Dzimtas saknes

Sadzirdētais un nojaustais, smiekli un atmiņas - stāsts par Ģelžu dzimtu

Dzimtas saknes

Keramiķu Čerņavsku dzimta. Mūžs, virpas apļots

Graubiņu dzimta: No teicējām Grievaltā līdz mūzikas balvu laureātēm mūslaikos

Graubiņu dzimta: No teicējām Grievaltā līdz mūzikas balvu laureātēm mūslaikos

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Dzimta, kas no saknēm līdz pat lapotnei ir saaugusi ar mūziku. Graubiņu dzimtā izcilības profesionālajā mūzikā rodamas jau trīs paaudzēs – komponists, mūzikas kritiķis un folklorists Jēkabs Graubiņš, viņa sieva, klavierspēles pedagoģe Ērika, meitas -  pianistes Daina un Ilze, vijolniece Ieva, tāpat mazmeita vijolniece Eva Bindere. Turklāt dzimta var lepoties ar tautasdziesmu teicējām 20. gadsimta pirmajā pusē.

Jēkabs Graubiņš savas dzimtas muzikālo mantojumu aprakstījis pētījumā „Grievaltas dziesmu lizda”. Tajā Graubiņš dokumentējis savas mātes Līzes, viņas trīs māsu - Trīnes, Daces un Luzes dziedātās dziesmas, kā arī viņu atmiņas un komentārus par dziesmām.

Graubiņš ir palicis kā simbols latviskai stājai, stingram mugurkaulam, godprātībai gan mākslā, gan dzīvē, saka Rakstniecības un mūzikas muzeja Jēkaba Graubiņa kolekcijas kuratore Rūta Līcīte, jo visa saruna raidījumā “Dzimtas saknes” centrējas ap Jēkaba Graubiņa personību.

No teicēju dzimtas

“Pirmsākums ir Jēkaba dzimta, kur viņs bērnībā klausījies tautasdziesmas, kas visapkārt skanējušās. Viņa ģimenē bija trīs zinošas un mākslinieciski noskaņotas sievietes – māte un viņas trīs tantes – mātes māsas, kuras bija lielas dziedātājās.

Viņš dzirdēja dziesmas jau bērnībā, bet apzināta tautasdziesmu vākšana sākās vēlāk, kad jau studēja Pēterburgas skolotāju institūtā, un vienu vasaru pavadīja savā dzimtajā pusē Grievaltā. Diendienā staigādams pakaļ tantēm, izvilināja no viņām atcerēties šīs senās melodijas un pierakstīja,” tā par Jēkaba Graubiņa folklorista darbu stāsta Rūta Līcīte.

Savu pētījumu “Grievaltas dziesmu lizda” Jēkabs Graubiņš pabeidza pagājušā gadsimta 50. gados, jau pēc atgriešanās no izsūtījuma. “Šis manuskripts ir viens no mūsu lielākajiem dārgumiem. Ilgus gadus tas gulēja neizdots. Izsūtījums, noklusētā Graubiņa folklorista darbība...” skaidro Rūta Līcīte.

Jēkaba Graubiņa krājumu "Grievaltas dziesmu lizda" 2011. gadā izdeva Mūzikas un mākslas atbalsta fonds sadarbībā ar Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centru un Rakstniecības un mūzikas muzeju.

“Viņš noteikti ir dzimtas cilvēks,” Jēkabu Gruabiņu raksturo Rūta Līcīte. “It kā formāli bijušas trīs ģimenes, kas neiet kopā ar viņa tēlu. (..) Trešā ģimene un Ērika bija viņa izpratnes par ģimeni visaugstākais piepildījums. Par Ēriku, ar ko vien nerunāju, visi vienā vienā balsī teikuši, ka Ērika bija šīs ģimenes labais gariņš, kopā turētāja, ar nesavtīgu mīlestību pret Jēkabu, uzupurēšanos vispozitīvākajā nozīmē. Arī Jēkabs bija ieinteresēts savu bērnu likteņos, viņu muzikālajā audzināšanā. Viņš centās arī no nometnes viņus audzināt. Apbrīnojami, cik daudz vēstulēs līdzdalības bērnu augšanas un pilnveidošanās procesā. Cik ārkārtīgi daudz mīļuma un daudz pateicības Ērikai, kā viņa atbalstīja ar vēstulēm, paciņām, ar ticību tam, ka viņš atgriezīsies.”

Izsūtījums. Soļikamska. Vēstules

No Komponistu savienības Graubiņu izslēdz divas reizes. No Valsts konservatorijas atbrīvoja kā darbam ar padomju studentiem nepiemērotu. Gulagā kā „valsts ienaidnieks” Jēkabs Graubiņš pavada laiku no 1950. līdz 1955. gadam. Pietiek ieskatīties Jēkaba Graubiņa vēstulēs, kas rakstītas Soļikamskas un Gavrilovas Poļanas koncentrācijas nometnēs, lai atskārstu, kāds spēks bija domām par mājām un ģimeni.

“Sarakste ir vienkārši apbrīnojama, bez “Grievaltas dziesmu lizdas” tā ir otra īpaša vērtība muzejā,” uzskata Rūta Līcīte.

“(..) Vēstuļu ir daudz, viņi bieži sarakstās, reizēm katru nedēļu, katru otro nedēļu. Jēkabam bija iespēja. Viņš naktīs negulēja, barakā bija klusums, neviens viņu netraucēja, viņš kavējās domās par ģimeni, par Latviju, par mūziku un dalījās ar to ar savu mīļo Ēriku. (..) Jēkabam bija priekšrocība, ka viņam no mājām rakstīja, sūtīja papīru un zīmuļus. Ne visiem bija tādas sievas. Bija gadījumi, kad sieva izšķīrās, viņa domā, kā šeit dzīvot, lai pasargātu sevi, lai darba iespējas būtu, lai nebūtu vēl represijas palikušajiem. Ērika turējās stingri. Otrs - Jēkabs bija jau gados, kad viņš nokļuva nometnē. Viņam bija 64 gadi, kad apcietināja. Viņš nokļuva invalīdu nometnē, ne tai pašā trakākajā, kuru zinām ar nosaukumu “Mogila”. Bieži nozīme tam, kādi cilvēki apkārt, kādi likteņa biedri bija. Kāds trāpījās cenzors. Sākumā rakstīja krievu valodā, lielākoties bija jāraksta krieviski, parādījās labvēlīgs cenzors, kas zināja latviešu valodu, varēja rakstīt latviski.

Domāju, ka Jēkabam bija ārkārtīgi sīksta vēlēšanās izdzīvot un atgriezties, viņu turēja ticība, optimisms par spīti visam. Viņš spēja arī saskatīt par spīti negācijām labās lietas. Uzturēja likteņa biedros arī ticību, cerību, tas ļoti izpaužas šajās vēstulēs.”

“Vienmēr skumjajām domām cenšas likt pretī pozitīvo, jo ir cilvēki, kam iet vēl grūtāk. Uzsver, ja ticību cerību dod ģimene bērni, Ērika, caur viņiem sajūt augstāka gara klātbūtni. Nebija tik reliģiozs, bet vienmēr uzsvēris kāda augstāka spēka vadību, kuru izjūt kā savu savu aizstāvību,” Graubiņa saraksti ar mājiniekiem raksturo Rūta Līcīte.

Soļikamskā gadu nastas un aizlauztās veselības dēļ Graubiņš der vienīgi par „nakts dieninieku”. Vēstules nes mierinājumu un gara stiprinājumu mājās palicējiem - Ērikai, bērniem Dainai, Jānim, Ilzei un Ievai. No nometnes Jekabs Graubiņš savējiem sūta arī dzejolīšus, jo mūža otrajā pusē viņš daudz rakstījis tekstus, ko pats sauca par pantiem. Tie ir gan dzejolīši ar politisku pieskaņu, traģiski un sarkastiski, gan bērnu dzejolīši.

“Viņš atgriezās 1955. gadā un 1961. gadā viņš no dzīves šķīrās. Protams, veselība bija iedragāta, bija cietusi atmiņa, nervu sistēma, arī gadu jau bija daudz. Radoši darboties nepārtrauca. Graubiņš turpināja rakstīt arī “Mana laika sejas”, tā ir sava veida dienasgrāmata, kas iesākta 1927. gadā un turpina visu laiku. Tādi laikabiedru un notikumu portretējumi. Anekdotiski atgadījumi, interesanti atgadījumi, kādas tikšanās, cilvēku portretējumi, vērtējums cilvēku rīcībai. Arī šeit Graubiņš ir diezgan nesaudzīgs,” stāsta Rūta Līcīte. “(..) Savas dzīves laikā bija aizliedzis publicēt, Daina Graubiņa ilgi arī tos neatdeva [muzejam]. Latvija maza, visiem mūziķiem un kultūras darbiniekiem ir bērni, ģimenes, draugi. Tagad šīs “sejas” ir mūsu krājumā. Bojā gājusi tā daļa, kas rakstīta 40. gadu otrā pusē, jo apcietināšanas laikā dzīvoklī notika kratīšana un dokumenti gāja bojā.

Minētos dzejojumus ar politisku nokrāsu Ērika un arī meita Daina pārrakstījusi ciešās rindās saistītā tekstā, Ērika iešuvusi savā tirgus somā oderē un nēsājusi līdzi, lai saglabātu nākamībai. Tā nonākuši muzeja krājumā.”

Bērniem – tētiņš, Ērikai - Jēkabs

Ieva Graubiņa: “Mēs viņu par tētiņu saucām, māmiņa vienmēr teica Jēkabs,” atmiņās dalās Jēkaba Graubiņa jaunākā meita Ieva Graubiņa.

Ieva Graubiņa kopš 1970. gada dzīvo ārpus Latvijas, ir Barselonas mūzikas augstskolas pasniedzēja. Aprīļa vidū Ieva Graubiņa bija atbraukusi uz Latviju, lai būtu klāt XI Jēkaba Graubiņa jauno pianistu konkursā Līvānos.

“Pirmās atmiņas, kad man bija trīs gadi, saistās ar Mežaparku,” stāsta Ieva Graubiņa. “Tēvs kopā ar manu krusttēvu dakteris Mazuru ņēma mani līdzi pastaigās. Mēs gājām uz leļļu teātri Mežaparkā. Sēdējām visi zālītē. Bija nejaukais ļaunais vilks un sivēntiņi, krusttēvs skrēja man pakaļ, jo es metos uz skatuvi un zemes gabalus ar zāli metu tam vilkam. Tēvs un krusttēvs skrēja man pakaļ. Tas bija, pirms tēvu aizsūtīja.”

“Muzikālas atmiņas, kad tēvs bija atgriezies no Sibīrijas, es biju izaugusi, man bija astoņi gadi. Tad tētiņa mūzika bija tikai naktīs, viņš cēlās un komponēja, tad pa brīžam izskanēja akordi un dažāds melodijas. Mums tas bija jauki un parasti, tas mūs neuzmodināja. Bijām laimīgi, ka viņš to darīja. Viņš pa dienu lielākoties gulēja. Viņš Soļikamskā bija naktssargs, ārā, aukstumā, viņu, vecu vīru, nesūtīja uz raktuvēm, bet viņš bija aizmirsis, kā ir gulēt pa nakti un strādāt dienā. Tā viņš turpināja. Vismaz tad viņš strādāja ar kompozīciju siltā mājā, dzirdējām viņa soļus, regulāri viņš staigāja pa savu istabu,” atminas Ieva Graubiņa.

“Mums bija visiem jābūt gataviem savu maizīti pelnīt. Tas nozīmēja, ka bija sirsnīgi jāstrādā, jāmāk arī mājā darbus darīt. Man patika, es biju mājas kopēja, bonierēju grīdas,” par ģimenes ikdienu stāsta Ieva Graubiņa. “Mūs audzināja kā lielākajā daļā latviešu ģimeņu, lai būtu krietni cilvēki, pats savas laimes kalējs, tas nozīmē, ka jāstrādā, jāmācās, jātiek grūtībām pāri. Nebija starpības, vai puika, vai meitene. Man visādi darbi patīk.”

Mūzika – ģimenes gēns

Vecākās māsas Daina un Ilze mācījās klavierspēli, Ieva Graubiņa izvēlējās apgūt vijoļspēli. “Mūzikas izvēle bija dabiska,” saka Ieva Graubiņa, lai gan sapņojusi par mācībām baleta skolā. Izvēli par labu instrumentam noteikuši arī praktiskie argumenti – vijolnieka “mūžs” ir krietni ilgāks, vijoli var spēlēt līdz lielam vecumam. “Vairs gan nespēlēju,” bilst Ieva Graubiņa. Taču viņa arvien turpina pasniegt vijoļspēli Barselonā un 3. jūnijā saņems Katalonijas “Oriol Martorell” mūzikas balvu par paveikto mūzikas pedagoģijas jomā. Spānijā par vijoļspēles pedagoģi Ieva Graubiņa strādā jau 35 gadus un ir izskolojusi vairākas vijolnieku paaudzes, veidojot vijoļspēles kultūru šajā valstī.

Savukārt šogad martā Lielo mūzikas balvu kategorijā “Gada mūziķis” saņēma vijolniece Eva Bindere – Jēkaba Graubiņa mazmeita. Viņa ir viena no Latvijas spožākajām vijolniecēm – spilgta soliste, iejūtīga kamermūziķe, arī izcila pedagoģe.

“Ilze man bija piemērs, kā strādāt, kā strādāt ar instrumentu. Daudz padomu nāca no viņas. Viņa mani ļoti pastutēja, viņai ļoti patika, kā spēlēju,” par māsu stāsta Ieva Graubiņa. “Kad Latvija kļuva brīva, viņa varēja braukt atkal braukt uz ārzemēm, tad, cik nu varējām, spēlējām kopā Francija, Itālijā, Spānijā. Mums abām bija liela patika spēlēt kopā.

Bet vēl lielāka patika man bija apsēsties un klausīties, kā Ilze spēlē. Tie bija neaizmirstami mirkļi. Pie klavierēm viņa pārvērtās, bija cits cilvēks. Viņa bija kā karaliene pie klavierēm. Kad viņa mācījās, kad strādāja pie jauniem darbiem, tā bija liela skola.”

“Maza būdama, dzīvoju zem klavierēm, visas Bēthovena sonātes zināju. (..) Patīkami, ka varēju šķirt Ilzei nošu lapas, kad viņa lasīja no lapas. Viņa skolniece, es maza būdama. Daina bija ūnikums tajā ziņā, viņa lasīja no lapas visas koru partijas, visas oratorijas, jebkuru repertuāru bija spējīga uzreiz nospēlēt. Tas ir ģimenes gēns un pateicība par to ir lielajām dziedātājām - vecmāmiņai un viņas māsām, un arī vectēvam, kas staigāja ar vijoli pa krogiem un spēlēja,” vērtē Ieva Graubiņa.

Jēkaba Graubiņa bērni - četras meitas un dēls - ne tikai mīlēja mūziku, bet visiem bija absolūtā dzirde. Vecākā meita Guna izvēlējas zobārstes profesiju, dēls Jānis priekšroku deva inženierzinātnēm, lai gan bērnībā bijis apdāvināts vijoļspēlē, savukārt meitas Daina un Ilze kļuva pianistes. Pianiste un pedagoģe Ilze Graubiņa tāpat kā tēvs vienmēr uzskatīja pedagoģisko darbu par vienlīdz svarīgu blakus radošajam darbam. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti