Vēsturnieks Jānis Riekstiņš rāda fotogrāfijas, kurās Rīgas Zīdaiņu nama un Majoru bērnu nama bērni, kurus 1944. gada rudenī, tuvojoties padomju armijai, aizveda uz Vāciju. Bāreņus ceļā pavadīja un par viņiem Vācijā gādāja četras jaunas audzinātājas.
"Aizveda uz Rīgena salu, tur kara darbība un viņi netiek prom. Viņus uzsēdināja uz kuģa un tas trīs nedēļas mētājās pa jūru. Varas iestādes to kuģi nepieņēma, jo uz kuģa bija arī vācu funkcionāri.
Tad varat iedomāties trīs, četras audzinātājas ar 100 bērniem pa to jūru mētājās.
Kad kuģis piebrauca krastā, angļu armijas virsnieki viņus cēla nost. Bērni gandrīz jau vairs nebija dzīvi, stāsta vēsturnieks un grāmatas autors Jānis Riekstiņš.
Pateicoties audzinātājam, bērni Vācijā dzīvoja latviskā vidē un mācījās latviešu valodā līdz 1949.gadam, kad bāreņu namus likvidēja.
Bāreņus, kuri bija angļu, franču un amerikāņu okupācijas zonās, nolēma nodot adopcijai citur pasaulē. Vairumu aizveda uz ASV.
"Apģērbj, nomazgā, sačubina un jautājums, vai tajā lidmašīnā maizīti dos? Viņiem jau nav nekādu sociālo atmiņu. Viņi jau neko paši nevarēja izlemt, kā Latvijas laikā rakstīja kāds sociālais aprūpētājs - bārenis ir kā maza laiviņa sabaganotā jūrā, kuru grūsta un baksta," skaidro grāmatas autors Jānis Riekstiņš.
Vēsturniekam izdevies apzināt vairāk nekā pusi no 200 bāreņiem, ko aizveda. Latviešu bērniem iedeva jaunus vārdus, un viņi zaudēja jebkādu saikni ar dzimteni.
Tā ir ļoti sāpīga vēsture, saka Jānis Mežaks, kurš bija skolotājs šiem bāreņiem Vācijā: "Tos bērnus, kas jau bija nonākuši pie audžuvecākiem, viņiem atņēma. Tas man ir lielākais pārmetums. Bērniem nodarīts pāri, viņi neprata angļu valodu, aizsūtīja uz angliski runājošo zemi, pie sveštautiešiem. Kā jau bērni, ātri pierod. Cik ir zināms, viņi izauga par labiem cilvēkiem. Bet latviešu tautai viņi ir zuduši."
Bijušais leģionārs apprecēja vienu no bāreņu audzinātājām - Almu. Pēc bāreņu namu slēgšanas Vācijā, viņš ar dzīvesbiedri pārcēlās uz Kanādu, kur pavadīja 60 gadus. Jau četrus gadus kā atgriezies Latvijā. Ar vairākiem bāreņiem viņš joprojām uzturot kontaktus.
"Divi brāļi - tos bija adoptējis norvēģu izcelsmes mācītājs. Beiguši luterāņu semināru un 1989.gadā viņi abi bija luterāņu mācītāji katrs ar savu draudzi," zina stāstīt bijušais bāreņu skolotājs Jānis Mežaks.
Jānim Riekstiņam šī ir jau trešā grāmata par Latvijas bāreņu likteņiem. Viņš arī pats izjutis, ko nozīmē būt bārenim, jo bērnība pagāja Naukšēnu bērnu namā.
