Sadaļas Sadaļas

Kā ir būt

kā ir būt - #34 izgudrošana

Kā ir būt

kā ir būt - #36 būšana

kā ir būt - #35 dzīvība

Iemīlēt dzīvi pēc mēģinājuma to izbeigt. Lauras pieredze

Par pašnāvību ne katrs ir gatavs runāt. Tomēr problēma ir klātesoša. To zina arī Laura. Viņa 21 gada vecumā vēlējās savu dzīvi izbeigt. Tagad, sešus gadus vēlāk, viņa Latvijas Radio 5 jeb Pieci.lv podkāstā “Kā ir būt” stāsta par laiku pirms un pēc.

Vai tu vari izstāstīt sava stāsta īso versiju?

Sākums vienmēr ir kaut kur bērnībā. Tu domā, ka viss, kas notiek apkārt, ir normāli, un arī tad, ja jūties slikti, tas ir normāli. Nekad nedalījos ar savām sajūtām. Skolas laikā gāju 12 pulciņos, un nostrādināja sevi no rīta līdz vakaram. Kad uzsāku studijas, biju no kaut kādas dzīves daļas projām. Viss bija citādāk, bet tik un tā saglabājās sliktā sajūta, ka tu kaut kur neiederies, ka tu neesi pietiekami labs. Un tad es saslimu ar astmu. Kļuva grūtāk, studijas pārtraucu, pārvācos no Rīgas uz citu Latvijas malu. Jutu, ka varbūt beidzot varu aiziet no šīs pasaules. Bija sajūta, ka viss ir izdarīts, skola pabeigta, nekādu pienākumu nav. Es varu vienkārši nomirt, lai nejustos slikti.

Tu zini, kāpēc juties slikti?

Es nekad neesmu sevi pieņēmusi. Man vienmēr likās, ka viss, ko daru, ir slikti, nepareizi, esmu neglīta. Lai arī cik labi es ko būtu izdarījusi, vienmēr likās, ka citi varēs labāk. Ja arī es nomirtu, pasaule neapstātos.

Cilvēki nereti uzskata, ka pašnāvība ir egoistiska rīcība. Ko tu atbildētu šiem cilvēkiem?

Es biju padomājusi par visiem, jo biju visas mantas sakārtojusi, ar ģimeni daudz ko izrunājusi. Nebija nekādu parādu, ko es atstātu cilvēkiem. Tobrīd jutos mierīgi, tāpēc man likās, ka ir laiks, kad var doties...

Vai atceries, kad tu kā bērns pirmo reizi apjauti savu mirstību?

Droši vien pirmoreiz, kad nomira vecmāmiņa. Man kā mazam bērnam nelikās, ka tas ir kaut kas ļoti bēdīgs. Kad es paaugos, bieži nācās iet uz bērēm. Tad gan es jutos skumji, taču nepārdzīvoju par cilvēkiem, kuri nomira, bet par tiem, kuri palika.

Kas, tavuprāt, cilvēku padara dzīvu?

Nezinu. Esmu pieradusi, ka vienmēr jābūt kaut kādai pareizajai atbildei. Ja domāju par konkrētiem cilvēkiem, kuri man liekas dzīvāki par citiem, tad tie ir mani draugi kristietībā, kuri tic Dievam un visādām labām lietām. Dzīvīgi un priecīgi ir tie cilvēki, kuriem ir kaut kāda dzīves jēga.

Ar ko sākas vēlme dzīvot un kur tā beidzas?

Sākas droši vien, kad mēs piedzimstam, jo tu dzīvo un tiecies uzzināt kaut ko jaunu, pieaugt. Pēc tam viss mainās… Kādā brīdī, kad sāc pārāk daudz domāt par visu ko. Ja cilvēks ir priecīgs, ar savu dzīves jēgu, diez vai viņš domās par to, ka viņš nomirs vai gribētu nomirt, vai viņam kaut kas nepatīk. Ja bieži ir kaut kādas skumjas, droši vien iedomāsies par nāvi, ka varbūt tā būs vieglāk.

Kā var palīdzēt?

Tagad, kad ir pagājis laiks, saprotu, par ko varēja runāt. Bet pirms tam? Tikai tajos mazajos brīžos, ja pamani, ka kāds ir bēdīgs. Varbūt var pamanīt “Instagram” vai “Facebook”, ar kādiem tekstiem, domugraudiem, bildītēm cilvēks dalās. Ja tas būs kāds citāts, tu vari pateikt savu viedokli, uzvedināt uz domu apmaiņu, uzdot jautājums, satikties, pabūt kopā, jo tad cilvēks ir atklātāks un var kaut ko vairāk pastāstīt. Cilvēki interesējās, vai man var kaut ko prasīt, vai nebūs vēl sliktāk, vai gribēšu vēl kaut ko izdarīt. Bet parunāšana drīzāk palīdz, nekā nepalīdz.

Kā tev šķiet, ja informācijas telpa pirms sešiem gadiem būtu tāda, kāda tā ir šodien, vai būtu bijis citādi?

Šobrīd gan jau es tik tālu vairs nenonāktu. Tobrīd man bija vidēji smagas depresijas diagnoze. Es par to pat nebiju iedomājusies, par tādām lietām neko nestāstīja.

Kad pienāk robeža, kad vienkārši domā par aiziešanu kā vienīgo izeju? Tas taču arī nav viegli!

Viegli nav, jo tu arī meklē piemērotu vietu, laiku. Skatījos, kur būšu viena pati, lai man apkārt nebūtu citu cilvēku.

Tas, kā nonāci līdz šim lēmumam, bija visu iepriekšējo domu summa vai tas bija kaut kāds klikšķis?

Ja visu laiku paralēli par to esi domājis, vienā brīdī tu vienkārši to dari. Un nevienam citam neesi neko stāstījis. Tu to izdari, kad vienkārši jūties tam it kā gatavs, ka tas ir piemērotākais brīdis. Tajā brīdī es dzīvoju salīdzinoši mierīgi.

Un tad ir prātam grūti aptveramais. Tu izdzīvo. Kas notiek galvā tajā brīdī?

Bija ļoti grūti kaut ko saprast, jo es pamodos slimnīcā. Nezināju, kurā slimnīcā un kur vispār atrodos. Atceros, ka bija saulaina diena. Un pēkšņi nāk māsiņas, un viņas ir tik priecīgas, ka esmu pamodusies un viss ir kārtībā. Jutos ļoti slikti, jo domāju, kā es tagad to visu paskaidrošu. Zināju, ka tūlīt būs jautājumi un man būs jārunā ar citiem. Ja iepriekš varēja par daudz ko klusēt un daudz ko neteikt, tagad nav citu iespēju.

Kādu atbalstu saņēmi, meklēji vai kāda atbalsts tev trūka?

Es jutos ļoti skumji, jo mani sāka sūtīt pie viena psihologa, pie otra. Un ar mani nevis runāja, bet nosūtīja tālāk: re, es zinu vienu labu speciālistu. Varbūt vislabāk būtu bijis runāt tiem cilvēkiem, kuri ir blakus, bet visiem bija bail.

Ir pagājuši seši gadi. Kā šajā laikā ir mainījušās tavas domas?

Skatos uz visām pusēm, kur es varētu kādam palīdzēt. Atrodu vērtīgu rakstu, uzreiz aizsūtu vairākiem cilvēkiem, kuriem tas varētu noderēt. Ja es redzu, ka kāds ir bēdīgs, var iekāpt sabiedriskajā transportā, aizbraukt uz jebkuru Rīgas galu un būt blakus tam cilvēkam. Tagad cilvēki ir daudz vairāk gatavi runāt, viņi reizēm arī pateiks priekšā, ko viņi vēlas, kas ir tas, kas var palīdzēt. Visvairāk palīdz iespēja būt blakus. Un saruna. Var skatīties kopā filmas. Tas parāda, ka tev rūp un ka tev ir interese, un nevajadzētu no tā baidīties. Pat ja tu uzdod kādu jautājumu… Es nezinu, ko var tik nepareizi pajautāt! Ja kāds negribēs atbildēt, viņš neatbildēs, un nav atbilde jāvelk ārā. Sliktākais droši vien ir klusēt un neteikt neko.

Kā tu šobrīd rūpējies par sevi? Ko dari, lai justos labi vai vismaz labāk?

Šobrīd es domāju par citiem, arī rūpējoties par savu dzīvi. Ja es zīmēju, es zīmēju un dāvinu citiem. Es tagad labi izguļos, un nākamajā dienā var doties atkal kaut ko darīt. Gadiem ejot, esmu iemācījusies runāt ar citiem cilvēkiem. Terapija man palīdz saprast sevi un savu rīcību.

Kam vajadzētu mainīties sabiedrībā, lai nemaz nenonāktu līdz tam, ka ir cilvēki, kuri vēlas izbeigt savu dzīvi?

Cilvēkiem jāskatās uz tiem, kuri ir blakus, ne tikai uz sevi. Bet mēs nevaram arī visu laiku domāt par citiem. Jāiegūst vairāk informācijas, lai mēs paši zinātu, kā tikt ārā no sajūtas, no tām domām. Vienam tas ir grūti, un tad atkal sanāk, ka jāmeklē kāds blakus.

Kā tu gribi tagad nodzīvot savu dzīvi, lai būtu laba sajūta?

Neesmu pārāk daudz domājusi uz priekšu. Ir mazi sīkumiņi, kas rada prieku. Nezinu, vai kaut kad piepildīsies doma, piemēram, uzzīmēt bērnu grāmatu. Bet tas mani darītu priecīgu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt