Tu jau padsmit gadus ej terapijā – tātad kopš taviem pusaudža gadiem.
Garīgās veselības mēnesis
Oktobris visā pasaulē tiek atzīmēts kā garīgās veselības mēnesis, tādēļ LSM.lv uz sarunu aicinās vairākus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, kuri drosmīgi stāsta par savu pieredzi, meklējot palīdzību psihoterapijā.
Kā Tu skaties uz to, ka terapeiti mainījās? Terapijas procesā ar speciālistu tomēr veidojas ļoti tuvas attiecības.
Tas bija labi, ka pamainījās. Viņi mainījās, jo mana pirmā terapeite bija pusaudžu terapeite. Tad bija vīrietis terapeits – šis bija pirmais vīrietis, ar ko varēju veidot aseksuālas attiecības, jo ar tēvu normālas attiecības izveidot neizdevās. Līdz tam visās attiecībās (ar vīriešiem – red.) bija kāds seksualitātes piesitiens – teiksim, uzmanības pievēršana. Tur es iemācījos, ka varu justies droši vīriešu sabiedrībā – ka viņš no manis neko nesagaida. Vēlāk man bija pirmsdzemdību terapeite, kas bija lieliski. Tad bija posms, kad izvēlējos tieši gados vecāku terapeiti, lai risinātu tādas tēmas kā māte, vīramāte un sieviešu attiecību loma ģimenē.
16 gadus biju uzticīga “Ģimenes psiholoģijas centram Līna”. Bet nesen pirmo reizi sapratu, ka man ir par maz ar terapiju.
Es esmu kaut kur iestrēgusi, un ir pieaugusi trauksme, līdz ar to man nepietiek – kā es smejoties saku – ar verbālu “izvemšanos” reizi nedēļā.
Tagad es nonācu pie kouča (koučs, personīgās izaugsmes treneris jeb izaugsmes vadītājs ir cilvēks, kas attīsta klienta spēju paļauties uz sevi, nostiprināt mērķus un virzīties uz sasniegumiem. Savukārt psihologs ir speciālists ar psiholoģijas bakalaura vai maģistra grādu; psihoterapeits ir ārstniecības persona ar ārsta grādu, tiesīga izrakstīt arī ārstēšanu ar medikamentiem – aut.). Man bija svarīgi savākties, lai justos kā normāla mamma ikdienā, jo stress bija tāds, ka es biju uz robežas, lai kļūtu īgna ar bērniem. Es nevēlējos tāda kļūt.
Vai šobrīd ej gan terapijā, gan pie kouča?
Ne gluži. Pie kouča aizgāju četras reizes. Tur ieguvu praktiskus paņēmienus: elpošanas tehniku, aukstu dušu, meditāciju un pašregulāciju, tomēr tas atšķiras no terapijas. Mana uzticība terapijai ir krietni lielāka, jo es zinu, ka pilnīgi viss, ko es stāstu, paliek terapijā. Savukārt pie kouča – vismaz manā gadījumā – līdz šādam uzticības līmenim kaut kā pietrūka. Ar terapeiti man ir vienošanās, ka es eju tad, kad man tas ir vajadzīgs. Pēdējā laikā tas nav biežāk kā reizi divos trīs mēnešos.
Piemēram, posmā pēc otrā bērna piedzimšanas gāju pie terapeites jau nedēļu pēc dzemdībām. Maniem bērniem ir maza gadu starpība, tāpēc man tas emocionāli bija ļoti smagi. Tajā laikā terapija bija liels atbalsts: katru nedēļu es aizgāju, mani uzlādēja – ka varu, ka man sanāk, un tas deva spēku. Tā ir sajūta, ka drīksti runāt! Kaut kas tāds, ko mēs ar draugiem varam piedzīvot, bet draugiem vienmēr ir viedoklis, ieteikumi – tas ir interesanti un vajadzīgi, bet terapijā var justies droši ar savām domām, nevienu neaizvainojot.
Man ļoti patīk salīdzinājums, kuru kaut kur izlasīju: terapeits ir kā caurduris, kā caurule, kas satur, kas dod savāktības mirkli un ļauj doties tālāk. Pašaprūpe, lai kā tu to iemācies, vienalga – ar terapeitu, ar kouču, sērfojot, lasot grāmatas – tā ir pamata lieta.
Esmu runājusi ar jauniešiem, ka vajag atrast vienalga kādu – vecāku, draugu, skolotāju – kādu, kam var uzticēties. Cilvēki jūtas īpaši, kad viņos klausās. Tā ir īpaša sajūta – justies redzētam, atzītam, mīlētam – pēc tā mēs visi tiecamies. Turklāt pie terapeita var piedzīvot, ka tevi nepārtrauc, ļaujot izteikties līdz galam.
Kas tevi savulaik pamudināja izvēlēties psihoterapiju?
Toreiz bija viens saviļņojums dzīvē, kura dēļ kopā ar māsu aizgājām uz terapiju. Tas likās interesanti un turpinājām iet. Pirmā saruna bija par šo satraucošo notikumu, pēc tam – par visu pārējo. Es biju pirmā no mums trim māsām, kas devās terapijā. Vecākā māsa ir teikusi, ka priecājas, ka tā sanāca, jo mēs visas atradām spēju un resursus izrunāt sev svarīgo un aktuālo.
Mirklī, kad jūti, ka otram ir ļoti slikti, tu vari teikt: “Es saprotu, tev ir ļoti grūti, es tev nevaru pienācīgi palīdzēt. Varbūt tu vari aiziet pie terapeita?” Taču man ir bijušas reizes, kad pēc šāda teksta no manas puses cilvēks ļoti apvainojas un mūsu draudzība izbeidzas. Bet citas reizes, kad esmu kādam draugam ieteikusi meklēt palīdzību pie terapeita, ir tieši otrādi – cilvēks pats atzīst, ka jau kādu laiku par to ir domājis un ka mans ieteikums ir tikai pamudinājis beidzot pieņemt šo lēmumu un uzsākt terapiju.
Kāds ir pareizais veids, kā to pateikt?
Tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka. Iespējams, tas var būt aptuveni tā: “Izklausās, ka tev ir ļoti grūti. Tu esi mans draugs, es gribētu, lai tu jūties labāk, bet es kā draugs nevaru palīdzēt, lai kā es gribētu, lai kā man sāpētu sirds. Varbūt tu vari pameklēt kādu, kas var profesionāli palīdzēt? Jo es esmu tev blakus. Iespējams, tu gribi pamēģināt - varbūt noder, varbūt ne.” Uzsvars ir uz to, ka kāds varētu profesionāli palīdzēt.
Ko Tev iemācīja sešpadsmit gadi terapijā?
Tas mani noveda līdz apziņai, ka es spēju mainīties, kas dod milzīgu spēku. Ir jāatrod droša vieta, ir jāklausa savai intuīcijai, jo vienam patiks koučs, otram – mācītājs, trešajam – Uģis Kuģis. Katram posmam ir savi cilvēki, un katrs cilvēks nonāk tādā attīstībā, kādā viņš ir gatavs nokļūt. Manā vecumā draugi sāk slimot ar vēzi, un tu saproti, ka – sasodīts! – tas ir pa īstam, nemaz nerunājot, ka vecāki cilvēki saslimst. Tu saproti, cik svarīga ir pašaprūpe.
Bija tīri praktiskas lietas, kā man pietrūka terapijā – piemēram, atgādinājums ieiet aukstā dušā un pameditēt, ko man iedeva koučs. Kaut kādā ziņā tas ir par kopumu – tu gan vingro, gan sabalansēti ēd, gan ej terapijā, bet to nevar atšķirt vienu no otra. Vai man vienmēr sanāk? Nē. Vai pirms mūsu sarunas es iegāju aukstā dušā un pavingroju? Jā. Vai to es izdarīju jau no paša rīta? Nē – bet es to tomēr izdarīju. Tas ir kā ar “zero waste” dzīvesstilu: tu nevari būt perfekts uzreiz, bet vari sākt ar mazumiņu.
Kāds ir tā dēvētais sausais atlikums no pieredzes, kas tev ir bijusi?
Pirmkārt, tas ir saistīts ar attiecībām ar vīriešiem – es terapijā pirmo reizi izdzīvoju cieņpilnas, drošas attiecības ar vīrieti. Tad bija pirmsdzemdību posms ar trauksmi, bailēm, kas ir pārņemtas no mammām, vecmammām. Dažreiz es vienkārši aizeju un izstāstu visu, kas man ir sakrājies. Tā ir laba sajūta. Kad tu pasaki lietas skaļi, atpazīsti emocijas – tas iedod milzīgu atvieglojumu, turklāt tas notiek drošā vidē.
Esmu tādā posmā, kad, ja man ir nepieciešams atbalsts, es to nebaidos meklēt. Tā ir spēcinoša sajūta.
Pēc otrā bērna piedzimšanas es iemācījos, kā tas ir – lūgt palīdzību. Tagad esmu iemācījusies paprasīt vīram: “Ko tu darīsi – locīsi drēbes vai izkārsi veļu?”
Mēs abi esam aizņemti, līdz ar to darām šīs lietas kopā.
It īpaši ar bērniem esmu sapratusi, ka brīvprātīgi piespiedu kārtā ir jāmainās. Daudzas lietas padomju laikā tika darītas citādāk, un pirmais impulss ar saviem bērniem ir rīkoties tāpat, kā audzināja mūs, bet bez palīdzības šo apburto loku nevar salauzt. Terapija sniedz to, ka mēs varam meklēt, kā darīt citādāk. Viss mainās.
Kā tev šķiet, kāpēc garīgās veselības tēma ir savā ziņā tabu?
Jāatzīst, ka tas ir ļoti dārgi, ja nav valsts atbalsta. Tomēr, ja padomā, cik bieži ikdienā sakām, ka nav naudas, bet tērējam to alkoholā, cigaretēs, kafejnīcās, iepērkoties un izklaidējoties? Tie ir 35 – 50 eiro nedēļā. Domāju, var atrast iespēju vismaz reizi mēnesī aiziet pie terapeita. Tomēr ir arī ģimenes, kuras to nespēj. Tādēļ esmu ārkārtīgi pateicīga, ka man ir bijusi iespēja strādāt darbu, kur esmu nopelnījusi naudu šādām rūpēm par sevi. Esmu jau smejoties teikusi, ka es galvenokārt tērēju naudu terapijā un ēdienā, – bet tas ir tā vērts.
