Suņi, īpaši haskiji Ilzei un Nikolajam patikuši jau kopš bērnības. Suņu meitene Renda bija pirmā, kuru abi pieņēma.
Pāris atceras, sākums arī viņiem nebija viegls. “Renda izrādījās aktīva. Tas ir tas, ko daži nesaprot, ka ar haskiju jāstrādā, mēs arī to sākumā nesparatām. Un tad tikai sapratām, un tad pa naktīm bija jāved ārā, ko tikai mēs nedarījām,” stāsta Nikolajs.
Pēc aptuveni gada Rendai piedzima piecas suņu meitenes un vēlāk pulkam pievienojās vēl divas haskiju meitenes, kuras bija nonākušas suņu patversmē. Kā saka Ilze, ģimenē viņiem ir kopumā deviņi bērni: meitiņa un astoņi haskiji.
“Mums ir gadu veca meitiņa, viņa nāk spēlējās un bučojās. Parastam sunim nevar atnākt un atņemt kaulu, šeit Agnese var atnākt, atņemt kaulu, iebāzt roku mutē. Mēs saviem suņiem uzticamies, viņi uzticās mums. Viņi zina, ko drīkst un ko nedrīkst,” saka Ilze.
Haskiju saimnieki stāsta, ka ikdienā suņi ir jānodarbina. Šoziem tapušās arī sniega kamanas, un brauciens ar tām haskijiem sagādā lielu prieku. “Tā ir lieta, kas patīk, kas regulāri vajadzīga. Un kamanās tiek izstrādāties, un kamanās var iestrādāt, kur ir līderis, kurs uz spēka treniņiem,” stāsta Nikolajs.
Ilze un Nikolajs piedalās arī dažādās sporta aktivitātēs. Ziemas skriešanas sacensībās "Noskrienu ziema" organizē kanijkrosa distanci jeb skriešanu ar suni, savukārt vasarā suņus nodarbina, skrienot sasaistē arī ar velosipēdu vai skūteri. Šīs distences īpaši patīk bērniem.
“Visa ģimene aiziet līdzi, nevar jau atteikt bērnam. Ja saka, ka grib skriet, tas ir ļoti labi. Mēs vecākiem iesakam – ja grib skriet, lai skrien, jo mūsdienās, ko mēs darām, sēžam planšetēs, telefonos un sportot negribam,” saka Nikolajs.
Lai gan Kravcovu ģimene jau pašlaik ir kupla, Ilze atzīst, ka viņa priecātos, ja saimi papildinātu kāds ruds haskijs un kāds Aļaksjas malamuts.
