Liktenis mēdz izspēlēt jokus un ņem nopietni arī nejauši izteikti vēlmes – neilgi pēc iepazīšanās Inga un Ivars Pļavenieki devās romantiskā ceļojumā uz Norvēģiju, un, staigājot gar jūras malu, izsaucās – cik te skaisti un mierīgi, te gan būtu laba vieta dzīvošanai! Tobrīd viņi pat nenojauta, ka šī kļūs par viņu mītnes zemi. Nu jau 13. gadu abi laimīgi dzīvo Norvēģijā un ļaujas dažādiem jauniem izaicinājumiem, pārsteidz norvēģu draugus ar kulinārajām prasmēm, latviešus – ar izcili kūpinātām vistiņām un smaržīgiem tomātiem. Blakus Norvēģu jūra, mežs, netālu lidosta, no kuras labākos laikos ceļot uz visu pasauli – idille diviem pieaugušiem cilvēkiem, kas dzīvē daudz ko pieredzējuši un nu baudīt bauda dzīvi visā tās skaistumā.
Aļņu un stirnu valstībā
“Iepazināmies solīdā vecumā, kad bērni jau savā dzīvē. Kādus padsmit gadus atpakaļ, pat neatminu precīzi, cik," saka Inga. “Tik laimīgi dzīvojam, ka gadus neskaitām!” iesaucas Ivars. Un patiesi – abu skatieni ir mīlestības pilni. Arī runā abi kā viens vesels – viens iesāk, otrs turpina, pirmais atkal pārķer stāstu, un pa laikam atskan: “Šito izstāsti tu!”
Norvēģijā pāris nokļuva nejauši. Teju jāsaka – Likteņtēvs izdzirdējis nejauši izsaukto sajūsmas frāzi, pasmīnējis un noteicis – lai tad arī notiek!
“Reizēm domāju – nez kā būtu, ja mēs toreiz uz citu valsti būtu aizbraukuši un es būtu izsviedusi šādus vārdus? Jābūt ļoti uzmanīgiem ar šādām neapzināti izteiktām vēlmēm!“ Inga smejas. Ivars piebilst: „Tagad tiešām dzīvojam gan klusumā, gan harmonijā. Esam Tensbergas piepilsētā. Kā citur kaķi pa naktīm klusi staigā pa ielām, tā te – aļņi! Un stirnu bariņi nereti redzami pilsētiņas centrā. Netālu jūra un mežs.“
Lai gan abi ir bijušie rīdzinieki, tomēr lielpilsētas kņadas nepietrūkstot gan. Tiesa, kad aizbraucot uz Rīgu, tad allaž cenšoties apmeklēt kādu teātra izrādi, koncertu, meistarklasi.
Kā daudziem, dzimteni nācās pamest 2008. gada krīzes laikā… Ivars bija būvinženieris, piedalījies daudzu nozīmīgu objektu celtniecībā, bet, krīzei sākoties, būvniecības firmas sāka viena pēc otras bankrotēt. Izdevies piecus mēnešus pastrādāt Francijā, bet tad dažādu apstākļu dēļ bija jābrauc atpakaļ. “Tur māja pusbūvēta, kredīti, darba īsti nav… Reiz sēdējām ar lielajiem bērniem pie vīna glāzes, un Ingas meitas Madaras vīrs saka – zini, man Norvēģijā ir viens latviešu paziņa, varbūt var ko pamēģināt? Un – nepagāja ne divi mēneši, kad bijām jau tur! Valodu zināšanas nekādas, bet nepaspējām pat nobīties – svētdien iebraucām, pirmdien bija jau jābūt darbā,” Ivars atceras. “Tur vairs nebija runas par prestižu, savu profesiju – dari, kas jādara. Bet mūsējie jau daudzi prot visādus darbus, tādi multifunkcionāli, tas ir retums Rietumeiropā.“
Abi ar Ingu strādāja kurjerpastā – izvēlējušies garāku maršrutu, lai vairāk varētu nopelnīt, un abi kopā pa naktīm vadājuši avīzes, pakas, pārtikas produktus. Par darbu nesūdzējušies, arī vide ļoti droša un mierīga: „Pa visiem šiem gadiem man bijis tikai viens nosacīts incidents – manā auto bija iekāpis kāds iereibis kungs, kuru laipni palūdzu izkāpt, jo man jādodas tālāk strādāt.“ Savukārt kāds cits pār mēru ieķēris vīrietis reiz mēģinājis „glābt“ Ingu, cēli skandējot, ka nav sievietes cienīgi pa nakti avīzes nēsāt. Inga tik nosmējusies vien – bail nav bijis nemaz.
Tagad Inga saimnieko pa māju, Ivars strādā viens pats un ļoti apmierināts bilst – arī, strādājot vien četras stundas diennaktī, nopelnīt var labi, un turklāt paliek daudz laika no sirds nodoties sev tuvām nodarbēm.
Radošā virtuve diviem
Un tādu Ingai un Ivaram patiesi netrūkst – viņi ceļo (pērn, protams, tikai pa Norvēģiju), makšķerē, sēņo, nodarbojas ar dārzkopību, kūpina gaļu un eksperimentē virtuvē. Tā pamazām nonākuši arī līdz savam ēdienu emuāram jeb blogam.
Receptes
Pāris īpašās receptes no Ingas un Ivara jeb “Virtuve diviem”:
Lai arī ēst, protams, gatavojuši arī Latvijā, īpaši Ivars, kulinārā meistarība un eksperimentēšanas gars pa īstam sācis uzplaukt Norvēģijā – vairāku iemeslu dēļ. No sākuma bijis patiess šoks par latvieša acij neierasti augstajām cenām Norvēģijas pārtikas veikalos, pēc tam par to, ka izvēle ir diezgan maza un nav tirgus ar svaigiem produktiem. Tāpēc meklējuši un mēģinājuši dažādus variantus.
„Tu nevari šeit tā – o, es šodien gatavošu to un to! Jo izdomā, aizej uz veikalu, bet, izrādās, nevari iegādāties visas vajadzīgās sastāvdaļas. Te ir tradicionālā karbonāde, bekons, vēl šis tas, bet, piemēram, ja vajag lāpstiņas gabalu – tāda nav. Produktu klāsts šaurs. Nav arī tā dēvēto “krievu veikalu”, tiesa, ir turku, ķīniešu veikali, tur šo to var atrast, piemēram, mērcītes marinēšanai, dabīgo granātābolu sulu. Jo mums patīk dabiskas, vienkāršas lietas, nekas mākslīgi sarežģīts. Šajos veikalos esam pat pāris Latvijas produktus atraduši! Citreiz darām otrādi – kaut ko nopērkam un prātojam, ko no tā pagatavot. Sēžu internetā, meklēju, dienām ilgi jau to nevar darīt, citādi produkti būs pagalam. Nereti saprotu, ka nevaru sameklēt tieši to, ko vajag, tad pieķeksēju nianses, kas šķiet interesantas, un eksperimentēju pats. Un tad vai nu sanāk, vai nesanāk. Biežāk, par laimi, sanāk,” smejas Ivars.
Abi tagad saka – viņiem patiesi neesot nekā tāda, kā pietrūktu no Latvijas ēdieniem, jo, ja kaut ko sakārojas, pagatavo paši.
Vienīgi nēģu tur nav, tos pērkot Carnikavā, un biezpienu nevar paši pagatavot, jo Norvēģijā ar likumu aizliegts pārdot nepasterizētu pienu.
Visu pārējo paši gatavo, cep, kūpina, marinē. Dara arī melleņu vīnu – tas reiz iedots kādam lielam vīnu zinātājam, viņš, jau pasmaržojot vien, teicis, ka to darījis kāds no Baltijas valstīm! Pagaršojot augsti novērtējis. Jāpiebilst, ka Ivars jau Latvijā eksperimentējis ar vīniem un tos darījis pat no ķirbjiem, ķimenēm, piparmētrām.
Pamazām abi kulināri sapratuši, ka nebūtu slikti receptes apkopot vienuviet: "Recepšu bija iekrājies daudz, bet tās allaž tika pieķeksētas uz lapiņām, kas kaut kur noklīda. Arī draugi bieži prasīja, kā mēs gatavojam vienu vai otru ēdienu; tagad vienkārši aizsūtām saiti. Arī jebkurš cits var ieiet un paskatīties. Nereklamējamies un nevācam klikšķu skaitu. Mūsu blogu drīzāk var uzskatīt par publisku recepšu grāmatu. Rau, arī šodien jau bijuši skatījumi no vairākām valstīm, tas priecē! Mūsu receptes lūguši publicēt arī vairāki Latvijas portāli.“ Turklāt abi nesaspringst uz kādas konkrētas līnijas ieturēšanu: „Mums patīk mainīties, allaž gribas izmēģināt ko jaunu!“
Katrai receptei pievienota kārdinoša gatavā ēdiena bilde. Skaisti nofotografēt ēdienu patiesi ir liels talants, bet Inga mulsi atvaira komplimentus: „Nekā tāda jau nav! Esmu redzējusi blogus, kur tiešām ir tik krāšņi foto! Mēs sev nodefinējām, ka tas ir mūsu ikdienas ēdiens, pagatavojam to, es nobildēju, un tad uzreiz tas arī tiek notiesāts.“
Emuārs saucas „Virtuve diviem“, bet kā tad ar veco teicienu, ka divi vienā virtuvē saimniekot bez strīdiem nevar? Inga un Ivars smejas, ka viņiem šajā ziņā viss esot pilnīgā kārtībā – saprototies bez vārdiem. Turklāt pamatā katrs atbild par savu virzienu – Ivara pārziņā lielākoties ir gaļa un citi kreptīgie ēdieni, Inga atbild par saldajiem. Katram arī sava pieeja gatavošanā – Ingai vajag visu kārtīgi izstudēt, izprast un salikt pa plauktiņiem, tikai tad var ķerties pie darba, bet Ivars vairāk esot mākslinieka tips – izdomā vai atrod ideju, kaut ko pieliek, saštuko, sakompilē un gatavo savu versiju.
Brūns siers, lasis un septiņas kūkas
Protams, nevar nepajautāt par norvēģu virtuvi – kas tur labs un garšīgs?
Ivars nopūšas – mūsdienās, kā daudzviet Rietumu pasaulē, arī norvēģi pārgājuši lielākoties uz pusfabrikātiem, tā dēvētā „vecā virtuve“ lēnām izzūd.
Inga stāsta: “Reizēm esmu aiznesusi norvēģietēm viņu pašu tradicionālos ēdienus, viņas pajautā, kā esmu gatavojusi, un tad atgaiņājas – nē, nē, viņas to nekad nevarētu, tas taču esot tik sarežģīti! Lai gan nekā sarežģīta tur nav. Vispār tā vēsture ir tāda, ka līdz 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, līdz tika atklāta nafta un sākās ļoti strauja ekonomiskā izaugsme, norvēģi bija ļoti nabadzīga tauta. Kā man teica viens gados vecāks norvēģis: “Mēs piecreiz dienā ēdām zivis”.”
Lasis un arī citas jūras veltes – sālītas mencas, garneles, mīdijas un citas – gan joprojām ir cieņā. Uz Ziemassvētkiem norvēģi mēdz vārīt īpašu jūras velšu zupu. Pie tradicionālās un mūsdienām tipiskās norvēģu virtuves pieskaitāmas arī kaltētas, sālītas jēra ribas (pirms gatavošanas tās izmērcē), dārzeņu sautējumi, kartupeļu plācenīši ar cīsiņiem, kanēļmaizītes un rozīņmaizītes, vafeles. Īpatnējs ir norvēģu brūnais siers – tas gan ir ļoti nosacīts siers, jo to gatavo no karamelizētām sūkalām.
Norvēģi mīl maizi un kūkas, bet arī pēdējās teju visi cep no gatavajiem sausajiem maisījumiem. Inga zina stāstīt kādu kuriozu: “Te ir ļoti populāras gatavo maisījumu šokolādes kūkas, līdzīgas mūsu plātsmaizēm – izlej mīklu uz pannas, uzcep, pārkaisi ar veikalā pirktajiem saldajiem kripučiem, gatavs! Un kādā skolas izlaidumā, kur katram bija jāatnes kāds našķis, svētku maltīte sastāvējusi tikai no šīm kūkām – tās bija atnesuši visi…”
Ingas kūkas gan norvēģiem dikti garšojot, nereti viņi piedāvājot kādu barteri, piemēram, aizvest ekskurijā uz vēl neredzētām vietām, bet par to lai uzcepot kūciņu.
Inga un Ivars īrē dzīvokli ārpilsētā, kur ir liela saimniecība un vienkopus dažādos dzīvokļos dzīvo gan īrnieki, gan paši saimnieki. Laika gaitā iedraudzējušies. Inga teic – tas esot norvēģiem raksturīgi: kad sadraudzējas, tad uzņemas tādu kā šefību un pieskata, lai otram labi klājas. Abi tiek lūgti uz visiem svētkiem, un šad tad arī tiek pasūtīts gatavot ēdienus īpašām svinībām, jo visi jau novērtējuši, cik lieliski tas pārim sanāk. Saimnieki parasti iegādājot pārtiku, izsakot vēlmes un uzklausot abu kulināru ieteikumus.
"Saimnieku dēlam gatavojām kāzu mielastu vairāk nekā 100 cilvēkiem! Beigās mūs izsauca lielajā zālē, pateica visu priekšā paldies, un mums bija jāsaka runa. Bet bijām krietni apmulsuši, jo mūs iepriekš par to nebrīdināja. Ivars apjukumā spēja tikai pateikt, turklāt nez kādēļ franciski: „Bon appétit!“. Bet ar to bija gana, tas visiem dikti patika, skanēja sajūsmas saucieni un aplausi,“ Inga atminas.
Runājot par svētku svinēšanu, abi atceras, ka sākumā daudz kas licies neparasts, jo notiek citādi nekā Latvijā. „Saimniekiem ir daudz radu, parasti sanāk savi pārdesmit cilvēki. Un katrs ar kūku! Jo to pieņemts nest kā ciemakukuli,“ stāsta Ivars. Tur esot tradīcija, ka viesībās jābūt septiņu veidu kūkām!
Latviešiem dīvains sākumā licies arī ēšanas formāts – stāv skaisti uzklāts un izdekorēts galds ar šķīvjiem un galda piederumiem, bet ēdiens jāiet likt uz šķīvja citā telpā, parasti virtuvē. Pēc tam visi sasēžas un ēd, vēlāk seko otrā tūre. Kad paēsts, visi pārceļas uz citu stūri, kur stāv kafijas galds ar kūkām.
Visgardākie tomāti
Bet ko norvēģi saka par mūsu iecienītajiem produktiem? „Skābēti gurķi viņiem liekas kaut kas ļoti dīvains!“ Inga smejas. Arī pret mūsu iemīļotajiem kūpinājumiem vietējie izturas piesardzīgi – izteiktā dūmu garša viņiem šķietot par stipru. Toties latvieši pēc Ivara kūpinātajām vistiņām stāv rindā, un viņš tās, labi iepakotas, sūta pat uz Norvēģijas otru galu, bet tuvākie brauc pakaļ paši, jo grib pavisam svaigas. Vasarā sēta ir gandrīz kā informācijas apmaiņas centrs, jo mašīnas brauc viena pēc otras, cilvēki satiekas, runājas, iegūst jaunus draugus.
„Savā lokā viņi visu jau izrunājuši, bet te var apmainīties ar informāciju, izmantot to, padot tālāk. Piemēram, mēs ņemam olas no netālās fermas. Bet vienreiz gadā olas nevar dabūt, jo viņi tur visu tīra. Aizbraucam – ferma ciet, olu nav. Bet mēs nu esam iepazinušies ar cilvēku, kas cep kūkas pārdošanai, aši uzrakstām ziņu – kur tu pērc olas vairumā? Paši gan vistas negrasāmies turēt, mums hobiju pietiek!” Ivars smejas.
Var teikt, ka Inga un Ivars latvietību kopj un uztur caur saikni ar zemi, ar dabu, ar svēto ēdiena gatavošanas rituālu.
Daudzi, ne tikai latvieši, brauc pie Pļaveniekiem arī pēc dabiskiem, supersmaržīgiem un garšīgiem tomātiem un gurķiem. Arī šo dārzeņu audzēšana sākusies gluži nejauši.
"Viss sākās ar pāris tomātu stādiem! Kolēģe iedeva – esot par daudz sasējies, bet žēl stādiņus mest laukā, varbūt Inga gribot,“ Ivars atceras. „Mums jau pašiem savas vietas un zemes nav. Kolēģe pierunāja – vai tad nu dažiem stādiņiem vietas nebūšot! Paņēmu arī, iestādījām vienkārši spainī ar zemi četrus tomātu stādus. Auga griezdamies un deva tādu ražu! Visi, kas redzēja, brīnījās, un mēs paši arī – no katra stāda kādi pieci, septiņi kilogrami tomātu! Un tad pēkšņi saimniece piedāvāja savu siltumnīcu – daudz braukājot apkārt, neesot vaļas apkopt, varbūt mēs tur kaut ko vēloties stādīt?“ Inga smejas – viss gluži nemanot ejot plašumā: „Un nu jau mums ir divas siltumnīcas, vēl no Latvijas pasūtījām trešo! Iekopām arī kartupeļu lauciņu, audzējam cūku pupas.
Mums vienmēr viss tā viegli un nenopietni sākas un aiziet plašumā… Pamēģināsim? Un pamēģinām!
Tad citi redz, ka mums aug tomāti, gurķi – vai nevarot drusku pārdot? Nu jau lūdz audzēt arī stādiņus. Te jau nav konkurences! Esam to nokārtojuši arī oficiāli, te tas ir vienkārši ar tāda veida ienākumiem – izdrukā veidlapu, dokumentē, un tie skaitās kā ienākumi no hobija. Tagad saimnieki radus ved ekskursijā rādīt, kā mums te viss aug. Viņi tik tālu no tā visa dabiskā aizgājuši! Prasu – kāpēc jums nav tirgus? Agrāk esot bijuši tirdziņi, tad izzuduši. Visu taču varot nopirkt veikalā. Tad viņi pagaršo mūsu dārzeņus un saka – mūžā neesam tik garšīgus tomātus ēduši! Viens vīrietis reiz vienkārši stāvēja siltumnīcā un dziļi elpoja to īsto tomātu smaržas pilno gaisu. Cilvēki Rietumos no tā visa ir tālu prom, visu vajag arvien vienkāršāk, ātrāk, prastāk. Bet mūsējie vēl zina, kā garšo dabīgi audzēts tomāts un gurķis, viņiem to vajag. Kad gāju valodas praksē bērnudārzā, tur zem koka bija izaugusi maza apšu beciņa. Audzinātājas paņēma ar papīra salveti, lai pirksti neskaras klāt, un nesa izmest miskastē, jo uzskatīja par ļoti indīgu, droši vien krāsas dēļ. Es saku – tā taču apšu beka, garšīga! Viņi it kā ir dabas bērni, dabā auguši, bet tajā pašā laikā tik tālu no dabas aizgājuši, viņi eksistē it kā paralēli, vairs nejūt dabu, nav kontaktā. Nu gan lēnām nāk modē tas, kas mums pašsaprotami. Viņi to mācās apzināti, no jauna. Ivars smejas – ja piedomātu, varētu naudu ar to pelnīt, pasniegt sevi un savas zināšanas kā modes preces."
Inga un Ivars atzīst – kaut labprāt makšķerējot, arī laiva esot, bet laika nu tam atliekot arvien mazāk. Uz mežu ogot un sēņot gan abi dodas, kad tas iespējams.
Arī sēņošana Norvēģijā ir citāda nekā Latvijā – te, piemēram, ir iespēja sēnes pārbaudīt pie īpaša “sēņu kontroliera”, lai zinātu, vai visas salasītās ir ēdamas:
“Piemēram, vietējā avīzē ir sludinājums – tad un tad tiekamies un ejam sēņot. Savācas tāds bariņš, un tad beigās ir sēņu speciālists, kuram atrāda grozu saturu. Mēs arī esam piedalījušies tādā pasākumā – jāsaka godīgi, kā “latvieši praktiskie” tādā veidā cerējām uzzināt par jaunām sēņu vietām! Joka pēc izgājām arī sēņu pārbaudi, un kontrolieris paziņoja, ka latvieši uzvarējuši un savākuši visvairāk sēņu, turklāt ēdamās. Savukārt ķīnieši bija salasījuši visas iespējamās sēnes, un palika pie sava – viņi ēdot pilnīgi visas!”
Ogot dodas diezgan daudzi, bet sēņot – mazāk. Varbūt tāpēc, ka šis pasākums nav tik izplatīts, atbildīgie rūpējas par drošību. Inga smejas – tāpēc abi parasti nerādot ziņkārīgajiem norvēģiem grozu saturu, lai nešokētu – viņi pārsvarā vācot tikai gailenes, bet, piemēram, cūcenes iedvešot teju šausmas un šķietot neēdamas.
Ivars atceras gadījumu, kas pārsteidzis viņa latviešu draugu: “Viņš nāca ar grozu no meža, apstājās policija, pajautāja, kas un kā, viņš saka – biju sēņot, eju mājās gatavot vakariņas. Policija pierakstīja adresi un piekodināja, lai esot ļoti uzmanīgs, jo ar sēnēm varot saindēties. Draugs gan apgalvoja, ka sēnes labi pazīst un lasa tikai tās, kuras zina, turklāt prot tās pareizi sagatavot, tomēr piecos no rīta atskanēja durvju zvans – policija bija ieradusies pārliecināties, ka cilvēks dzīvs un vesels…”
Pasaule ir brīnumu un iespēju pilna
Pārim patīk ceļot – protams, labajos laikos, kad tas bija iespējams. Un tad, kad atkal būs. Bērni dzīvo Vācijā un Austrālijā, jābrauc pie tiem, Latvijā jāapciemo radi un draugi, bet netiek aizmirstas arī citas valstis – parasti aizlidojot, tad noīrējot mašīnu un dodoties, kurp acis rāda. Vienmēr tiek apmeklēts vietējais tirgus un nogaršoti lokālie ēdieni. Pērn ierobežojumu dēļ ārzemju braucieni izpalika, bet apceļojuši Norvēģijas skaistās vietas.
Inga un Ivars Norvēģijā jūtas labi un sauc nelielo Tonsbergas pilsētiņu par savām mājām. Saka – ar sirdi gribas uz Latviju, ar prātu saprotot, ka būs pārāk grūti...
"Negribas atkal dzīvot, lai vergotu, negribas nedrošību un neziņu, kas būs rīt. Nav vairs tas vecums. Gribas nobāzēties un dzīvot mierīgi, bez stresa. Man te pagāja pieci gadi, kamēr atkopos no sava darba, ko darīju Latvijā un kas prasīja daudzas stundas dienā un nemitīgu stresu! Jā, šeit es nestrādāju savā profesijā, bet toties man nav stresa, strādāju vien četras stundas, labi nopelnu un paliek laika arī dzīvei,” saka Ivars. Arī Inga piekrīt: “Ja būtu jaunāka, varētu padzīvot katrā valstī gadus desmit – tā būtu lieliska un interesanta pieredze! Bet tagad, jā, gribas vairāk vietu, ko saukt par savu, lai gan ceļot mums joprojām ļoti patīk! Mūsdienās jau pasaule ir ļoti maza, jebkurā brīdī vari būt, kur vēlies. Var aizlidot uz Rīgu, uz kādu koncertu – laika ziņā tas gandrīz tas pats, kas no otra Rīgas gala ar autobusu braukt… Šobrīd uz Latviju izvēlamies braukt kā ekskursanti, kā būs tālāk – redzēsim. Mūs jau aicina pārvākties arī uz Austrāliju, bet šobrīd jūtamies labi tepat, mūsu Norvēģijas pilsētiņā!”
Abi saka – pasaule ir brīnumu pilna, galvenais tos ne tikai ieraudzīt, bet arī nenobīties un izmantot iespējas, kuras allaž parādās, ja kusties un kaut ko dari.
“Tieši ārzemēs dzīvojot, sāku aptvert, ka vecuma robeža izstiepjas. Norvēģu seniores dzīvo tik viegli, pat gaisīgi, burtiski it kā plivinās riņķī pa dzīvi un pa pasauli!
Vēl septiņdesmit, astoņdesmit gados cilvēki dzīvo ar pilnu krūti. Un mēs arī te jūtamies jauni un esam arī atvērti visam jaunajam. Mūsu pieeja – darīt to, kas patīk. Tagad saimnieki mudina – veriet vaļā savu kafejnīcu, dosim jums telpas! Kas zina, kas zina…” Inga prāto. Ivars teic – par ēdienu var runāt ar visu tautību pārstāvjiem, tā ir joma, kas visus vienmēr interesē un satuvina: “Garšīgi ēst grib visi! Un mums, redz, ēst gatavošana atver vārtus uz kaut ko, kas pirms tam pat prātā nebija. Ikviens vaļasprieks paver ceļu uz nezināmām iespējām.”
