Viņa stāsta, ka ideja par ziemas pavadīšanu Islandē radusies pamazām. "Viss sākās pirms trim gadiem, kad es tur pavadīju pirmās divas vasaras. Tolaik biju skolotāja un, tā kā vasaras bija brīvas, tad braucu turp pa vasarām pastrādāt. Pēdējā vasarā vienam no "bosiem" ieminējos, ka es vēlos Islandē sagaidītJjauno gdu. Viņš saka "Super! Lieliska ideja, brauc tik šurp!"
Tad viņi pēc pāris dienām maz zvana un saka, ka ir iespēja visu ziemu pavadīt tur un strādāt. Nākamajā dienā iesniedzu atlūgumu un pēc mēneša aizbraucu prom," atminas Kristīne.
Uz Islandi viņa devās februārī. Tur nākamos četrus mēnešus viņa pavadīja, strādājot Hveravelliras Nacionālajā rezervātā.
"Mans uzdevums bija uzturēt to ēku, jo, ja kaut kas notiek ar elektrību vai saplīst kāda caurule – ir ļoti forši, ja kāds to var uzreiz salabot uz vietas. (..) Man nebija mašīnas tur uz vietas, man bija tikai "sniegamobīlis", līdz ar to es nekur nevarēju aizbraukt, tikai tā pa apkārtni, vai iziet tādā nelielā dienas pārgājienā," viņa klāsta.
Tā kā ziemā tūristu skaits krasi samazinās, Kristīne lielāko daļu laika Nacionālajā rezervātā pavadījusi vienatnē un piedzīvojusi daudz ekstrēmu brīžu.
"Ļoti daudz vētru - 30 metri sekundē, un visa māja ir aprakta zem sniega. Galvenās durvis tad ir bloķētas. Tomēr viens logs vienmēr palika nebloķēts, un es vienmēr pa to kāpu ārā, lai durvis atbloķētu," stāsta Kristīne.
Viņa vēl piebilst, ka tuvākie cilvēki dzīvo 100 kilometru attālumā. "Ja ar mani kaut kas notiktu, tad pie manis ir jābrauc vismaz četras līdz piecas stundas," stāsta Kristīne.
Četru mēnešu laikā Kristīne piedzīvojusi arī tehniskas ķibeles. Tiesa, vismaz telefons un internets viņu nepievīla.
"Ar elektrību un ar sildīšanas iekārtām laikam bija visgrūtāk, jo tās bija jaunas, un es neko nesaprotu no vadiem. Bet pa telefonu man viss tika diktēts: tagad tur savieno to vadu ar to vadu, (..) kaut kā tiku galā!" stāsta Kristīne.
Lai gan Nacionālo rezervātu ziemas periodā tūristi neapmeklēja bieži, neviena diena neesot bijusi nedz garlaicīga, nedz nomācoša. "Es diezgan labi iemācījos sevi izklaidēt: es gāju slēpot, lasīju grāmatas, ar tiem vadiem ņēmos, izdomāju taisīt vēl remontu, ko es nekad mūžā nebiju darījusi. Līdz ar to es apguvu ļoti daudzas jaunas iemaņas," stāsta Kristīne.
Brīnišķīgus brīžus sagādājusi arī civilizācijas neskartā daba. Īpaši atmiņā palikusi ziemeļblāzma.