Ir pēcpusdiena. Mācību diena Talsu Kristīgajā vidusskolā rit uz beigām, vēl solos ir vecāko klašu skolēni. Arī 11. klase, kurā mācās Jans no Ukrainas. Krievu valodas stunda, ko vada skolotāja Alla Ankmane, ir viena no tām, kur viņš visspožāk var parādīt savas zināšanas.
“Jans lasa krievu literatūru, jo viņš jau labāk zina par pārējiem, kuri ir šajā klasē, un es cenšos viņam dot vairāk par krievu valodu un literatūru,” atzīst Alla Ankmane, "ne vienmēr viņš piekrīt tam. Viņš grib kaut ko vieglāku, tā kā visi pārējie. Viņš saka: “Skolotāj, es strādāšu ar visiem pārējiem, es palīdzēšu." Un bieži vien viņš arī palīdz. Un tas ļoti iepriecina, ka viņš grib palīdzēt, un pārējie arī lūdz viņam padomu, lai viņš iztulko, palīdz kādā uzdevumā.”
Kamēr Janam rit krievu valoda stunda, viņa māsa Jana, kura ir dažus gadus jaunāka un mācās astotajā klasē, ir sporta nodarbībā. Mācību stundu vada Janas klases audzinātājs Edgars Kviesis.
“Sākumā meitenei bija grūti, kamēr iemācījās valodu,” atzīst skolotājs,
”man palaimējās, ka esmu senāks cilvēks un krieviski māku, un viņa arī prot krieviski. Bet man liekas - bērns ļoti ātri adaptējās un pāris vai trīs gadu laikā māk latviski. Un šobrīd ļoti labi runā.”
Latviskākā pilsēta
Jans un Jana, brālis un māsa, kopā ar vecākiem Jūliju un Oleksiju Selifanoviem no Ukrainas uz Latviju pārcēlās pirms četriem gadiem, kad samilza Krievijas agresija Ukrainā.
Ģimenes lēmums bija doties uz vislatviskāko pilsētu un tādu, kurā ir kristīgā skola.
Un viņi izvēlējās Kurzemes gleznaino pilsētu Talsus.
Selifanovu ģimenei savulaik bijušas saiknes ar Latviju. Tēvs Oleksijs ir dzimis Liepājā, bet 14 gadu vecumā ar ģimeni pārcēlās atpakaļ uz Ukrainu un tagad, pēc tik daudziem gadiem, atkal ir atgriezies. Neprotot latviešu valodu, viņi ir izraudzījušies grūtāko ceļu, mēģināt iedzīvoties tur, kur nav izvēles un tā ir jāiemācās. Un Talsu Kristīgā vidusskola pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē bija gatava uzņemt bērnus, kuri nerunā nevienā citā valodā kā tikai ukraiņu un krievu.
“Cittautieši ir mācījušies, bet no Ukrainas bērni ir pirmo reizi,” saka ilggadējā Talsu Kristīgās skolas mācību pārzine un vēstures skolotāja Vēsma Liņģe, “ir čigānu tautības bijuši, bet tas laikam ir arī viss. Katrs bērns, vienalga kādā valodā viņš arī nerunātu, vispirms ir unikāls ar to, ka viņš ir tieši tāds, kāds viņš ir. Un ir tikai ļoti jauki redzēt, kā bērni iedzīvojas, ātri sadraudzējas un kļūst par savējiem visi kopā.”
“Es, godīgi sakot, domāju, ka Janam palīdzēja atvieglota programma, kas bija piemeklēta – būtiskākais, svarīgākais, ko skolotāji profesionāli bija izdomājuši katrs savā priekšmetā, atstājot priekšmeta mugurkaulu, lieko noliekot malā. Un mēs arī meklējām krievu valodā grāmatas, kuras bija ļoti maz pieejamas, bet arī visam ļoti palīdzēja brīnišķīgā klases audzinātāja Aija Valgalina, kas īpaši sadraudzējās ar Jana ģimeni un vecākiem. Un te bija vislabākais modelis, kas bērnam ir, kad audzinātājs saslēdzas ar vecākiem kā vienots vesels un tad bērni iet uz priekšu,” saka direktores vietniece izglītības darbā Anda Bernāte.
Pirmās mājas nodeg
LTV Selifanovu mājās viesojas vēlā pēcpusdienā, kad ģimenes galva Oleksijs ir darbā Zviedrijā, bet Jūlija gaida mājās savējos, kurinot ģimenes pavardu.
“Vēl pirms visiem notikumiem Ukrainā mēs jau agrāk vēlējāmies pārcelties dzīvot uz Eiropu, ne tāpēc, ka mums būtu finanšu krīze,” stāsta Jūlija, “es ilgi strādāju par frizieri, vīrs darbojās ar sociālajiem projektiem, viņam bija darbs gan ārzemēs, gan visā Ukrainā. Mēs labi pelnījām. Taču tad, kad sākās notikumi Ukrainā, un visus vīriešus sauca karā, es biju kategoriski pret to. Man negribējās, lai manu vīru nogalina un atstāj bērnus bez tēva, vai viņš atgrieztos invalīds, vai arī, ja vesels, tad emocionāli ievainots. Daudzi pēc tam ir nodzērušies. Sievām bija ļoti bail, un daudzas manas klientes runāja par to, ka grib doties prom. Šie notikumi pasteidzināja mūsu izvēli.”
Un tā nāca lēmums par Latviju. “Nolēmām pārcelties tieši uz Talsiem. Kādēļ? Tādēļ, ka te dzīvoja mums pazīstami cilvēki, un mēs gribējām nevis krieviski, bet tieši latviski runājošu pilsētu. Mēs zinājām, ka mums ir jāiemācās valoda un pēc tam, lai iegūtu uzturēšanās atļauju un pilsonību, jānoliek eksāmens, un mēs gribējām iepazīt latviešu kultūru. Mums arī teica, ka te ir brīnišķīga kristīgā skola. Un mēs izvēlējāmies Talsus. Daudzi prasīja, kādēļ ne Rīga, es teicu, ka no Kijevas esmu mazliet jau nogurusi. Tā ir ik liela un trokšņaina pilsēta, gribu mieru un klusumu, tāpēc Talsi būs īstie.
Atbraucām un neesam vīlušies,” Jūlija smaida.
Tagad Selifanovu ģimene ir apmetusies mājā mazliet ārpus pilsētas centra, kuru uzcēluši paši uz pašu nopirktas zemes. Iepriekšējā dzīvesvieta Talsos nodega.
“Dzīvoklis atradās vecpilsētā, blakus luterāņu baznīcai, kalna galā, ļoti skaistā vietā. Tikko atbraucām, tā tūdaļ to nopirkām, apmetāmies, iekārtojām. Divus mēnešus padzīvojām, es todien biju veikalā, ārpus mājas, un zvanīja Jans, sakot: ”Mammu, mums ir ugunsgrēks.” Saku: “Kāds ugunsgrēks?” Viņš: “Mums deg māja." Un no stresa histēriski smejas. Es burtiski atlidoju no pilsētas centra, tik ļoti skrēju, un tiešām – mūsu māja dega. Vējš nesa karstumu un liesmas. Trešais stāvs nodega pilnībā, mūsu pirmais palika, bet tad, kad man atļāva ieiet dzīvoklī paņemt dokumentus, biju līdz ceļiem ūdenī un redzēju, kā viss patiesībā ir sapostīts,” Jūlija atceras.
“Nenolaidām rokas,” viņa saka, “un sākām celt paši savu māju, pirms gada pašas uzprojektētu to arī uzcēlām. Paldies Dievam par draugiem, kuri, ja mums pietrūka, naudu aizdeva.”
Ukraiņu temperaments
Četri gadi, saka Jūlija, ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, kādā vidē esi, vai tevi pieņem, vai esi svešinieks.
“Vīram Liepājā dzīvo onkulis, bet citādi visi mūsu draugi ir latvieši. Kad man prasa, kāda ir atšķirība starp latviešiem un ukraiņiem, tad es saku, ka mēs esam emocionālāki. To noteikti skolā var redzēt arī pēc maniem bērniem. Tomēr viss cits, kultūra... Cilvēki mani te saprot,“ Jūlija turpina skaidrā latviešu valodā, “es katru dienu mācos latviešu valodu, bet tā ir ļoti grūta. Mani bērni gan iemācījās tik ātri, pēc pusgada brīvi runāja.”
Un to abi arī apliecina sarunā lieliskā latviešu valodā.
“Protams, visgrūtāk sākumā bija iekļauties, visa sabiedrība likās tik haotiska.
Atceros pirmās dienas, tikko atnācām, nezini, ko teikt, kur iet. Neviens tevi nesaprot. Jaunieši īsti nerunā krieviski, viņi saka angliski, bet es īsti arī angliski nemācēju un nezināju, ko darīt. Visgrūtāk bija valodu apgūt,” Jans atceras un Jana piebilst: “Iekļauties nebija īsti grūti, jo visi bērni bija ļoti jauki, uzriez visi sāka runāt, kā tev iet, vienalga, kādā valodā tu runā, viņi mēģinās iemācīties to valodu, caur tulkotāju mēģināja runāt, caur roku zīmēm, sejas izteiksmēm, galvenais, lai mēs saprotam viņus. Lai mēs jūtamies pieņemti, viņi mēģināja kaut ko tādu panākt.”
Jana stāsta, kā viņi apguva latviešu valodu, vai speciāli mācījās: “Nē, es nemācījos. No sākuma bija plānots, ka mēs mācīsimies pie privātskolotājas, bet beigās bija tā, ka pati iemācījos, jo atklājās tas, ka man laikam ir talants, un pēc tam es ātri apguvu arī angļu valodu.” Jans piebilst: “Sākumā bija drausmīgi. Man gribējās atpakaļ. Es negribēju nekādu Latviju. Neko negribēju dzirdēt par Latviju. Domāju, kā būtu atpakaļ pie draugiem, ukraiņu valodā, kā viss būtu mierīgi, nevajadzētu sarežģīt dzīvi.
Bet ar laiku mēs bijām spiesti iemācīties valodu. Un tad viss nostājās savās vietās, iepazināmies ar draugiem. Dzīve palika forša, jautra.”
Vaicāts par kultūras atšķirībām, Jans atbild: “Man joprojām ir grūti pielāgoties. Ukraiņi ir tādi atvērti cilvēki uz emocijām. Latvieši paslēpj sevī, tu nevari dabūt visu informāciju no viņiem ārā. Tev ar to cilvēku ir jāpavada daudz laika, lai viņu iepazītu. Ar ukraiņiem ir savādāk, viņi uzreiz izstāsta, kas viņiem ir uz sirds.”
Interesējas arī citas ukraiņu ģimenes
Talsos nav iespējams papildināt ukraiņu valodas zināšanas, tādēļ Selifanovu ģimenē tā paliek kā pašu dārgums un saikne ar dzimteni. “Valodas pietrūkst. Kad ieslēdz televizoru un dzirdi ukraiņu valodu, tad uzriez tā: ak, ukraiņu valoda,” Jans nopūšas, un Jana papildina: “Ir arī tā, ka atbrauc pie saviem draugiem uz Ukrainu un tu runā ar viņiem ukraiņu valodā, un ir tik neparasti, ka tu tiešām vari izteikt visu, ko tu domā. Jo pat tad, ja es ļoti labi zinu latviešu valodu, ir tādi vārdi, ko aizmirstu vai nezinu pateikt tādā formā, kā gribu, vai kādu joku pateikt. Bet ukraiņu valodā tā nekad nenotiek. Un tu izjūti brīvību.”
Vai Latvija kļūs par Selifanovu ģimenes mājām uz visu dzīvi? Tas vēl ir jautājums, uz kuru viņi paši meklē atbildi. Pagaidām tie ir Talsi. Bet Talsu Kristīgajā vidusskolā, izdzirdējušas par labu pieredzi, par iespēju interesējas arī citas ukraiņu ģimenes.
“Tendence emigrēt uz Latviju no Ukrainas ir palielinājusies, izdzirdot veiksmes stāstus, un šeit ierodas arvien vairāk ukraiņu ģimeņu,
nāk līdzi bērni un vecāki meklē, kur bērni varētu mācīties. Nupat man rudenī bija saruna ar ukraiņiem, kas nāca, jautāja, interesējās par iespēju pirmajā klasītē bērnus laist mūsu skolā, jo viņi tiešām bija ieinteresēti, ka bērni mācās latviešu valodu, viņi bija arī bērnudārza meklējumos, lai būtu latviešu valoda, jo viņi ļoti nopietni attiecas pret to, ka bērnam ir jāmācās tajā valodā, kurā valstī viņš dzīvo. Un šis piemērs rāda, ka to ir iespējams izdarīt,” saka Anda Bernāte, direktores vietniece izglītības darbā.
