Inga Ozola: Esam jau tikušās šajā vietā ne vienu reizi vien, gan pie tevis Grobiņā, kur aug lavandas, gan šeit pie jūras ir uzburta lavandu pasaule. Kā sākās jūsu stāsts? Uzņēmāt bēgļus no Ukrainas, kā tas notika?
Zane Gusta: Mūsu stāsts sākās ar to, ka mēs ģimenē aktīvi izmantojam sociālos tīklus, bija novērojama situācija, ka daudzi ukraiņi stāv garās rindās, joprojām nesaņem ilgstošu, piemērotu dzīves vietu, pašvaldība ierādīja uz divām dienām, pēc tam ieteica meklēt pašiem, tas bija pašā sākumā, kad nebija skaidrs, kā nodrošināt dzīves vietas ukraiņu bēgļiem. Daudzi dalījās ar sašutumu stāstiem. Mēs ģimenē vienojāmies, ka mēs varam uzņemt ukraiņu bēgļus, jo mums dzīves apstākļi to atļauj.
Ierakstījām "Facebook" vēstījumu, ka piedāvājam pusi no savas mājas ukraiņu ģimenei, protams, bija vairāki pieteikumi, bet mums tas nosacījums bija, ka ne vairāk kā 5 cilvēki, lai neveidojas pārapdzīvotība. Protams, bija piedāvājumi, vai varam desmit cilvēkiem, vai ukraiņiem ar desmit suņiem, visdažādākie stāsti.
Sākotnēji pieteicās cita ģimenīte, bet diemžēl Zaporižjā bija komandantstunda un tad viņu paziņas Janai iedeva kontaktus un viņa sazinājās ar manu vīru Sandri, jo krievu valoda nav mana stiprā puse, tad Sandris komunicēja ar Janu. 23. martā Jana, Karīna, Paša un Ģima ieradās pie mums.
Lūdzu, Jana, izstāstiet, kā iepazināties un kāds ir jūsu stāsts, kā nonācāt Latvijā?
Ukrainiete Jana: Kad mēs bērnu izņēmām no internāta, mēs nolēmām tomēr aizbraukt. Pirmais, ko mēs nolēmām, bija braukt uz Liepāju, kur mēs jau esam bijuši. Mans vīrs Ģima piezvanīja savam priekšniekam uzņēmumā "Caljan". Viņš teica, jā, ka darbs ir un mēs palīdzēsim. Atradīsim dzīves vietu. Kad mēs jau sākām braukt, mūsu draugi atrada Zani un Sandri. Mēs nezinājām, kas būs, kur braukt, bail bija. Mums parasti bija īrēts dzīvoklis, mēs nebijām ne no viena atkarīgi. Protams, pirmais iespaids bija tāds, ka mēs nezinām, kur mēs braucam.
Sandris atsūtīja koordinātas, sapratām, ka būsim pie pašas jūras. Likās, cik labi, dzīvosim pie jūras. Tiešām uzreiz uzlabojās garastāvoklis. Atbraucām vēlu vakarā, mūs sagaidīja visa ģimene – Sandris, Zane un Ginta. Viņi mūs silti sagaidīja, pagatavoja vakariņas. Mūsu istabas otrā stāvā bija labiekārtotas, bija sajūta, ka esam kā mājās, nekas netrūka.
Kāda ir jūsu ikdiena, šeit Saraiķos, mājās?
Zane Gusta: Mēs veiksmīgi sadalām visus darbus, trīs mēnešu laikā nav bijušas domstarpības nekādas, veiksmīgi sadalām darbus, kurš vedīs meitenes uz skolu vai uz nometni. Bija liels izaicinājums nokārtot pašai medicīnisko aprūpi. Tas prasīja mēnesi. Komunikācija ar sociālajiem dienestiem, man nav bijusi tāda pieredze. Ir nepieciešams atbalsta personāls, un Janai nav medicīniskas izglītības vai Ģimam, ir nepieciešams atbalsta personāls. Latvijā sistēma nav tā pateicīgākā šādiem bērniņiem, tā bija cīņa, taču bez cīņas nav uzvaras. Tagad Paša atbrauc pie mums arī brīvdienās.
Izklausās, ka jūs šajā vietā esat dažu mēnešu laikā iedzīvojušies?
Ukrainiete Jana: Jā, mēs esam iedzīvojušies un arī mazliet atslābuši. Sākumā mēs pat no somām neņēmām ārā mantas, jo mūsu ģimene ir izmētāta pa visu pasauli. Mani vecāki ir Vācijā, māsa Prāgā, mēs te, brālis Zaporižjā. Sanāk tā, ka dzīve taču turpinās, jāpielāgojas jaunai dzīvei.
Kādas ir sajūtas, apzinoties, ka karš turpinās un nekas nav beidzies?
Ukrainiete Jana: Man sākumā bija bail, jo vējainā laikā jumts trokšņoja, es Sandrim teicu, ka tur šauj. Viņš mani klausījās, bet zināja, ka to uztveru saasināti. Nobijāmies arī tad, kad jūrā bija kara kuģi. Notika mācības jūrā. Arī mēs aizbraucām tad, kad notika sprādziens, it kā tālu no mūsu mājas, visi kliedza piecos no rīta, taču tas bija biedējoši un nolēmām braukt, nezināmajā, kur var nomest bumbu.
Mēs redzam fotogrāfijas no Ukrainas, fonā sabombardētas mājas, bet zied puķes. Tagad Latvijā ir Līgo laiks, vai arī jūs ko tādu svinat?
Ukrainiete Jana: Mums Ukrainā arī ir tādi svētki, kad sagaidām vasaras sākumu, lecam pāri ugunskuram un upē pludinām vainagus. Ir mazliet sevi jāierobežo no ziņām, no visa, jo mēs visu laiku domājam par mūsu valsti un saviem tuviniekiem, kuri palikuši tur. Nevar sevi visu laiku mocīt, tā nevienam nevar palīdzēt.
Kā Jūs sagaidīsiet Līgo vakaru?
Zane Guste: Sakārtosim terasi, izdekorēsim, uztaisīsim ugunskuru, celsim galdā sieru, Ģima parasti gatavo zivi uz grila. Svinēsim pēc latviešu tradīcijām. Droši vien, ja Janai un Ģimam būs ierosinājumi, mēs būsim atvērti un integrēsim mūsu svētkos.
Jūs esat skolotāja? Kā šobrīd notiek darbs?
Ukrainiete Jana: Pagaidām esmu oficiāli atvaļinājumā. Kara laikā mums samazināja atvaļinājumu uz pusi. Kā būs tālāk, nezinu. Varbūt būs jāņem bezalgas atvaļinājums vai būs jāaiziet no darba. Nezinām, kā notiks mācības septembrī. Kaut arī tiek runāts, ka mācības sāksies, bet vai mums būs jāskraida uz bumbu patvertnēm, nezinu, ceru, ka tā nenotiks un izlems par attālinātām apmācībām.
Kādas ir sajūtas un pārdomas, domājat atgriezties vai tomēr palikt uz dzīvi Latvijā?
Ukrainiete Jana: Protams, gribam braukt uz Ukrainu, taču mēs saprotam, kamēr ir kara apstākļi, mēs nevaram atgriezties. Mums ir bērni. Nav tāds mērķis – palikt Latvijā. Mēs ceram, ka atgriezīsimies mājās. Mums tomēr tur ir sava bagātība, tēlaini izsakoties. Esam krājuši naudu, pirkuši, ieguldījuši, negribas to visu tā atstāt. Mana draudzene pieskata. Vasarnīcā sastādījām kokus un puķes, Ukrainā ir ļoti karsts, nav kā Latvijā, tagad tur noteikti viss ir izdedzis un izkaltis. Ja nelaista, tur nekas neaugs.
Es realizēju savas idejas šeit, Zane man palūdz kaut ko iestādīt, man tas ļoti patīk, ir dārziņš, redīsiņus iestādījām. Es ieguldu savu mīlestību, gribu Zanei palīdzēt, jo viņa mums palīdz.
Zane Gusta: Rīts sākas ar to, ka zīda gailis Pēcis četros, piecos no rīta saka kikerigū. Zizī dēj olas. No rīta ved meitenes uz skolu vai tagad ir nometnē – Zaļajā zirgā. Mana Emīlija un Karīna tagad ir nometnē.
Jana ar Ģimu nokrāsoja terases otro stāvu. Janai ļoti patīk rūpēties par puķēm.
No terases redzam saulespuķes, brīnišķīgi ziedēs.
Zane Gusta: Jā saulespuķes uz melna fona saulītes pusē, novietosim Ukrainas karogu blakus Latvijas karogam.
Pie jūras vēja esat pieraduši?
Ukrainiete Jana: Kad atbraucām pirmo reizi, galvu sapūta.
Zane Gusta: Jau no marta Ģima katru rītu iet peldēt uz jūru.
Tas noteikti nav viegli, arī emocionāli, uzņemt cilvēkus, zinot fona informāciju. Kādas ir sajūtas, jo mēs dzīvojam zem mierīgām debesīm, bet tur joprojām turpinās karš.
Zane Gusta: Sākumā pārdomas bija par dzīves jēgu, par dažādām eksistenciālām lietām, raugoties arī no Janas un Ģimas stāsta, mēs strādājam, ieguldāmies, veidojam to savu paradīzi, kādai būtu jābūt mūsu dzīves vietai un tad viss jāatstāj. Jana zina vairāk par to, kas notiek Zaporižjā, viņiem stāsta vairāk. Grūti ir lasīt visu, kas notiek. Latvijā visu ziņās nestāsta. Ar Janu, Ģimu un Karīnu ir sajūta, ka esam jau gadiem ilgi draugi, kaut gan ir pagājuši daži mēneši. Asaras acīs gan vieniem, gan otriem. Situācija bija ļoti īpatnēja. Viena lieta ir viesu māja, otra sadzīve, mēs dalām veļasmašīnu, boileri, kaut kā samenedžējām. Mēs ģimenē esam četri pieaugušie un divi bērni, kuri dzīvo zem viena jumta.
Sāksies tūrisma sezona, bija viena nometne. Pieņēmām Janu oficiāli darbā, viņa palīdz mums, cenšamies nepārslogot. Jana ir liels atbalsts.
Jūs redzēsiet, kā šeit pie jūras zied lavandas?
Ukrainiete Jana: Jā, mums bija jābūt ģimenes foto sesijai Zaporižjā, draudzenes uzdāvināja, tagad foto sesija vienalga būs, bet jau lavandās.
Zane Gusta: Cerēsim, ka karš vairs nebūs. Ja Jana ar Ģimu brauks uz Ukrainu, viņi būs vienmēr mūsu mājās gaidīti, kad Ukrainā būs beidzies karš, mēs brauksim uz Zaporižju ciemos. Mēs fotografēsimies saulespuķēs.
Jana sastādīja saulespuķes, es tās salīdzinu ar ukraiņiem. Tur iet suņi un cāļi, izmīca, līdzīgi kā šobrīd kara apstākļos. Esam sasprauduši stabiņus, lai tur neviens neiet, saulespuķes cīnās par sevi, būs saulespuķes.
