Iepazinis savas latviešu saknes, jaunzēlandiešu režisors uzņem filmu par vecvecāku neparasto likteni

Tas viss sākās ar internetā pamanītu treileri filmai ar nosaukumu „Kurzeme Fortress” jeb „Kurzemes cietoksnis”. Tā nav uzņemta Latvijā, tāpēc Latvijas Radio nolēma sadzīt pēdas filmas veidotājiem un virtuāli „nokļuva” līdz Brisbenai Austrālijā. Filmas autors ir Kellijs Heteringtons – profesionāls aktieris un dejotājs no Jaunzēlandes, kurš pēdējos 20 gadus dzīvo Austrālijā, ir filmējies „Karību jūras pirātos” un tikai pusaudža gados uzzinājis, ka ir pa pusei latvietis.

Kellija vecvecākus Latvijā izšķīra karš, un smago pagātni viņa vecmāmiņa Jaunzēlandē vairs nevēlējās atcerēties. Taču pēc 50 gadiem notika kas tāds, kas vēlāk lika Kellijam pievērsties kinorežisora karjerai un uzņemt savu pirmo īsfilmu – desmit minūtes garo „Kurzemes cietoksni”, ko varbūt drīzumā redzēs arī Latvijā.

Saziņa ar otru pasaules malu arī mūsdienu tehnoloģiju laikmetā nevedas viegli – iecerētā „Skype” saruna ar Kelliju Heteringtonu izjūk pārāk trauslu interneta sakaru dēļ. Tāpēc saruna jāturpina pa telefonu. Kellijs ir patīkami pārsteigts par interesi no Latvijas un ar prieku sāk stāstu par savas ģimenes ļoti neparasto vēsturi.

Viens par otru uzzina pēc 50 gadiem

Kellijs Heteringtons:

To, ka man ir latviešu saknes, sāku saprast tikai pusaudža gados.

Kad man bija kādi 12 līdz 15 gadi, pamazām sāku dzirdēt stāstus par savas vecmāmiņas Millijas pirmo vīru Voldemāru, kurš palika Latvijā, un arī par savu vectēvu Aleksandru Kārkliņu, kuru mana vecmāmiņa satika jau vēlāk, dzīvojot Jaunzēlandē. Kad vectēvs bija uz nāves gultas, viņš man sāka stāstīt dīvainas lietas – kā karā valkājis vācu uniformu un kā pavadījis laiku dažādās valstīs. Varat iedomāties, kā ir dzirdēt ko tādu, ja esi pusaudzis Jaunzēlandē… Tā bija kas īpašs, un es ļoti gribēju uzzināt vairāk. Sāku pētīt, kas ir Latvija, kur tā atrodas, kāda ir tās kultūra un vēsture. 22 gadu vecumā pārcēlos uz Austrāliju un sāku satikt arvien vairāk latviešu. Viņi stāstīja par savu pieredzi un savu ģimeņu vēsturi, un tā es uzzināju vēl vairāk.

Tā kā studēju aktiermākslu un darbojos kino jomā, ar laiku nolēmu, ka stāsts par manu vecmāmiņu Milliju un viņas pirmo mīlestību Voldemāru, kuru viņa pazaudēja karā, ir īpašs un jāizstāsta arī citiem.

Latvijas Radio: Lūdzu, pastāstiet vairāk, ar ko šis stāsts ir tik īpašs?

1940.gadā manai vecmāmiņai Millijai bija 26 gadi. Bet Voldemārs, kurš pirms padomju okupācijas bija dienējis Latvijas armijā, vēlāk bija iesaukts Sarkanajā armijā [abi attēlos]. Viņi satikās kādā deju vakarā, kad Voldemārs uz īsu brīdi bija atgriezies mājās. Šajā trauksmainajā un sarežģītajā laikā viņi iemīlējās un apprecējās. 1941.gada vasarā, kad Latvijas teritorijā iebruka nacistiskās Vācijas armija, Voldemārs ar savu vienību bija Abrenē. Viņš iebēga mežā, taču tika noķerts un nokļuva karagūstekņu nometnē Lietuvā. Millija tikmēr gaidīja bērniņu. Kā noprotu, Voldemāru piespieda pievienoties vācu armijai, un Otrajā pasaules karā viņam nācās karot abās pusēs. Bet tas laikam Latvijā nebija retums… Visu šo laiku viņš centās uzturēt sakarus ar savu sievu, manu vecmāmiņu Milliju un viņu dēliņu Andri. Taču 1945.gadā viņš Kurzemē pazuda, un Millija ar dēlu bija spiesta doties bēgļu gaitās. Viņi pavadīja četrus gadus bēgļu nometnē Vācijā, bet tā arī nesagaidīja nekādas ziņas no Voldemāra un devās tālāk uz Jaunzēlandi. Tur viņa vēlāk satika manu vectētiņu Aleksandru, kurš arī bija no Latvijas.

Taču tās nav stāsta beigas… Pēc 50 gadiem viņa uzzināja, ka Voldemārs tomēr ir dzīvs, un viņi atkal satikās.

Kā viņi uzzināja viens par otru?

1990.gadā uz Jaunzēlandi atbrauca kāda kundze no Latvijas, kuras vārdu diemžēl vairs neatceros. Viņa meklēja savus radiniekus un gribēja satikt arī manu vecmāmiņu Milliju. Millija negribēja ar viņu tikties, jo nevēlējās domāt par pagātni. Tomēr viņas satikās, un mana vecmāmiņa palūdza uzzināt, kas notika ar Voldemāru un kā viņš nomira.

Šī kundze atgriezās Latvijā un uzzināja, ka Voldemārs ir dzīvs! Viņš savukārt bija domājis, ka Millija ar dēlu ir gājuši bojā. Tad nu viņa dēls Andris, kurš visu mūžu nebija redzējis savu tēti, aizveda Milliju uz Latviju un viņi satikās pēc gandrīz 50 gadu pārtraukuma.

Mums ir saglabājušās arī vairākas fotogrāfijas no šīs tikšanās, un šis stāsts ir arī manas filmas centrā.

Jāatdod parāds un jākļūst par labāku mazdēlu

Man šis liekas viens no tiem stāstiem, par ko mēdz teikt, ka „neticamāk kā filmā var notikt tikai dzīvē”. Vai jūs atceraties, ko Millija stāstīja par šo tikšanos, kad atgriezās?

Te man ar nožēlu jāatzīst, ka tolaik biju tipisks pusaudzis, kuram vairāk interesēja meitenes un sapņi par dejotāja karjeru. Atceros, ka ilgu laiku nebiju saticis vecmāmiņu un apciemoju viņu tikai slimnīcā, kad viņa sasirga. Nākamajā dienā viņa nomira, un es ļoti nožēloju, ka mēs neparunājāmies vairāk.

Sapratu, ka man ir jāatdod šis parāds viņai. Man ir jāuzzina vairāk un jākļūst par labāku mazdēlu. Cerams.

Sarunas sākumā jūs teicāt, ka nezinājāt par savām latviešu saknēm līdz pat pusaudža vecumam. Vai tad vecvecāki jūsu klātbūtnē nerunāja latviski?

Jā, par to ir vēl kāds stāsts. Kad Millija nokļuva Jaunzēlandē, viņa satika manu vectēvu Aleksandru Kārkliņu. Kā noprotu, viņš bija dienējis Latviešu leģionā un bija to vidū, kuri padevās amerikāņiem, bet vēlāk kaut kā tika līdz Jaunzēlandei. Tās, protams, pa daļai ir spekulācijas, jo viņš par to nerunāja. Viņš satika manu vecmāmiņu, bet diemžēl viņa prāts bija kara šausmu traumēts un ar viņu bija grūti sadzīvot. Kad manai vecmāmiņai bija apmēram 60 gadu, mani vecvecāki izšķīrās. Viņu meita Silvija ir mana mamma.

Bet manā klātbūtnē viņi nekad nerunāja latviski, un mana vecmāmiņa par pagātni sāka runāt tikai pašā mūža nogalē.

Man liekas, ka tam bija saistība ar vecvecāku vēlmi sākt jaunu dzīvi un aizmirst pagātnes šausmas. Es šajā ziņā mūsu ģimenē esmu izņēmums, jo mani šīs lietas interesē, bet viņi par to negribēja domāt.

Vecvecāku stāsts pamudina kļūt par režisoru

Kad uzzinājāt par savu latvisko izcelsmi, ar ko sākāt savu izpēti, kas jūs galu galā aizveda līdz filmai?

Nu, kā jau vairums, es sāku ar Vikipēdiju… Runājos ar latviešiem, ko satiku. Un – kas interesanti – jo vairāk interesējos par savu izcelsmi, jo vairāk latviešu pēkšņi satiku.

Aptvērāt, ka latvieši ir visur?

Jā (smejas) – latvieši ir piedzīvojumu meklētāji un īsti izdzīvotāji, ar to tas varētu būt skaidrojams.

Kad manas mammas pusbrālis, Millijas un Voldemāra dēls Andris [visi trīs apakšējā attēlā] jau pieaugušā vecumā uzzināja, ka viņa tēvs ir dzīvs, un apciemoja viņu Latvijā, pēc atgriešanās viņš nolīga jaunzēlandiešu juristu un vēsturnieku Ronu Krosbiju un izdomāja par to uzrakstīt grāmatu.

Viņi nolēma braukt uz Latviju, intervēt visus, kuri varētu ko zināt par viņa ģimenes vēsturi, un pārtulkot angliski Voldemāra dienasgrāmatas. Tā tapa grāmata „Andri, kur tu esi?”, ko mana onkuļa vārdā sarakstīja Rons Krosbijs un kas iznāca Jaunzēlandē angļu valodā. Kad es to izlasīju, biju emociju pārpilns. Es toreiz kā aktieris jau biju sācis interesēties arī par filmu uzņemšanu, un pavadīju piecus gadus mācoties, lai varētu uzņemt filmu, kas balstīta šajā grāmatā. Man bija ļoti daudz jāmācās.

Tātad kļūt par režisoru jūs pamudināja tieši šis paša ģimenes stāsts?

Tieši tā. Man nebija domas kļūt par kino režisoru, lai gan man vienmēr bijusi lieliska iztēle. Bērnībā varbūt pat pārāk laba. Bet tagad es to beidzot varēju likt lietā! Jā, tieši šis stāsts mani iedrošināja sākt pašam uzņemt filmas.

Kā tas viss mainījis to, kā raugāties uz savu ģimeni?

Tas palīdz saprast, kāpēc kāds ģimenes loceklis ir bijis dusmīgs, vardarbīgs vai izturējies ļoti nepatīkami…

Labāk iepazīstot savas ģimenes vēsturi, es varu mēģināt saprast, kādām grūtībām viņiem ir nācies iet cauri, lai izdzīvotu. Tas man ir palīdzējis aptvert, cik ļoti ģimenes dzīvi var ietekmēt lieli notikumi.

Tas mani ir mudinājis uzņemt kino, kas liktu cilvēkiem domāt. Domāt par cilvēku likteņiem, nevis tikai par politiku un vēsturi kā tādu.

Ģimenes vēsture savijusies ar pasaules vēsturi

Droši vien šie atklājumi par ģimenes neparasto vēsturi likuši jums jaunām acīm paraudzīties arī uz pasaules neseno vēsturi.

Tas ir ļoti labs jautājums.

Ziniet, Jaunzēlandes skolās vēstures stundās pārāk nepievēršas tai pasaules daļai, kur atrodas Latvija un Baltijas valstis. Tāpēc pirmā iepazīšanās ar Latvijas vēsturi man bija ļoti emocionāla.

Man nācās izlemt, vai veidošu filmu par to, kā šie vēstures notikumi man liek justies un ko es par tiem domāju, vai arī filma būs apliecinājums manas ģimenes neparastajam liktenim un spējai izdzīvot. Tas bija vislielākais izaicinājums. Es sapratu, ka cilvēki, viņu likteņi un stāsti ir pats svarīgākais. Tas lika man saprast, ka vēsture nebūt nav vienkārša. Man liekas, ka tas palīdzēja man pieaugt.

Kad šie vēstures notikumi tik tieši skar tevis paša ģimeni, tie no vienkāršiem burtiem vēstures grāmatā vai notikumiem filmā kļūst par personiskām sajūtām, kas rada veselu pasauli un stāstus tev apkārt. Tu sāc domāt, kā tavi vecvecāki un viņu līdzcilvēki tolaik jutās, kā tas ietekmēja to, kādi viņi ir šodien.

Man gribējās viņus godināt un paveikt ko īpašu viņu labā. Atceros, kā mana vecmāmiņa Millija teica, ka viņa nekad nejutās īpaša. Bet man viņa bija visīpašākā sieviete manā dzīvē. Tāpēc man gribējās, lai arī šī mana īsfilma būtu godīga un patiesa, nevis smalks kino par kaut kādu karu.

Tātad savā ziņā šī filma ir jūsu veltījums vecmāmiņai?

Jā. Jo es zinu, ka viņa nebūtu bijusi pārāk priecīga, ja zinātu, ka es veidošu šādu filmu. Viņa vienmēr lika manīt, ka viņas dzīvesstāsts nav nekas īpašs un ka citiem cilvēkiem ir gājis daudz grūtāk. Daudzi neizdzīvoja vai bija spiesti pieredzēt daudz lielākas šausmas. Man šķiet, ka tā bija tāda kā izdzīvotāja vainas apziņa.

Bet es ļoti ceru, ka vecmāmiņa mani tagad tur, augšā, dzird un redz, ka esmu uztaisījis filmu un vismaz tagad beidzot jūtas īpaša.

Starp citu, man ļoti pietrūkst viņas gatavoto ēdienu! Bērnībā, kad braucām pie viņas ciemos, lielākais notikums man bija pieskriet pie skapīša un paķert no tā lielu burku ar marinētiem gurķīšiem. Atceros, ka viņa man ļāva izēst visu burku. Nekad nekur vairs neesmu ēdis tik garšīgus gurķīšus!

Sapnis - uzņemt filmu par vecvecākiem Latvijā, Austrālijā un Jaunzēlandē

Atgriežoties pie jūsu īsfilmas „Kurzemes cietoksnis” – šis stāsts būtu ļoti pateicīgs dokumentālajai filmai, tomēr jūs nolēmāt to veidot kā spēles īsfilmu. Kāpēc?

Man šķiet, ka dokumentālās filmas nereti riskē kļūt par vēstures mācībstundām. Bet es jau no bērnības dodu priekšroku kino, kas liek doties ceļojumā. Un, ja režisors un aktieri ir godīgi un pazemīgi pret stāstu, ko filmē, un ja filma tiek uzņemta ar mīlestību, tā ļauj skatītājiem doties katram savā ceļojumā un pašiem pieredzēt to, ko viņi redz uz ekrāna, nevis vienkārši pasniedz viņiem faktus, datumus un notikumus.

Bet pašlaik es esmu uzņēmis tikai īsfilmu. Nākotnē es gribu veidot pilna garuma spēlfilmu ar daudz detalizētāku scenāriju, kas uz šo stāstu raudzīsies vairāk no pašu filmas varoņu perspektīvas.

Man kā režisoram vēl daudz jāmācās, kā to labāk paveikt.

Kas ir jūsu komanda, ar ko kopā veidojāt šo īsfilmu? Aktieri tajā nerunā, bet fonā skan stāstnieka balss latviešu valodā. Kam tā pieder?

Jā, tas ir Māris Caune, balss aktieris no Austrālijas dienvidiem. Viņš ir dzimis Austrālijā, bet ir ļoti aizrautīgs latvietis! Mēs ierakstījām šo filmu arī angliski ar latviešu akcentu, kurā Māris centās atdarināt sava vectēva runas manieri. Bet, kad viņš runāja latviski, viņam tas padevās emocionāli daudz spēcīgāk. Tāpēc mēs nolēmām gala versijā izmantot latvisko ierakstu. Māris mums daudz palīdzēja ar vēsturi un tulkošanu, kas man bija pamatīgs izaicinājums, jo manā ģimenē nerunāja latviski un tāpēc es šo valodu nepārzinu. Bet es esmu apņēmies to iemācīties. Tas gan prasīs kādu laiku… Varbūt, kad atbraukšu uz Latviju!

Jūs nekad neesat bijis Latvijā. Vai plānojat šurp atbraukt un attīstīt ideju par pilnmetrāžas spēlfilmu kopā ar Latvijas partneriem?

Jā! Esam sākuši sarunas ar kādu filmu izplatītāju Latvijā, par ko gan pašlaik daudz neko nevaru runāt.

Bet mans sapnis būtu uzņemt šo filmu gan Latvijā, gan Austrālijā un Jaunzēlandē. Gribētu to veidot kā kopražojumu, un pie tā mēs lēnām strādājam.

Domāju, ka mēs varētu izmantot aktierus no dažādām valstīm. Starp citu, Adrianam Tvigam, kurš manā īsfilmā spēlē Voldemāru, senčos ir igauņi, bet Sofijai Donai, kura spēlē Milliju, ir ebreju saknes. Tā kā jau šajā īsfilmā mums bija ļoti interesants kultūru sajaukums.

Sirsnīgs paldies jums par sarunu!

Man ir liels gods par to runāt, turklāt ar latviešiem. Tas patiešām ir īpaši. Tāpēc paldies jums!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti