Kad piedzima dvīņu puikas, Santa kādu laiku bija pilnas slodzes mājsaimniece un mamma, bet, kad bērni sāka iet bērnudārzā un parādījās brīvs brīdis, paralēli mājas solim viņa apmeklēja dažādus kursus. Tā, piemēram, viņa ieguva manikīra speciālista sertifikātu. Uz šiem kursiem Santa negāja ar konkrētu mērķi, drīzāk pati priekš sevis, jo, piemēram, viņai patika taisīt manikīru, bet tad novadā norisinājās konkurss ar iespēju iegūt finansiālu atbalstu, un viņa nolēma pamēģināt.
Salona izveide
Santa pat nedomāja par iespēju salonu atvērt kaut kur citur – Staicelē ir viņas mājas, vīrs, kuram ikdiena rit Staicelē, un bērni. Viņa stāsta, ka salons iekārtots pašas spēkiem, bijis ļoti daudz darba – salonā neesot bijusi neviena siena, ko varētu vienkārši nokrāsot, viss bija jāatjauno un jāremontē.
“Es pati braucu pēc materiāliem, pati ķieģeļus vedu, pati darīju visu.”
Atrast īsto vietu salonam bija grūti, jo pastāv priekšnoteikumi, lai varētu salonu atvērt, piemēram, jābūt ūdenim, tualetei un citām ērtībām. Galu galā vieta tika atrasta, trūkst tikai centrālās apkures, tomēr Santa ir pozitīva – malkas apkure radot romantiskāku gaisotni. Vienīgi grūtības dažreiz sagādā tas, ka malka ir jāstiepj pašai un garāmejošie vīrieši parasti nav īpaši atsaucīgi: “Citreiz ir tā, ka es nāku augšā [nesot malku], garām nāk vīrietis, ja attaisa durvis lejā, tas jau ir voov!”
Ja salona apmeklētāji būtu tikai vietējie, tad, pēc Santas domām, tas varētu būt tikai hobijs, bet pie viņas brauc klientes no daudzām Vidzemes pilsētām. Tomēr Santa atzīst, ka ir ļoti patīkami strādāt ar pazīstamiem cilvēkiem – Staicelē viņa pazīst visus, savukārt, ja kādreiz atnāk kāds, ko viņa nepazīst, tad sākumā rodas uztraukums.
“Man vajag, ka es zinu, kas tas par cilvēku.”
Lai gan daudzi uzskata, ka būt uzņēmējam ir vienkārši – pats pelni, nosaki ikdienas soli, Santa stāsta, ka īstenībā nemaz tik vienkārši tas nav: ir jādomā par rēķiniem, nodokļiem, materiālu iegādi un vēl daudz ko citu. Dažreiz viņa aizdomājas, ka algotu darbu darīt būtu vieglāk – ar ienākumiem var rēķināties un nav jālauza galva ne par inventāra iegādi, ne dažādu nodokļu nomaksu.
Strādājot kopā ar kolēģēm, Santa kā priekšniece nejūtas, katras darbs ir diezgan individuāls un patstāvīgs. Tā kā viņa sevi kā priekšnieci neuztver, viņa par salonu saka - vieta, kur mainīties, tapt skaistai, parunāties un izrunāties, satikties. Darbošanās pašas izveidotajā salonā Santai vēl aizvien ir kā hobijs, un peļņa nav prioritāte:
“Varbūt vēlāk kaut kas mainīsies, bet tagad tas noteikti nav tā, ka galvenais būtu nopelnīt!”
Skaistumkopšanas salona izveidotāja sevi nereklamē – ārā nav ne izkārtnes, ne viņas darbi apskatāmi sociālajos medijos, jo viņa nevēlas uzbāzties, un tas šķiet kā uzpūsts burbulis. Pēc viņas domām, sociālajos medijos ievietotā informācija bieži vien nav godīga – ievietotie „pirms” un „pēc” attēli tiek apstrādāti ar filtriem un rada mānīgu iespaidu, tādēļ viņa no sociālajiem medijiem izvairās.
Dzīves uztvere
Santa ir mācījusies pedagoģiju, tomēr tagad vairs neizprot, kāpēc – publiska runāšana un uzstāšanās citu priekšā viņai nepatīk. Viņa atzīst, ka ir darītāja: “Man ir ideja galvā, es viņu izdomāju, tad es sāku viņu darīt.” Reizēm arī gadās pa kādai neveiksmei, bet tad apkārtējie palīdz, īpaši Santas vīrs.
Viņa ir ļoti romantiska, un viņai patīk ticēt, iztēloties, ka viss ir ļoti vienkārši. Tāpat arī Santai patīk dzīvot mirklim, jo nekad jau nevar zināt, kad dzīve var aprauties. Tādēļ arī naudiņa viņas makā parasti ilgi neturas.
“Ja man tajā dienā ko gribas, tad kāpēc nē?”
Salona izveidotājai prieks par savām klientēm – pat pēc 50 viņas spēj būt modernas un izskatīties žilbinoši. Kā piemērs viņai ir kāda kliente, kurai ir aptuveni 80 gadi un kura jūtas tā, it kā viņai būtu 16, un ar pensionāru biedrību plāno braukt uz Pērnavas akvaparku un restorānu. Tādas vecumdienas vēlas arī Santa. No kādas citas klientes viņa pārņēmusi veidu, kā pavadīt dzimšanas dienas – nevis visu dienu stāvot pie plīts un klājot citiem galdu, bet gan sevi palutinot SPA, izbaudot masāžu.
