"Lūk, zvagulis, visa pļava ar zvaguli. Te ir orhidejas. Tas ir mans vaļasprieks – iet savā pļavā un fotografēt. Eiropas saulpurene. Tās arī ar katru gadu paliek mazāk un mazāk. Paldies dieviņam, Andrim, "Grasslife" projektam un Dabas fondam, ka mums viņas šobrīd paliek vairāk nekā bija. Tagad ir vairākās pļavās. Ir mums pļavas, kur ir tikai naktsvijoles. Tu aizej un nezini, kur kāju spert," rādot fotogrāfijas, pastāstīja saimniece Gunta Gavare.
Bet kā veidojies pats Līves ciems? "Veidojies tā, ka igauņi, bēgot no kara, esot šeit apmetušies. Par cik milzīgi meži uz riņķi un nekā tuvāk te nav, tad viņi te tādā savā sulā sākuši dzīvot. Tajos ziedu laikos, laikam tas ir Ulmaņlaikos, te ir bijušas 100 govis un simt cilvēku, tā saka. Govju skaits ir katrā gadījumā atgriezies, cilvēku skaits ir katastrofāls. Tādi, kas dzīvo šeit pastāvīgi, bez mūsu ģimenes, ir tikai divi cilvēki. Un jaunākajam no viņiem ir pāri 70 un vecākajam pāri 90 . Mājas ir palikušas deviņas," pastāstīja saimnieks Andris Gavars.
Ciemā tādi īsti iedzīvotāji un saimniekotāji ir Gavaru ģimene. Viņu ģimenē ir pieci bērni, no kuriem lielākie jau ir savās gaitās. Kuplā ģimene tad arī savulaik ir bijis iemesls pārcelties uz laukiem.
"Mēs domājām par savu dzīves telpu. Un tā mēs te viņu esam veidojuši. Ne tikai māju, bet arī vairāk vai mazāk arī visu ciemu esam uzturējuši. Tā kā katrs uztur savu māju, bet mēs uzturam visu kopējo ciemu," stāstīja Andris.
Veidojot savu sētu, kā pastāstīja saimnieks Andris, domāts arī, lai saglabātu šejienei raksturīgo senatnīgumu.
"Viss ciems bija ar senatnīgu auru, tad mēs to turpinājām tādu saglabāt, cik varējām saglabāt. Varbūt pat uzlabojām drusciņ, jo tad, kad mēs atnācām, bija šīfera jumti un viss pārējais. Salikām atpakaļ skaidu jumtus. Ne tāpēc, ka kādam citam gribējās, bet tāpēc, ka mums pašiem tā gribējās," stāstīja Andris.
Sākumā saimnieka bizness bija auto tirdzniecība un serviss, tagad gaļas liellopu audzēšana.
"Tie ir hailanderi. Mēs esam pēdējie, kas atrodas Ziemeļgaujas ainavu aizsardzības apvidū. Un tie saimnieki, kas piekrita piedalīties Ziemeļgaujas projektā, varēja tos dabūt. Mums iedeva 16 gotiņas un vienu bulli," stāstīja saimnieks.
Tagad ganāmpulkā ir ap 170 gaļas liellopu. Tie ganoties arī palīdz atjaunot dabiskās pļavas abos Gaujas krastos. Bet vispirms jau tas ir saimnieku pašu darbs, gan tīrot aizaugušās teritorijas, gan pļaujot.
Saimnieks pastāstīja, ka viņa pļavās pat atvestas velēnas no Limbažiem. "Iemesls bija tāds, ka Limbažos būvēja ceļu pāri vērtīgai pļavai," viņš norādīja.
Pašlaik iecerēs ir arī vienu gabalu meža mainīt pret pļavu, kaut arī finansiāli tas nebūt nav izdevīgi.
"Mēs dosim mežu, un viņi dos pretim pļavu, kura ir aizaugusi. Mēģināsim to savest atkal kārtībā par pļavu, iegūt daudzveidību. Finansiāli tas visdrīzāk mums ir liels mīnuss, jo mežs šobrīd maksā vienkārši nenormālu naudu, koks arī nežēlīgu naudu, bet mums tā gribas. Pļavas vērtība ir tā zāle un puķe, kas tajā aug. Un es domāju, ka pasaule nāks kaut kad atpakaļ pie prāta un sāks vēl vairāk par to domāt, un kādreiz arī šī iegūtā gaļa no šīs pļavas būs ļoti, ļoti vērtīga," stāstīja Andris.
Tas, ka Gavaru ģimene tik ļoti ir iesaistījusies dabas daudzveidības saglabāšanā, ir bijis arī mudinājums viņu meitai Līgai profesijas izvēlē. Viņa ir biotopu eksperte Latvijas Dabas fondā. Jaunā sieviete pastāstīja: "Pēdējos vidusskolas gadus, kad es sāku domāt par to, ko nu darīt tālāk, tieši sākās šis "Grasslife" projekts, kura ietvaros es satikos ar dažādiem speciālistiem no Latvijas Dabas fonda un citām vides institūcijām. Tad es sapratu to, ka tas ir tas, ko es arī nākotnē varētu darīt.
Es teiktu, ka Latvijā mēs šobrīd esam tieši tajā fāzē, kad vēl varam kaut ko mainīt salīdzinoši viegli."
Gaujmalas pļavās jau jaušams rudenīgs miers, bet "Ceriņu" māju pagalmā krāšņi zied saimnieces Guntas koptās puķes. Viņa stāstīja: "Man ir ļoti svarīgi, lai tās puķes ziedētu! Nav tā, ka bez darba var iztikt, nekas nenotiek, ja tā darba nav. Tam ir jābūt, tad ir arī kaut kāds prieks un gandarījums par to paveikto."
"Ceriņu" mājas savulaik atzītas par sava novada sakoptāko sētu, saimnieki gan atzīst, ka viņi necenšas konkursam, bet savam priekam.
"Tas ir apmēram tāpat kā viens cilvēks staigā nosmulējies un sadzēries katru dienu un guļ, kur pagadās. Tāpat ir dažiem cilvēkiem, kas dzīvo, kā ir, jumts ir virs galvas, un dzīvo. Mums nekad tā nav paticis. Mēs to darām sev.
Tas prasa, protams, diezgan daudz darba, bērni arī, tie, kas ir mājās, tie strādā bez brīvdienām.
Visa vasara pagājusi bez brīvdienām, bet būtu vienkārši nepieņemami dzīvot tādā aizaugušā un pussabrukušā vidē. Mums te bieži prasa cilvēki, kāds, kas brauc, vai šeit gadījumā nav viesu mājas. Mēs sakām, ka ir viesu māja mums pašiem, mēs dzīvojam saskaņā ar dabu," stāstīja Andris.
Saimnieks cer, ka kāds no viņa pieciem bērniem iesākto turpinās.
