Sadaļas Sadaļas

Ilūzija par pedagoga darbu sabruka trīs gados. Bijušās skolotājas atklāts stāsts

Runājot par bērnu un jauniešu vardarbību vienaudžu vidū, bieži rodas jautājumi par pedagogu atbildību. Ne tikai – vai un kad viņiem ir jāiesaistās, bet arī par to, kādu piemēru un mikroklimatu skolā ar savu attieksmi rada pati skolas vadība. ‘'Negribas teikt šo teicienu, bet zivs pūst no galvas. Un to es arī diezgan tieši sajutu,’’ atzīst Rīgas pašvaldības izglītības iestādes nu jau bijusī pedagoģe, kura vēlējās palikt anonīma.

ĪSUMĀ:

LTV1 pirmizrādi piedzīvoja LTV Ziņu dienesta dokumentālā filma ‘’Mobings. Izdzīvošanas skola’’, un tai sekoja tāda paša nosaukuma īpaša sižetu sērija. Projektā savos skaudrajos stāstos par piedzīvoto vardarbību dalās gan jaunieši, kuri vēl mācās, gan tie, kuri skolu jau beiguši, bet pārdzīvojumus nespēj aizmirst. Tāpat projektā piedalījās gan nozares eksperti, gan citas iesaistītās puses, tostarp pedagogi. Skolotāja, kura vēlējās palikt anonīma (tekstā Anna), stāsta par apburtajā lokā nonākušajiem pedagogiem un skolas vadības ietekmi.

Skolotāju prestižs     

Mobings. Izdzīvošanas skola

Dokumentālo filmu "Mobings. Izdzīvošanas skola" veidojusi LTV Ziņu dienesta komanda – scenārija autore Danuta Juste, režisors Uģis Kronbergs un operatori Lauris Dundurs, Uvis Burjāns un Normunds Pavlovskis.

Vienlaikus ar filmas pirmizrādi portālā LSM.lv tika publicēts tematisks garstāsts, bet no 26. aprīļa Ziņu dienesta veidotajos ziņu izlaidumos pieejama integrēta rubrika par dažādiem mobinga veidiem un praktisku informāciju vecākiem, skolotājiem un jauniešiem.

Vēlmi dalīties zināšanās un prasmēs skolotājai Annai (vārds mainīts) salauza trīs pedagoga amatā aizvadītajos gados piedzīvotais. Pirmos divus gadus viņa strādāja kādā Rīgas pašvaldības izglītības iestādē, ko atceras kā ļaunu murgu. Trešo gadu viņa aizvadīja kā privātas izglītības iestādes darbiniece, kur jutusies jau krietni labāk. Un tomēr, sapratusi, ka Latvijā būt pedagogam ir pārāk smagi, savu profesionālo darbību šajā lauciņā pametusi pavisam.

"Skolotāju prestižs mūsu valstī ir tāds, kāds ir. Japānā, piemēram, pat vecāka gada gājuma cilvēki sabiedriskajā transportā pedagogus laiž apsēsties. Cieņas dēļ.

Lai mēs nonāktu līdz kaut kam tādam, es nezinu, cik gadiem jāpaiet. Es pati no pusaudžiem esmu dzirdējusi: "Ko tad jūs te skolā strādājat par skolotāju? Es jau nu gan neiešu par skolotāju strādāt!" Nu ne jau bērns pats to ir izdomājis. Tas nāk no ģimenes," pārdomās dalās bijusī pedagoģe.

Skolēni – salauztās sirsniņas

Darbu Rīgas pašvaldības izglītības iestādē neciešamu padarīja gan raksturā sarežģītie jaunieši, gan – galvenokārt – skolas vadība. Viņa atzīst, pirms spēra savu kāju skolā kā darbiniece, dzīvojusi ilūziju burbulī.

“Man liekas, galvenā lieta, ko es gribēju sagaidīt, bet kur arī bija mana vilšanās, bija skolas vadības komanda. Kad sāku strādāt, viņi sevi parādīja kā tādu – viss forši, mēs tevi atbalstīsim, būs viss kārtībā! Bet beigu beigās tu tāds viens pats stāvi. Tā vadības komanda, kas sākumā likās būs lielisks atbalsts, apgriež mētelīti otrādi. Un beigu beigās viss ir pilnīgi citādāk, viens pats tur kulies ar savām emocijām, ar savu visu to varēšanu vai nevarēšanu izturēt to, kas tur ir,” stāsta Anna.

Skolotāja atminas, ka sarežģītas situācijas radīja skolēni no sociāli maznodrošinātām ģimenēm, it īpaši ar savu attieksmi pret citu nacionalitāšu bērniem.

Visgrūtāk viņai klājās ar sesto, septīto un astoto klašu audzēkņiem: ’'Tu skaties uz to pusaudzi, kurš stundā trako, jauc tavu nodarbību, un saproti, ka viņš to dara nevis tādēļ, ka viņam mācību priekšmets nepatiktu, bet tāpēc, ka viņam sāp sirsniņa. Bet bieži tas izpaudās kā spraiga agresija. Un man bija viena klase, kurā bija pieci šādi puiši – sāpošas sirsniņas.’'

Skolotāja atzīst, ka bērni bijuši nežēlīgi viens pret otru: ''Mūsu skolā bija skolēni no Indijas, kuri ļoti labi runā latviski. Bija arī ķīniešu puisis, bija arī krievvalodīgie bērni. Šajā pusaudžu posmā šie bērni tika ļoti atstumti. Piemēram, notiek darbs grupās un visa klase kā viens: ‘’Es ar ķīniešu puisi nestrādāšu vienā grupā!

Citās klasēs apcēla arī tos bērnus, kuri nebija no tik turīgām ģimenēm vai, piemēram, bija apaļīgi. Atšķirīgos izstumj.’’

Skolotāja jutusi pienākumu nevis skolēnus rāt, bet gan izskaidrot visiem iesaistītajiem, kas notiek viņu emocijās. Tāpat viņa centās katrā rast pozitīvo pusi, kuru izcelt. Piemēram, viņa ieviesa sistēmu, kurā uzskaitīja skolēnu panākumus. Sasniedzot konkrētu punktu skaitu, viņa bērna vecākiem sūtīja uzslavas vēstulīti. Dažkārt tas nostrādāja, bet ne vienmēr.

Zivs pūst no galvas

Tajā mirklī skolotāja arī sastapusies ar nākamo problēmu – atbalsta trūkumu pašiem darbiniekiem: “Skaidrs, ka šādiem bērniem arī vajag izglītību. Bet arī pedagogiem ir jājūtas komfortabli, lai viņš var pasniegt savu priekšmetu. Kaut kas kopējā ainā nav kārtībā.’'

Redzot, ka iekšējās kārtības noteikumi realitātē nedarbojas, skolotāja meklējusi atbalstu pie skolas vadības. Taču cerētā palīdzība izpalika. Turklāt viņa vēl tika kaunināta.

“Es visu laiku jutos tā, ka neesmu kaut ko izdarījusi tā, kā vajadzēja. Katrā e-klases publiskošanas reizē lasīju: ‘'Atkal jūs esat nepareizi pildījusi e-klasi! Nu kā tā var? Nepareizi salikti tādi ieraksti, šādi ieraksti!'' Manā kontekstā visam pa virsu es biju vienkārši ‘’autā''. Protams, tur nav rakstīts mana kā konkrētā skolotāja vārds, bet visiem ir skaidrs, kurš tas ir, jo neviens cits šo mācību priekšmetu skolā nepasniedz. Kāpēc nevarēja man, kā jaunam pedagogam, personīgi pienākt un pamācīt? Nē, jāliek prezentācijā publiski uz lielā ekrāna. Es jutos ļoti pazemota.’'

Viņa atzīst, ka bijusi uz spēka izsīkuma robežas: ‘'Ja dienas laikā ir bijusi konfliktsituācija ar mācību daļas vadītāju un tad vēl, piemēram, septītā klase, kas vienkārši nonesusi jumtu, tad par ko mēs runājam?''

Kā no elles debesīs nonākusi

Anna mierinājumu guva gan pie skolas sociālā pedagoga, gan papildus terapijā: ‘'Tagad man pat drusku nāk smiekli, bet tādi traģikomiski. Lai risinātu savus lielos skolotāja pārdzīvojumus, es tērēju gandrīz pusi no oficiālās algas. Es biju izsmelta. Tāds situācijas upuris.'' 

Taču apburto loku bijušajai pedagoģei, aizejot no Rīgas pašvaldības skolas, izdevās pārraut.

Uz jautājumu, kā jutās, uzsākot darbu privātajā izglītības iestādē, viņa norāda: ‘'Kā no elles debesīs nonākusi! Es varēju ar visu savu sirdi un dvēseli ieguldīties bērnos, dot viņiem to, par ko es sapņoju pirmajos divos gados, un viņi bija kā tādi mazi sūklīši, kuri bija gatavi uzņemt manu katru vārdu, un tā bija ļoti, ļoti liela bauda tiešām strādāt.. Tiešām tā kā tāda rehabilitācijas sanatorija pedagoģiskai dvēselei, tā varētu teikt.’’

Šobrīd Anna nestrādā arī privātajā izglītības iestādē. Lai gan tajā situācija bija nesalīdzināmi labāka par iepriekšējo darba vietu, arī šajā skolā viņa ar skolas vadību nebija ‘’uz viena viļņa’’. Viņa bieži jutās kā no bariņa izstumtā. Viņa atzīst, ka tieši tāpat kā bērni dalās bariņos – stilīgajos un ne tik ļoti, ar vieniem draudzējas, ar citiem – ne, tieši tāds pats attiecību modelis valda skolotāju vidū. Anna izvēlējās nebūt šādas sistēmas daļa un šobrīd savus mācību priekšmetus pasniedz kā interešu izglītības nodarbības.

Tomēr Annai mieru neliek gūtais rūgtais secinājums – kādu piemēru un mikroklimatu skolā ar savu attieksmi rada skolas vadība?

‘'Negribas teikt šo teicienu, bet zivs pūst no galvas. Un to es arī tā diezgan tieši sajutu. Tās attiecības, kādas vadībai bija ar mums, pedagogiem, nu... Tiešā vai netiešā veidā pedagogs savu attieksmi arī pārnes uz attiecībām ar skolēniem. Bet tur jau nāk foniņš klāt, ka ļoti daudzi pedagogi ir pārstrādājušies, ļoti daudzi pedagogi varbūt nav personīgi realizējušies, un tam atkal ir savi iemesli. Nav laika, nav enerģijas, nav finansiālo resursu, lai varētu pilnveidoties. Tāds apburtais loks.''  

Vairāk par mobingu lasiet LSM.lv garstāstā:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt