"Nezinu, kā jums ienāca prātā pie mums atbraukt, jo mums jau te nekā īpaša nav," dzirdēt šo frāzi uzreiz pēc apsveicināšanās ir itin ierasti, taču mazliet pārsteidzoši šos vārdus uzklausīt no skaisti sakoptas sētas, "nostādītas" saimniecības un kārtīgas latgaļu dzimtas galvas mutes. Tad nu viens caur otru ņemamies pārliecināt mājas saimniekus, ka šis vienkāršums, nosacītais ikdienišķums, nesamākslotība ir tie, kas apbur un fascinē gan mūs, "Provinces" komandu, gan arī mūsu skatītājus. Laikam jau izdevās.
Ar tukšu vēderu zobenu necelsi
Ir svelmaini karsta augusta nogales diena, Gunitas lolotais sakņu dārzs slīgst dažnedažādu gardumu pārbagātībā, tepat plāna vidū ganās un savu piena pudeli gaida pāris nedēļas vecs teliņš, piemājas puķu dārzs priecē acis un atdzīvina saules nogurdināto atvasaras ainavu ar saviem jestrajiem krāsu triepieniem. Un tu stāvi visas šīs dailes un dzīvības vidū un nesaproti – no kurienes cilvēkiem tāda jauda un apņēmība ne tikai ikdienas mājas soli apdarīt, bet arī vienkārši sirds iepriecinājumam atrast laiku.
Veco ābeļu paēnā aicinoši klāts galds ar kārtīgu pļuktvaseri jeb zaptsūdeni – priekšpusdienas svelmei taisni pašā laikā. Kā uz burvju mājienu galds sāk pildīties – Ivars ar Gunitu nes un nes no mājas bļodas, šķīvjus un podiņus, jo ir
Gunitas mīļākais dienas mirklis – pusdienu reize, kad visa Bebrišu saime cenšas sanākt kopā.
Mūsu iebildes, ka vajadzētu vēl pirms tam drusku pastrādāt, netiek ņemtas vērā un jāsēžas vien pie pusdienu galda, jo nepabarot ciemiņu šajā mājā nav rasts, un tukšu vēderu arī strādāšana nekāda dižā nebūšot. Lieki piebilst, ka mūsu pretošanās bija kusla un neilga. Vasali Latgolā!
Ganāmpulka virspavēlnieks
Pēc kārtīgas iestiprināšanās pilnu krūti jāmetas darbā. Ivara saimniecības balsts ir deviņas slaucamas govis un pāris teles, tad nu ar ganāmpulku vajadzētu sākt. Bet kā mums būt, ja karstajā augusta dienā govis aizgājušas pāri kalnam veldzes un ēnas meklējumos? "Nekādu problēmu," nosaka Ivars un ar suņu dresētāja cienīgu pārliecību sāk ūjināt un saukt savas "mūjas" mājā krietni pirms ierastā laika. "Gita, Gita, Gita," skaļi un šķietami diezgan bezcerīgi skan Ivara saucēja balss, tomēr pēc brīža atskan atbildes māviens un pār kalnu parādās pirmās brūnaļas galva, kas par atsaucību tiek dāsni atalgota ar veselu ķerru ābolu. Un tad jau arī pārējās ganāmpulka biedrenes vairs nekavējas ar ierašanos uz neplānoto maltīti.
Govju slaukšana saimniecībā ir Ivara pienākums, bet tas nebūt nenozīmē, ka pārējo dienas laiku viņš pavada, kājas griestos saslējis. Rodas sajūta, ka mierā viņš nestāv ne mirkli – nemitīgi vajag kaut ko paskrūvēt, pagudrot, sametināt, izvirpot… Ivars vedina mūs uz savu "celli" – īpašumā iegūtu, reiz pamestu kolhoza kūti, kurā tagad viņš var īstenot savas izgudrotāja idejas.
Piemēram, šķeldotājs, ar kuru var iebraukt mežā un uz vietas sašķeldot visus zarus, atstājot tīru vietu. Arī veco traktoriņu Ivars pats apčubina un uztur kārtībā, jo saimniecības vajadzībām ar tā jaudu pilnīgi pietiekot, savukārt naktīs varot mierīgāk gulēt, ja prātu un sirdi nespiež milzu kredītu nasta.
Latgaļu mēles diskrētais šarms
Ivara sieva Gunita ir īstena vidzemniece, no Jumurdas pagasta pašā Ērgļu pievārtē, un ar nākamo vīru abi satikušies studijās Jelgavā, Lauksaimniecības universitātē. Vaicāts – kur meklējams sievas pievilināšanas noslēpums, Ivars sākumā pakoķetē, bet vēlāk skaidri un gaiši novelk – ja vien es pats zinātu, kur tas noslēpums.
"Laikam tomēr tā latgaļu valoda mani pievilināja," ar pašam saimniekam negaidītu atklāsmi klajā nāk Gunita. "Iepazināmies, un es arī pati prasīju, lai Ivars parunā ar mani latgaliski.
Tā kaut kā īpatnēji varbūt liekas – man, vidzemniecei ar savu latvisko valodu, bet man ļoti gribējās, lai viņš ar mani tieši latgaliski parunā." Pati Gunita gan latgaļu mēlē pavisam brīvi nejūtas, lai gan šad tad viņai patīkot iepīt pa kādam "kreptīgākam" vietējam vārdam domas izkrāsošanai.
Gunitas pūrā ir vesela strīpa dažādu diplomu un grādu, bet Rīgas karjeras iespējas nešaubīgi atstātas aiz muguras, un domu pretoties Latgales vilinājumam viņa pat lāgā nav apsvērusi, par ko joprojām izpelnās cieņpilnu apbrīnu no vīramātes: "Gunitai tak kādas tik izglītības nav – ne tikai bakalaurus, arī maģistrus ir beigusi. Un, paskat, jau 10 gadus viņa dzīvo šeit, Skaistā. Un es brīnos – varēja taču mierīgi Rīgā dzīvot, bet atbrauca uz laukiem. Uz Latgali, pliko Latgali. Tas ir, tas ir brīnums laukos."
Pa šiem gadiem Gunita jau ir ieaugusi Skaistas pusē. Vaicāta, kā notiek darbu dalīšana Bebrišu ģimenē, viņa atsmej, ka katrs dara savu darbu un otra darīšanās vienkārši nemaisās, bet – ja vajag, tad gan nekad palīdzību neatsaka. Saimnieces pārraudzībā esošais dārzs slīkst vasaras izskaņas ziedu jūrā, siltumnīcā briest sārtvaidži tomāti, bet sakņu dārzā savu kārtu gaida kabači, pupiņas, garšaugi un visneiedomājamāko formu ķirbji. Taču Ivars slavē sievu, ka Gunita lieliski tiekot galā ar savu galveno un svarīgāko pienākumu – abu dēlēnu audzināšanu par kārtīgiem cilvēkiem.
Lepnums par palikšanu
Vakars jau sliecas uz krēslas pusi, bet slaucamais laiks vēl patālu, jo Ivaram ir sava teorija, kā būvēt dienaskārtību. Viņš nemaz netaisās celties pirms gaiļiem un ar pirmo gaismiņu nule kā izslauktās gotiņas laist ganos. Nē, Ivars normāli izguļas, un govis uz rīta slaukšanu taisās ap deviņiem rītā. Toties, protams, līdz ar to arī vakara slaukšana atbīdās uz krietni vien vēlāku laiku. Esam dilemmas priekšā, jo mums noteikti vajag iemūžināt Ivara svarīgāko pienākumu saimniecībā – slaukšanu, bet vēl tāls ceļš priekšā līdz naktsmājām… Un atkal Ivara aicinājums saklausa dzirdīgas ausis, brūnaļas paklausīgi nāk uz māju, un ikvakara rituāls var sākties.
Vakara saule jau laižas uz rietu, govis rātni gaida savu kārtu uz slaukšanu, dažas pat nav jāpiesien – tāds rāmums un miers piepilda katru Ivara vārdu un kustību.
Uz jautājumu, par ko viņai ir lepnums, Gunita bez ilgas domāšanas atbild: "Man ir lepnums par bērniem, par vīru, par visiem mums. Lepnums, ka dzīvojam tik skaistā zemē kā Latvijā, nu vienīgi tas, ka ir ļoti daudz jādarbojas pašam, jāstrādā. Un lepnums ir arī par to, ka mēs nekur neesam aizbraukuši. Mēs dzīvojam savā zemē, un tas ir jānovērtē. Varbūt tie citi, kas ir aizbraukuši, tā negrib novērtēt, varbūt viņiem tas neliekas nekas svarīgs. Bet tomēr tās ir mūsu saknes – caur vecvecākiem, tēviem, mammām veidojusies šī piederības sajūta – piederības sajūta savai valstij, savai valodai."
Ar Ivaru Bebrišu un viņa saimi Skaistas pusē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
