"Man bija ļoti, ļoti gari mati, līdz dibenam. Un tad es pateicu vienkārši, ka es gribu nenormāli īsumā. Mana mamma prasīja: kā, kāpēc. kaut kas ir noticis? Es oriģinālā negribēju vispār uz to pusi iet, bet nu aizgāja tā, ka es vienkārši sāku pie galda raudāt. Sanāk tā, ka es viņai pateicu uz vietas," atceras Īden.
Īden pateica, ka nejūtas kā meitene, bet arī ne gluži kā puisis.
Mamma cenšas atbalstīt
"Es esmu ļoti bieži atgriezusies pie šīs sarunas domās. (..) Ja man būtu jāatkārto šī saruna, es nevarētu. Bet es ļoti spilgti atceros sajūtu ziņā visu to sarunu gaitu gan no savas puses, gan no bērna puses. (..) Un es redzēju to, ka bērnam tiešām bijis ļoti jāsaņemas, lai vienkārši atnāktu ar mani parunāt. Un bērns izplūda asarās. (..) Man bija tāda sajūta, ka, pirmkārt, man ir šoks. Otrkārt, es nezinu, ko darīt. Un vienīgā sajūta, kas man atnāca, ka man vienkārši ir jāliek tam bērnam sajusties, ka viņš ir saprasts. (..) Es maksimāli centos samīļot arī fiziski bērnu," pastāstīja Īden mamma Loreta.
Un Īden arī apliecināja, ka mamma ir ļoti atbalstoša: "Protams, viņai bija bišķiņ šoks. Un viņa teica man, kad būs grūti, jo Latvija ir Latvija. Bet vispārībā viņa mani atbalstīja. (..) Tētim uz otru pusi. Jau zināju no diezgan agras bērnības, ka viņa mājā (..) tur ir Bībeles. Man lika iet uz baznīcām. (..) Zināju, ka varētu būt negatīvi… Un arī bija diezgan negatīvi."
Īden mamma ar tēti ir šķirti, un jaunietis dzīvo pamīšus te pie viena, te pie otra. Pēc pēkšņās un vecākiem negaidītās atklāsmes viņš tiešām nogriezis garos matus, sācis ģērbties, pēc mammas teiktā, puiciskāk, lūdzis viņu vairs nesaukt vecāku dotajā vārdā un neuzrunāt sieviešu dzimtē. "Tajā mirklī bērns vēlējās, lai viņu uzrunā kā "they" angļu valodā jeb "viņi". Es esmu valodnieks, un es to spēju saprast no angļu valodas viedokļa. Bet tad, kad tev ir ģimenē jārunā latviski…" sarežģījumus ieskicēja mamma Loreta.
Mamma centusies meklēt dzimumneitrālas valodas formas latviski, lai gan tas nav nemaz tik viegli. "Kad es piekūstu, es runāju angliski. Jo angļu valodā dzimšu nav. Bet tu saproti, ka, jā, sniega bumbas efekts ir sācies. Tā bumba veļas un veļas joprojām," atzina mamma.
Psihoterapija un domubiedru atbalsts
Tētis to visu neuztvēra īsti nopietni, mamma putrojusies ar vietniekvārdiem, un Īden šķitis, ka pret viņu izturas pavirši, nesadzird un neatbalsta. Jaunietim emocionāli kļuvis sliktāk, sācies izmisums, arī depresija. Vēl arī maldījies tajā, kas īsti ir, ja ne meitene.
Sekojusi mokoša dzimuma identitātes krīze, un tagad viņš zina – šādas pazīmes raksturo daudzus, kas ar to saskaras.
"Viņiem ir jūtas par to, ka negrib vairs dzīvot, ka ir tik negatīvi, ka viņi griež sev rokas. Es to arī darīju kādu laiku, bet mazu laiku. Vairs sen jau ne. Bet tās jūtas par to, ka tu labāk būtu miris, nekā dzīvot nepareizajā ķermenī, tās ir arī izteiktas, stipras un sāpīgas," atklāja jaunietis.
Īden kādu laiku apmeklējis psihoterapeitu – gan viens, gan kopā ar vecākiem. Negatīvās domas dzinis prom zīmējot, un zīmēšanu vēlāk viņš izvēlējies arī mācīties. Arī vecāki jau centušies rūpīgi ievērot viņa vēlmes. Bet lielākais atbalsts bijuši domubiedri no transpersonu kopienas visā pasaulē, ar kuriem viņš sazinājies un runājis internetā.
Trauksmes mazinājušās, un galu galā pagājušajā vasarā nonācis arī pie apziņas, ka ir "viņš". Tad pieņēmis vārdu Īden.
"Es nonācu līdz tai sapratnei, ka es neidentificējos kā nekatrā dzimte. Es tomēr esmu "viņš". Lēnām pārvērtās iekšējās sajūtas, es vienmēr ģērbos vīrišķīgi, manas manieres arī bija vīrišķīgākas. (..) Pašlaik dzimuma identitātes ziņā es jūtos ļoti stabils. Nav pēdējā laikā bijušas kādas izmaiņas, un ir pagājis krietns laiks. Tā kā varētu teikt, ka es droši vien pie tā arī pieturēšos," pastāstīja Īden.
Lai kļūtu savās izpausmēs vīrišķīgāks, viņš nākotnē vēlētos iziet arī hormonu terapiju. Kā ar ķirurģiskām manipulācijām? "Par to vēl ne. (..) Man nav īpaši izteikta [diskomforta] par dzimumorgāniem, bet par krūtīm ļoti izteikta. Es vēlētos, man liekas, man būtu diezgan obligāti nākotnē šo operāciju dabūt," sacīja Īden.
Izvēlēties sieviešu vai vīriešu tualeti?
Dzimuma identitātes jautājumi saskaras arī ar ikdienu, radot problēmas kaut vai tualetes izvēlē sabiedriskās vietās – doties uz sieviešu vai vīriešu tualeti.
"Ļoti sarežģīti. Es gribētu tajā, kas pareizāk atbilst, bet tu apzinies, ka vīriešu tualetēs var notikt vairāk vardarbības. Tev var uzspļaut vai sākt sist, ja tu tur ieej. Kāds var prasīt. Tev nav īsti veida, kā pierādīt. Sieviešu tualete ir pazīstama, tā ir draudzīgāka teritorija. Es personīgi gribētu iet uz vīriešu tualeti, bet vēl neesmu tajā stadijā," skaidroja Īden.
Un skolā, kā uzrunā vienaudži? "Lielākoties visas skolotājas tā kā iegaumē. Kad es pildu kaut ko un vārds jāraksta, es rakstu legālo, jo tas vajadzīgs, lai atpazītu sistēmā. Bet blakus legālajam ielieku arī manu pareizo vārdu, jo man ir arī viena cita transpersona klasē. Tie, kas nesauc, ir vēstures skolotājs un kultūras pamatos. Viņiem ir acīmredzot vairāk kaut kādi vecmodīgi uzskati, jo vēstures skolotājs pateica – es tevi saukšu īstajā vārdā, domādams pases vārdu. Protams, tas ir sāpinoši," neslēpa jaunietis.
Bet mamma? "Es vēl nespēju pateikt: šis ir mans dēls. Vēl nespēju. Varbūt ar laiku. (..) Es reizēm apbrīnoju to, ar kādu mieru bērns nes šo savu apziņu vai savu vēlmi būt tam, kas viņš vēlas būt. Man liekas – tas ir ļoti grūts uzdevums būt tam, kas tu gribi vai kā tu jūties. Un galu galā nav jau tā, ka šādi cilvēki – sievišķīgi vīrieši vai vīrišķīgas sievietes – ir kaut kas jauns. Ja mēs paskatīsimies vēsturē, bija Žanna d`Arka, Žoržs Sanda. Cik sieviešu, kas staigā vīriešu biksēs un uzvedas kā vīrieši! Vienkārši tajā laikā nebija hormonu terapijas, nebija reālas iespējas kļūt par vīrieti.
Tā ka es domāju, ka nav ko šokēties. Katram jātiek ar sevi galā," sacīja Īden mamma Loreta.
