Panorāma

Piemin komunistiskā genocīda upurus

Panorāma

Latvija atdzimst polāro pētījumu zinātne

Inta Bulēna: laiks Sibīrijā man ir "balta lapa"

Inta Bulēna: Laiks Sibīrijā man ir «balta lapa»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Piedzimt Sibīrijā, nodzīvot tur pirmos sešus gadus un izslēgt no apziņas – tāds dažos vārdos ir represētās Intas Bulēnas stāsts. To, kādām grūtībām un šausmām cauri izgājusi ģimene, viņa apjautusi vien pusmūžā.

Inta Bulēna piedzima Turā, Krasnojarskas apgabalā. Lai arī viņa ir represēto biedrībā, piemiņas pasākumus aktīvi neapmeklē. Ģimenē par izsūtījumu gandrīz nekad netika runāts, tāpēc Inta vienmēr dzīvojusi ar sajūtu, ka jāskatās uz priekšu.  Sibīrijā Inta nodzīvoja pirmos sešus dzīves gadus. No fotogrāfijām pretī smaida dzīvespriecīga meitene – pucēta un lolota - sēž klēpī mammai, kuru izsūtīja kopā ar vecākiem un diviem brāļiem.

Intai  pirmie seši dzīves gadi ir – kā viņa saka – balta lapa. Sibīriju viņa neatceras nemaz, tāpēc arī piedzīvotās grūtības visu jaunību tā īsti nemaz nav apjautusi. Intas mamma visu mūžu palikusi noslēgta, aizvainota:

„Ģimenē viņa neko nestāstīja. Neko. Tikai tā, starp citu. - Jums bija kāds laiks, kad jūs gribējāt zināt, kad jūs vaicājāt vecākiem, kas īsti ir noticis? - Es teikšu atklāti – kad viņai vienreiz paprasīja, tad viņa pateica, ka viņa negrib par to runāt, lai viņai vairāk neprasa. Tā diezgan atcirta. Tad arī neviens vairāk īpaši neuzbāzās. (..) Bija tā kā apvainojusies uz visu to iekārtu. Jo viņa nesaprata, kāpēc viņu? Un tāpēc viņai attieksme pret cilvēkiem un dzīvi bija tā tāda raupja.”

Pirms deviņiem gadiem, kad mamma aizgājusi mūžībā, Inta atradusi viņas pierakstus un vēstules no Sibīrijā vēlāk bojā gājušā mammas brāļa. Tikai tad sapratusi mammas noslēgtību:

„Nnakts laikā piecēluši visus augšā, devuši pusstundu laiku sakravāties un visus aizveduši prom. Tikai tad, teikšu atklāti, es sapratu, cik tas ir šausmīgi, tad, kad es lasīju un iedziļinājos.”

Savu vectēvu – mammas tēti, kurš brīvvalsts laikā bija policists – Inta nekad nav redzējusi. Torņakalna stacijā viņu nošķīra no pārējiem, un ģimene viņu vairs nekad neatrada.

„Droši vien tāpēc viņai negribējas neko ne atcerēties, ne domāt. Tas bija laikam tāds trieciens un...  Tieši tad, kad tu esi dzīves plaukumā, tev dzīve tikai sākas … aizsūtīt tevi prom…”

Pēc atgriešanās Padomju Latvijā Inta ne reizi vien izjutusi izsūtītās zīmogu. Dzīvokli atgriežoties nedeva. Ģimene mitinājās deviņu kvadrātmetru istabiņā pie radiem. Vēlāk, piesakoties darbā par stjuarti, vispirms saņēmusi atteikumu. Tad pieņemta, taču lidojumos ārpus Padomju Savienības nav laista. Taču grūtības iemācījušas dzīvē visu panākt pašai un daudz atpakaļ neskatīties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti