Ineta - priekšzīmīga un mīloša sieva. Tā ir pirmā doma, kas ienāk prātā galvā, kad vienojamies par tikšanos. Viņa brīdina, ka var mazliet kavēties, jo ir jāiebrauc vienā no Rīgas slidotavām un jāpaņem vīra slidas. Tiem, kas nezina - viņas vīrs ir HK "Soči" uzbrucējs Pjotrs Sčastļivijs, kurš ir spēlējis arī Rīgas "Dinamo", ir bijis Krievijas izlases kapteinis un ieguvis arī Gagarina kausu. Savulaik par viņu pirmo tikšanos Zviedrijā viņa pirms pieciem, ja ne vēl vairāk gadiem, pastāstīja tikai mazliet, taču emocionāli.
"Kā Soči? Ui, lieliski!" viņa atbild, pasmaidot.
Tikai nesakiet, ka dzīvojat blakus Olimpiskajam parkam?
Kā reiz, uzminējāt!
Droši zinu, pat esmu pārliecināts, ka jūsu šodienas dzīve nav vieglāka par to, kāda tā bija esot profesionālai sportistei. Toreiz jūsu vietā izlēma, viss bija stingri noteikts pa dienām, bet šodien jūs pati lemjat par savu ģimeni un bērniem. Tas ir grūti un ir daudz problēmu - tā ir atbildība.
Kā jūs mani saprotat...
Personīgi pārbaudīts. Vai jums šobrīd dažreiz izdodas aiziet uz zāli un uzturēt sevi formā?
Kad mēs pārbraucām dzīvot Sočos, es iegrimu sporta dzīvē un uz zāli gāju katru dienu. Turklāt to darīju kopā ar dēlu Marku.
Cik viņam ir gadu?
Seši
Un meitai?
Amēlijai ir divi gadiņi, Kad viņa ar Marku sāka iet bērnudārzā - lai sagatavotos skolai - par sportu, protams, bija jāaizmirst. Meitiņa arī gāja uz dārziņu, kas nav tuvu - kāds sprīdis ir jāiet. Marks vēl apmeklē hokeja treniņus. Tāpēc mans pašreizējais grafiks ir pilnībā veltīts viņiem. Taču tas ir normāli, tāpēc es pret to attiecos ļoti mierīgi. Nesanāk daudz laika veltīt sev - nekā briesmīga. Šajā periodā tā tam arī ir jābūt.
Uz Marka nodarbībām pati vedat?
Tikai es. Tētis taču visu laiku ir izbraukumos. Bet nav tik traki. Man arī uz sporta zāli nav jāiet.
Jūs lieliski izskatāties!
Paldies par komplimentu! Neticēsiet, taču tagad, kad ir man izmainījies dzīves ritms, es pat esmu zaudējusi dažus kilogramus.
Tas laikam ir diētas dēļ?
Kāda diēta? Par apetītes trūkumu es nesūdzos. Ticiet man! Vienkārši cenšos nepārēsties. Ēdu mazliet, bet bieži. Es biju domājusi, ka būs sliktāk. Visādi stāsti jau ir dzirdēti. Savukārt attiecībā uz sportisko formu... Vienkārši uzvelc skriešanas kurpes un skrien gar krastu. Vairāk man neko nevajag. Apnika skriet? Ņem velosipēdu. No olimpiskajām spēlēm tur [Sočos] ir palikuši veloceliņi.
Tur daudz kas ir palicis...
Vispār tur ir skaisti - apburošās olimpiskās arēnas. Tur vēl aizvien deg olimpiskā uguns. Lieliski. Žēl, ka manis nebija tajā olimpiādē.
Soči ir it kā sportiska pilsēta, taču vietējai hokeja komandai apstākļi nav labvēlīgi. Komanda pēc būtības ir mākslīga un lielā mērā Krasnodaras apgabalā nevienam nav vajadzīga. Nav noslēpums, ka vairākus mēnešus "Soču" spēlētāji nav saņēmuši algu. Jūsu budžets tādēļ cieš?
Rīgas "dinamieši" savu algu saņem?
Saņem, taču mūsu komanda tik un tā kuļas pa turnīra tabulas lejasgalu.
Mēs šo tematu savās sarunās cenšamies neaiztikt. Skaidrs, ka vīriešiem ir svarīgi saņemt naudu par savu darbu, jo sevišķi, tiem, kuriem ir ģimenes. Taču, ziniet, es varu droši apgalvot, ka visas šīs aizkavēšanās ar naudu nekādā veidā neietekmē viņa spēli. Hokejisti, ieskaitot manu vīru, ir profesionāļi. Viņi iziet uz ledus un pilnībā atdod sevi spēlei. Sportā mēdz būt kritumi - kā nu bez tiem. Taču esmu pārliecināta, ka "Soču" zaudējumi nekādā veidā nav saistāmi ar algas izmaksas kavēšanos. Tas, vai esi guvis vienus vai 20 vārtus, nav atkarīgs no algas izmaksas - vai nu tu to māki darīt, vai arī nemāki.
Kādi tur zaudējumi! "Soči" stabili iekļūst izslēgšanas spēļu zonā!
Nē, mūsu ģimenes budžets nav atkarīgs no "Soču" naudas. Varbūt ir zināms psiholoģisks diskomforts.
Vispār nav atkarīgs?
Ne nu tā, ka vispār. Savu reizi par to runājam. Bet ko darīt?
Tāda situācija jūsu ģimenē ir pirmoreiz?
Esmu kopā ar vīru jau 10 gadu, un tā ir sanācis, ka nekad negaidīju algu noteiktā dienā. Centāmies uz to neieciklēties. Ko tad, visu laiku - nauda, nauda...
Hokejistam galvenais ir spēlēt.
Par to es Rīgas "Dinamo" vadībai esmu pateicīga, ka Pjotram grūtā brīdī viņu uzaicināja komandā.
Es atceros to laiku. Tolaik viņš nonāca Ņižņijnovgorodas "Torpedo" trenera Pētera Skudras nemīluļu sarakstā.
Nezinu, kas tur notika. Taču zinu, ka viņš spēlēja fārmklubā "Sarov", uz spēlēm nīka pa 20 stundām autobusā. Nebija viegli. Taču nekad nedzirdēju viņu sūdzamies. Viņš nevienu nevainoja - ne trenerus, ne sistēmu. Skaidrs, ka cilvēkam, kas savulaik ir spēlējis Krievijas izlasē un izcīnījis Gagarina kausu, situācija nebija tā patīkamākā. Taču viņš, kā jau teicu, ir profesionālis. Viņš cietās un strādāja. Tagad ir tas pats. Tad jau es sapratu, ka viņam nav svarīgi ne sasniegumi, ne alga, bet hokejs. Tādēļ viņam bija svarīgi atgriezties lielajā hokejā un viņš ar prieku pieņēma Rīgas, pēc tam Soču piedāvājumu.
Vai tiešām jums tas nav tik svarīgi - vai vīrs nopirks jums jaunu kleitu, vai varbūt vēl kaut ko?
Ir svarīgi, kā jebkurai sievietei. Taču man svarīgāks ir kas cits - lai vīrs justos labi un komfortabli. Tādēļ tādi bonusi kā laikā maksāta alga paliek otrajā plānā. Par bērniem mēs parūpēsimies, pērkam visu, kas viņiem vajadzīgs. Jaunu kleitu sev nopirkšu vēlāk. Ziniet, tagad vīram ir labi, viņš spēlē KHL ar labiem partneriem, viņam ir spēles laiks, iespējas sevi pilnveidot, un viņš dara iemīļotu darbu. Tas ir galvenais. To es novērtēju.
Tādēļ, ka arī esat sportisks cilvēks?
Tieši tā. Es viņu labi saprotu.
Ineta, bet, ja jūs nebūtu satikusi Pjotru un nebūtu bērnu, jūs varbūt vēl tagad startētu. Vai ne tā?
Varbūt. Visādi varēja būt. Varbūt tagad gatavotos Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Tolaik 2012.gada beigās nebija nopietnu iemeslu visu likt pie malas. Nebija tā, ka dzīve pati pasaka priekšā, piemēram, pēc savainojumiem vai operācijas.
Varbūt tieši otrādi, tas viens centimetrs pamudināja jūs turpināt startēt, nesteigties aiziet?
Droši vien jums ir taisnība. Kad man jautā, kādēļ es tolaik beidzu savu karjeru, es nezinu, ko atbildēt. Tā sanāca... Lai gan no otras puses, es startēju pašā augstākajā līmenī, un, gadiem ritot, noturēt šo latiņu kļuva arvien grūtāk. Bet te vēl ģimene... tā tika apdalīta. Bet ģimene man vienmēr ir bijusi pirmajā vietā. "Gribu - trenējos, negribu - netrenējos" vairs nederēja. Bija jāizlemj, un es izlēmu.
"Šodien man daudz darba, tikšanos... ai, uz treniņu neiešu, izlaidīšu. Iešu rītdien".
Profesionālajā sportā tas nav iespējams. Taču bija arī treniņnometnes, braucieni ilgi prom no mājām. Viss kļuva pārāk sarežģīti.
Tagad ir pagājusi nostaļģija pēc tiem laikiem, kad startējāt lielos stadionos?
Ne pilnīgi. Tas bija interesants laiks. Interesants ar to, ka bija ko pārvarēt, bija ceļš, pa kuru iet. Ikdienas dzīvē bez liela mērķa ir grūti sevi piespiest kaut ko pārvarēt. Taču olimpiskās medaļas dēļ biju gatava jebkādiem pārbaudījumiem. Ar to tad arī dzīvo un dedz, no daudz kā atsakies. Un tas viss nav velti. Šāda akcenta manā dzīvē pietrūkst. Jā, ir grūtības, bet tas vairs nav tas. Jā, man pietrūkst kā tāda.
Kad esat Rīgā, paliekat savā dzīvoklī?
Mums šeit ir mazs dzīvoklītis. Nopirkām to, kad sākām kopā dzīvot. Visa ģimene tur ar grūtībām satilpst. Tik vien, kā pārnakšņot.
Bet uz savu mazo dzimteni Krāslavu izdodas aizbraukt?
Ne bieži. Gribēju tagad, bet nesanāca. Bija tikai viena brīva diena, bet 600 kilometru turp un atpakaļ... Pagrūti. Vecmāmiņa mani aicināja, viņai ir 85. Ceru, ka drīz ar viņu redzēšos.
Zinu, ka īsajās vizītēs Rīgā cenšaties kaut ko paspēt izdarīt arī televīzijā.
Cenšos. Vispār man šis darbs patīk.
Strādāt par "uzaicināto zvaigzni"?
Nu, kādēļ gan tā... Man televīzija ir atsevišķa liela pasaule. Un patiešām gūstu baudu no tāda darba. Tiesa, mani partneri vai kolēģi...
... laikam jau kolēģi...
Lūk, tad mani kolēģi cenšas izdarīt tā, lai man nebūtu garlaicīgi. Līdz ar to šis darbs man ir arī izklaide. Man visu laiku pārjautā: "Vai tas tev ir interesanti?" Taču man vienkārši gribas ieraudzīt, kā viss notiek, kas notiek tur, ekrāna otrajā pusē.
Un kā - ir profesionāla izaugsme?
Nu, nē. Pirms katra sižeta lūdzu puišiem, lai atsūta informāciju, un es varētu sagatavoties. Bet viņi man visu laiku cenšas sagādāt pārsteigumu.
Tik un tā gūstat jaunu pieredzi.
Ir kas jauns. Neticēsiet, bet Latvijas sportu es tiešām ne tik labi zināju, jo savulaik 10 gadus pavadīju ārzemēs, ASV. Un tagad man daudz kas ir jaunums. Ne jau tikai par vieglatlētiku top sižeti. Man ir ļoti interesanti iepazīties ar jauniem cilvēkiem, kaut ko uzzināt par viņu sporta veidu. Reizēm uzzini detaļas, par ko neizlasīsi avīzēs un sacensībās neredzēsi ekrānā. Tādēļ kā personība vienalga attīstos, uzzinu ko jaunu.
Darbs nav viegls?
Nav viegls - reizēm kaut kur paiet visa diena, lai beigās sanāktu piecu minūšu sižets.
Latvijas Televīzijas piedāvājumu ilgi apdomājāt?
Nē, tādēļ, ka zināju- ir labs kolektīvs. Daudzus puišus zināju jau iepriekš pēc viņu darba, bet Dāvids Ernštreits bija atbraucis pie manis Maskavā.
Kā vērtējat Latvijas sporta žurnālistus kopumā?
Atceros divtūkstošo gadu sākumu, tad biju vēl pusaudze. Atceros, ka sportistiem tolaik smagi tika. Tie komentāri pēc 2004.gada Atēnu spēlēm. Bija nepatīkami un aizvainojuma sajūta. Daudz nepatiesības tika uzrakstīts. Tagad žurnālisti, man šķiet, ir mainījuši attieksmi pret sportu, vairāk saprot savus varoņus, kļuvuši darbā profesionālāki. Vairāk ir arī pozitīvas informācijas. Senāk tā nebija. Tagad attieksmē pret sportistiem ir vairāk cieņas, un tajā nešaubīgi ir arī Latvijas Televīzijas nopelns. Es biju gatava kļūt par tādas komandas daļu.
Atceros dažus sižetus - Ineta ar lodi, Ineta uz BMX divriteņa...
No vienas puses, esmu sportiste, lai arī bijusī, un tāda kā eksperte. No otras puses, arī pašai taču gribas visu izmēģināt.
Skaties, piemēram, sacensības tālrādē un domā: "Kas gan tur sarežģīts - ieskrienies un lec".
Tā gan. Daudz ir nianšu, un visu gribas pašai sasniegt.
Parunāsim par jūsu ģimeni. Kam ienāca prātā "oriģinālā" ideja laist dēlu hokejā?
Tas bija 2009.gads. Pasaules čempionāts Bernē. Petja ar Krievijas komandu brauca uz Šveici, kopā trenējās, bet nevienu spēli nenospēlēja. Atbraucis mājās, atveda maziņu suvenīra nūju ar visu dalībvalstu karogiem un nolika plauktā. Markam tobrīd bija viens gads, tikko staigāt iemācījies. Viņam nūja bija pašā reizē un viņš to pievāca. Staigāja ar to visu laiku.
Lai nenokristu?
Laikam jau. Bet, ja nopietni, kas gan atliek dēlam, ja tēvs ir hokejists? Visapkārt hokejs. Tagad mana meitiņa, kad no bērnudārza braucam pēc Marka uz treniņu, tikko ierauga Olimpisko parku, saka: "Tētis".
Tātad viss notika pats no sevis.
Kaut kā dabiski. Neviens viņu nespieda. Jebkurā gadījumā trīs gadu vecumā neviens viņam nelika slidot.
Tagad priekšā skola. Jau izlēmāt kur?
Tagad mums ir "sagatavošanās" un esam ļoti apmierināti. Privāts bērnudārzs, nelielas grupas, arī meitiņa turpat.
Ģimenē runājat krieviski?
Lielākoties krieviski. Kad palieku ar bērniem viena, cenšos runāt latviski. Ar Amēliju vispar runāju tikai latviski. Bet mana mamma, kad aizbraucu, ar viņiem runā krieviski, lai gan pati ir latviete. Kādēļ - nezinu. Varbūt vides dēļ, jo apkārt viss ir krieviski, gan uz ielas, gan televīzijā. Tādā situācijā viņa nejūtas diez cik komfortabli un ātri pāriet uz krievu valodu.
Bet jūs, tātad latviski?
Es nekaunīgi latviski. Nu un?
Un kā panākumi?
Marks visu saprot, bet runā maz. Bija tāds brīdis, kad gadu dzīvojām Rīgā, viņš it kā nedaudz sāka runāt latviski. Bet tomēr nepaspējām, aizbraucām uz Sočiem. Pietrūka mazliet, bet tā sanāca. Turklāt bija vēl viena lieta. Kad Petju uzaicināja "Soči", mēs mēnešus trīs dzīvojām atsevišķi. Es ar bērniem Rīgā, viņš - Krievijā. Un visus trīs mēnešus Marks slimoja.
Tā ir psiholoģija...
Jā, tādēļ, ka tēva nebija blakus. Nebija jau maziņš un visu saprata. Būtībā es nenožēloju, ka tagad dzīvojam Krievijā. Mūsu tētim ir labi, un tas ir galvenais. Vēl jo vairāk, nav zināms, kur dzīvosim pēc pieciem vai desmit gadiem. Varbūt atgriezīsimies mājās Latvijā. Mums ir tādi plāni. Tas būtu ideālais variants.
Kā nu ne - Ineta strādā LTV, Pjotrs Sčastļivijs pēc karjeras beigām trenē bērnus, bērni iet skolā...
Jā, tas būtu lieliski. Lai gan par Pjotru tas ir kutelīgs jautājums. Valodu viņš tomēr nezina.
Toties ir pieredze un mīloša sieva. Un vispār - sporta valoda ir universāla.
Zinu, ka Petja grib trenēt bērnus. Viņam ir tāda vēlēšanās, ir izglītība un viņš ir pacietīgs. Galu galā, hokejs viņam patīk.
Lai vēlēšanās piepildās!
Pagaidām negribu minēt, kā būs.
Kāds uzvārds ir jūsu bērniem?
Viņi man visi ir Sčastļiviji.
Cik jauki. Vienīgi latviski varētu būt grūti to uzrakstīt.
Latviski vēl tā, bet angliski - tās vispār ir šausmas. Variantu daudz, bet pareizi izlasīt nevienu no tiem nav iespējams.
Jūs esat starptautiska ģimene. Vai jūsu mājās ir arī politika?
Ziniet, tik reti mēs ar Petju tiekamies... Kad viņu gaidīju Rīgā, gandrīz jau nopirku biļetes uz operu. Taču pēdējā brīdī pārdomāju. Labāk mēs pavadīsim laiku divatā citā vidē, kaut kur restorānā. Skatīsimies viens otram acīs un sarunāsimies. Par bērniem, ģimenes lietām, manām mācībām Maskavā Diplomātiskajā akadēmijā, kuru nekādi nevaru pabeigt. Un pavisam noteikti nerunāsim par politiku.
Redzu, ka nacionālais un valodas jautājums jūsu ģimenē nav stūrakmens, un jūs to uztverat viegli.
Mums viss šajā jautājumā ir mierīgi. Nepārdzīvojiet. Bija nesen tāds gadījums. Braucam mēs uz hokeju mašīnā ar vīratēvu, kurš atlidojis uz Sočiem, un, braucot garām Olimpiskajam parkam, redzam logā karogus. Es jautāju Markam: "Nu ko, kad izaugsi, kurā izlasē spēlēsi - Latvijas vai Krievijas?" Viņš paskatās uz mani un saka: "Latvijas". Bet pēc tam pieliecas pie vectēva un čukst: "Nesatraucies, vectētiņ, es tā teicu, lai mammai nenodarītu pāri."
