Iesākumā Tartu tiešām bija koris, un pragmatisks lēmums bija radīt biedrību.
"Manuprāt, jebkura latviešu diasporas organizācija rodas no pragmatiskām vajadzībām," pastāstīja Tartu Latviešu biedrības vadītāja Ilze Salnāja-Verva. "2012. gada beigās nospriedām, ka gribam un esam nobrieduši piedalīties Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, un, sākot meklēt iespējas, kā šo procesu padarīt mazliet lētāku sev, nospriedām, ka būtu labi rakstīt projektus, bet jebkuram projektam ir nepieciešams iesniedzējs: juridiska persona. Nekas cits neatlika, kā beidzot saņemties un no draugu kopas pārtapt par oficiāli biedrību."
Un nu jau 10 gadu pastāv Tartu Latviešu biedrība, kas gan joprojām sevi labprātāk gribētu sevi saukt par draugu kopu, jo Ilzes pieredze liecina, ka arvien mazāk cilvēku grib iesaistīties biedrībā. Un atslēgas vārds bieži vien ir tieši pati biedrība – cilvēki, izdzirdot šo vārdu, domā, ka tas ir kaut kas formāls, protokolos un sēdēs balstīts. Tāpēc arvien meklētas iespējas kļūt neformālākiem, vienkārši apvienojoties ceļā uz kādu kopīgu mērķi.
Kā labu piemēru Tartu biedrības vadītāja min kori "Ziemeļu balsis", kas darbojas gan Tartu, gan Tallinā un spēj apvienot teju 40 koristu, starp kuriem ir arī igauņi, kuri centīgi apgūst latviešu valodu, lai varētu izdziedāt dziesmas latviski.
Dziedāšanai jau nav vajadzīga biedrība, tam nepieciešama vien vēlme.
Šobrīd Tartu mīt ap 200 latviešu, kas, protams, ir maz, salīdzinot ar diasporas kopienām citviet pasaulē, pavisam Igaunijā ap trim tūkstošiem, lielākoties dzīvojoši ap Tallinu. Tartu ir maza saujiņa latviešu, kā stāstīja biedrības vadītāja, tad daļa ir asimilējušies, daļa ir studentu, kuri ir vien uz neilgu laiku Igaunijā, un viņiem nav motivācijas iesaistīties latviešu sabiedrībā, jo Latvija ir vien stundas brauciena attālumā.
Un tomēr, neraugoties uz to, ka Latvija ir tepat, Igaunijā dzīvojošie latvieši ieskicē tos pašus izaicinājumus, kā diaspora tālu prom no dzimtenes.
"Kamēr tev nav ģimenes, tu braukā uz Latviju tik, cik spēj, līdz Rīgai ir 230 kilometri, līdz Valkai – 80," situāciju raksturoja Ilze Salnāja-Verva. "Tad, kad piedzimst bērni un ir stabils darbs, tu vairs nevari atļauties braukt prom uz pāris dienām, nedēļu.
Tad pēc laika saproti, ka gribi nodot latvietību saviem bērniem, kuri sāk Igaunijā bērnudārzu un skolu. Igauņu valoda pārņem, un bērni sāk ar mammu runāt igauniski, un iesākas panika.
To paniku ir iespējams pārvarēt, atrodot skoliņas. Mums vienu brīdi bija pašiem sava latviešu skola, bet tad sapratām, ka mūsu ir par maz, lai skola darbotos kvalitatīvi. Par laimi, latviešu valodas aģentūra piedāvā attālinātas mācības, ko izmanto mani bērni."
Tiesa, visu pārējo kultūras daļu – teātri, koncertus, ja nevar braukt uz Latviju baudīt, Igaunijas latvieši ved pie sevis. "Mēs vienmēr domājam, ka mēs esam tilts starp latviešiem un igauņiem, un mēs mēģinām vest tādus māksliniekus, kultūras aktivitātes, kas interesētu arī igauņus," stāstīja Ilze Salnāja-Verva. "Bijušas lekcijas par latviešu zīmēm, bijušas Janīnas Kursītes lekcijas Tartu Universitātē. Darām visu, lai mūs pamanītu igauņi."
Tartu biedrībā šobrīd ir vien 12 biedru, no kuriem par aktīviem saukt var pusi, tādēļ, neizbēgami nākas domāt par to, kā piesaistīt jaunus biedrus, kā par sevi skaļāk runāt, atgādinot Tartu iemītniekiem par savu klātbūtni, lai arī šķietami, pateicoties Tērbatai un jaunlatviešiem, tur nu par latviešiem vajadzētu zināt.
"Ar to Tērbatu ir interesanti. Kad es pasaku latviešiem, ka es dzīvoju Tartu, ko savulaik sauca Tērbata, tad parasti ir "o!"," stāstīja Ilze. "Igauņi nav aptvēruši, cik svarīgs kultūrvēsturisks punkts tas ir Latvijai. Es joprojām, visus šos 10 gadus igauņiem stāstu par šo kultūrpēdas nospiedumu.
Manuprāt, viens no svarīgākajiem biedrības virsmērķiem un uzdevumiem ir atstāt latviešu pēdas Tartu.
Piemēram, Tartu Universitātes muzejā beidzot ir stends par jaunlatviešiem, Domkalna parkā beidzot ir atsevišķs stāsts par Krišjāni Valdemāru."
Stāstīt, skaidrot, savienot – ar to šobrīd nodarbojas Tartu Latviešu biedrība, un kā veiksmes piemēru min sadarbību ar Tartu tirgu, sākotnēji piedāvājot latviešu uzņēmējiem dalību Garšu dienās, kas varētu rezultēties ilgstošā sadarbībā. Pirmajā reizē piedalījās vairāk nekā 20 Latvijas garšu radītāji, no kuriem daļa ir atraduši sadarbības partnerus Tartu tirgū un turpina savus ražojumus pārdot tirgū ikdienā. Par to latviešu biedrības vadītājai īpašs prieks, jo nekas nespēj tā sirdi sildīt, kā reāls rezultāts, jo kultūras pasākumi ir laba lieta, bet tie notiek un tos aizmirst. Bet te, ja latvietim sakārojas dzimtenes garša, to var dabūt tirgū, un arī igaunim tas kalpo kā atgādinājums, ka Latvija ir tepat blakus, un arī latvieši ir līdzās esoši.
