 1996. gada sākuma līdz 2005. gada beigām,” stāsta Ievas mamma Inta.
Vienīgais ģimenes apgādnieks bija Ievas tētis. Inta stāsta – sociālās apdrošināšanas iemaksas no nelielā 12 latu pabalsta līdz 1996. gadam maksāja pati. 1996. gadā iemaksu summa palielinājās vairākas reizes un naudas trūkuma dēļ tās maksāt vairs nevarēja. Turklāt valsts iestādē Inta tika maldināta.
„Ka bērna invalīda kopšana skaitās stāžā, to man tiešām teica visus šos gadus. Vilšanās man ir. Vislielākā vilšanās par to, ka man visu laiku meloja. Iznāk, ka man valsts meloja visu laiku,” stāsta Inta.
Lai gan Inta par meitu ne mirkli nav likusi rūpēties valstij – tātad valsts uz šī rēķina varējusi krietni ietaupīt -, Intas nopelnītā pensija ir tikai mazliet lielāka par valstī noteikto minimālo pensiju. Intai līdz mūža galam pienāksies nepilnu 60 latu pensija.
„Pensiju sistēma ir balstīta uz katra cilvēka individuālajām iemaksām, un šajā gadījumā, ja šīs iemaksas nav veiktas, bet šie 25 gadi ir sakrāti, tad valsts garantē minimālo pensiju,” skaidro LM Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Jana Muižniece.
„Sociāli netaisnīgi, jo - ja mēs raugāmies tīri pēc kādas tiesību normas gramatiska traktējuma, tad var šķist – jā, likumīgi, bet,ja mēs raugāmies no cilvēktiesību doktrīnas viedokļa, raugoties pēc jēgas un mērķa piemērojamības konkrētajā situācijā, tad tādai problēmai nevajadzēja veidoties,” situāciju vērtē tiesībsargs Juris Jansons.
Viņš uzsver – arī neveicot sociālās iemaksas, minimālās pensijas apmēram būtu jānodrošina vismaz eksistence. Savukārt situācijā, kādā nonākusi Inta un citu bērnu invalīdu vecāki, ierēdņiem būtu jāmeklē labākie individuālie risinājumi konkrētajai personai.
Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis ir skarbs. Lai gan valsts deklarējusi, ka bērniem jādzīvo nevis institūcijās, bet ģimenēs, Ivkinu ģimenes piemērs parāda, ka ieceres labi izskatās tikai uz papīra: „Vai nu valsts uzņemas atbildību par to, ka šī nauda tiešām seko nevis institūcijai, bet ģimenei. Atbalstīt ģimeni un bērnu, nevis lielās institūcijas, kas Latvijā ir izveidojušās pietiekami daudz.”
Inta apsver iespēju tiesāties ar valsti par ģimenei nodarīto netaisnību, taču jurista pakalpojumi nav lēti. Labklājības ministrijā norāda – visticamāk, neko panākt nebūs iespējams, jo kāds kurā laikā bijis likums, tāds atbilstošajā situācijā ir ticis piemērots. Jāpiebilst, ka 2006. gadā valsts kļūdu izlaboja, un no 2006. gada bērna invalīda kopšana atkal tiek ieskaitīta darba stāžā.
