«Grāmatu rakstīšanu var atlikt, tagad svarīgāk ir adīt»: Rakstniece Dace Priede Ukrainai gatavo otro zeķu «porciju»

Manas grāmatas pagaidīs – tagad jāpalīdz ukraiņiem. Tā par savu izvēli adīt zeķes Ukrainas karavīriem saka rakstniece un režisore Dace Priede. Viņa ir kuldīdzniece un šobrīd ir režisore Kuldīgas amatieru teātrī. Līdzās saviem sirds darbiem, kas saistīti ar teātri un grāmatu rakstīšanu, Dacei Priedei ir vairākas aizraušanās: veidot grāmatzīmes no kaltētiem ziediem un šobrīd adīt arī zeķes, ko vest uz Ukrainu. 

Saruna ar rakstnieci un režisori Daci Priedi no Kuldīgas.
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

"Šīs ir gatavas sūtīšanai uz Ukrainu. Man nebija dzeltenas krāsas dzijas, uzadīju ar Latvijas krāsām," Dace Priede datorā rādīja fotogrāfijas, kur redzamas zeķes ne tikai sūtīšanai uz Ukrainu. Iepriekš viņa savas uzadītās zeķes ziedojusi veco ļaužu pansionātu iemītniekiem.

"Es domāju, man visādi dziju gali ir, es zinu, kā vecīšiem salst kājas. Margoju augšā. Kad sanāca tāds bariņš, tad likās, ka pietiek, vedu prom," stāstīja Dace Priede. "Šī nav pirmā porcija. Tikko parādījās ziņas, ka jāada armijas vīriem zeķes, es uzreiz ķēros pie darba.

Es jau neesmu adītāja, bet adītājām, kuras arī ada ukraiņiem, viņām ir ar rakstiem un daudz, tur viss ir saskaņots, man ir parastās latviešu strīpainās.

Ukraiņiem ir desmit, būs vēl trīs, vēl ir uz adatām, ka tik būtu mazlietiņ laiks."  

Dace jau ada nākamās zeķes, kā saka rakstniece, grāmatu rakstīšanu var arī atlikt, tagad svarīgāk ir adīt.

"Šobrīd tur ir karš! Karš – jau pats par sevi šis vārds ir briesmīgs, kas uzdzen nervozas trīsas. Kur iet tavs brālis, dēls, tavs mīļotais cilvēks, kuru tu vari sastapt bez kājas, bez rokas vai nošautu. Kā var neiet palīgā? Kaut vai to mazo kriksīti – nu to zeķi!" par savu motivāciju iesaistīties zeķu adīšanā stāstīja Kuldīgas amatierteātra režisore.

Notiekošais kuldīdzniecei Dacei Priedei raisa dažādas pārdomas par karu, par Latvijas sabiedrību, par līdzcietību, par valodu un citiem jautājumiem.

"Man ir draugi krievi, kuri māk arī latviski. Esmu bijusi krievu tulks, kādreiz mācēju tulkot no latviešu valodas uz krievu valodu un otrādi. Te, Kuldīgā, man krievu valoda gan zūd, bet krieviem ir augsta literatūra; mūzika un valoda jau nav vainīga, bet, ja kāds brūk otram virsū un saka, ka es tagad tevi pārtaisīšu, viss mans protesta gars saceļas pret šo;

ja es kaut mazlietiņ varētu atbalstīt ukraiņus, es to darīšu.

Bez manām jaunajām grāmatām var iztikt, bet mans znots ir zemessargs, es viņu ļoti augsti cienu – kad viņš stāsta, kā viņi tur ziemo, tad es saprotu, ka Ukrainā ir tas pats un vairāk, tāpēc ir jāpalīdz. Kad es biju mācītāja, tad man likās, – ja katrs latvietis pie sevis mājās paņemtu vienu bērnu bez vecākiem, tad mums nebūtu bāreņu; ja mēs varētu kaut vai savus vecākus aprūpēt, nebūtu pansionātu. Labi, [ja] tev nepatīk bērni un vecāki cilvēki, tad paņem kaķi vai suni, kuram nav māju."

Dacei Priedei ir vairākas aizraušanās, viņa veido arī grāmatzīmes no kaltētiem ziediem, tā košie pļavu ziedi turpina dzīvot arī viņas grāmatās, kas pagaidām nākamos stāstus gaida, jo jāada zeķes Ukrainai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti