Aculiecinieks

Aculiecinieks. Balode un Ūdrītis. Dzīve pēc avārijas

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Izglābt ērgli

Aculiecinieks: «Mareks Odumiņš. Mākslinieks ar otu mutē»

Gleznotājs ar otu mutē – Mareks Odumiņš gatavojas jau otrajai personālizstādei

Mareks Odumiņš, kurš jau vairākus gadus glezno ar otu mutē, nu gatavojas savai otrajai personālizstādei.

Gleznotājs ar otu mutē

Mareks Odumiņš dzīvo vietā, kur beidzas Bauska. Īrē sociālo dzīvokli no pašvaldības. Savu invaliditātes pensiju principā atdod aprūpētājam. Viņam vajag stipras rokas, kas padod ūdeni, ēdienu, bet vairāk par visu – kas izspiež uz paletes krāsas. Jo viņš glezno.

Marekam palīdz arī mamma. Viņai neiet viegli. Lai Mareks redzētu, ko pats tikko uzgleznojis, viņš nevar atkāpties, kā to dara citi mākslinieki. Mammai glezna jāņem rokās un jāatkāpjas pašai. Un ne jau vienu reizi vien! Tad atkal molberts jānovieto tā, lai Mareks ar otu tiktu klāt.

Otu Mareks tur mutē. Milzu vāzē ir desmitiem otu, visas aptītas ar izolācijas lentu un pagarinātas, pietinot pie zīmuļa vai kāda cita pamata.

“Es gribu dzīvākas tās gleznas, reālākas... tas prasa laiku un pūles. Tehnika? Es gleznoju ar akrilu. Ne ar eļļu, ne ūdenskrāsām. Nekad arī citu tehniku neesmu mēģinājis. Neesmu mācījies nekur. Skatījos internetā, “Google”, kā zāli labāk, kā ēnas,” stāsta Mareks.

Mamma atrod pelēko krāsu un uzspiež uz Mareka paletes mazu, mazītiņu krāsas zirnīti. Mareks visu pērk par savu invalīda pensiju. Un krāsas ir dārgas. Viņš taupa! “Es nespiežu kā lielie mākslinieki, es cenšos tā ekonomiski. Krāsas maksā, pirkt katru reizi jaunas, tas man par šerpu.”

Vienā gleznā zibeņo, no otras šņāc puma. “Man patīk daudzveidība! Gan daba, gan dzīvnieki, puķes, portretus vēl neesmu gleznojis, bet es uz to eju. Man Māris Upzars, mākslinieks, apsolījis, ka pamācīs. Man būs daudz zilas krāsas, nezinu, kā tas ir sanācis, bet ir daudz zilas krāsas šoreiz.”

Mareka pirmā izstāde notika pirms diviem gadiem. To rīkot palīdzēja organizācija “palīdzēsim.lv”.  Absolūta veiksme. Cilvēki viņa gleznas izpirka uzreiz, un izstādes turpinājums “Molā” vienkārši nenotika. Jo nebija ko izstādīt!

“Bija daudz pasūtījumu. Cilvēki gaidīja veselu gadu. Gleznoju, gleznoju. Vasarā īpaši negribas gleznot, vasarās gribas saulītē pagozēties. Kad vajadzēja steidzīgi, kādam uz dzimšanas dienu, piemēram, tad es centos tā hopiņā ātri uzgleznot.

Man gribas cilvēkiem parādīt, ka es spēju gleznot, iedvesmu rast, dzīvē nav nemaz tik slikti!”

To, ka viņš prot gleznot, Mareks uzzināja nejauši.

“Es biju Vaivaros, rehabilitācijā, mums bija ergo terapija, man prasīja – nu, ko tu darīsi. Es varētu rakstīt. Pamēģināt. Iedeva man pildspalvu, bet bija ļoti grūti, sanāca netaisnas līnijas. Varbūt ar otiņu? Vilku līnijas, ūdeni zīmēju, un faktiski aizgāja. Paņēmu bildi no interneta, sāku uz papīra. Meitenes saka: tev taču talants ir! Jā, skatos - man ir talants. Un tā arī aizgāja,” atceras Mareks.

“Vienam uzdāvināju, vienam par dažiem eiro pārdevu, nopirku tūbiņas. Palīdzēsim.lv man daudz palīdzēja, viņi mani pasauca uz nevalstisko organizāciju, iepazinos ar Kiviču! Tapa klips,“ viņš stāsta.

 

Liktenīgais lēciens

Mareka dzīve apmeta kūleni darba ballītē. Un Rīgas Austrumu slimnīca, kur viņš strādāja, kļuva par vietu, kur glāba viņa dzīvību.

“Sākumā ļoti patika tas darbs, biju domājis iet uz to medicīnu, bet tā arī nekur neaizgāju. Es biju sanitārs, sākumā vecajā, pēc tam reanimācijas zālē. Mums veda smagus pacientus, skats bija drausmīgs. Ja es daru savu darbu, tad es daru atbildīgi! Vedu ātri pacientus, reanimācija taču, ārsts skrien man pakaļ: pagaidi, Marek! Es tik stumju uz priekšu. Jā, tā dakteri skrēja nopakaļus.”

Mareks atceras, ka sanitāra alga bija nožēlojama, bet kolektīvs – ļoti jauks.

“Slimnīcā biju nostrādājis divus gadus, un nolēmām noīrēt pirti, atpūsties! Kolektīvs baigi foršais. Alkohols arī, kā tā bez tā! Kurš tad savulaik nav grēkojis? Nu, papirtojāmies. Un es iznācu ārā, kolēģi saka – braucam uz ezeru, es izpeldēju krastā, tur bērnu slidkalniņš, to atceros, bet vairāk neko neatceros. Sāku slīkt. Kolēģi saka – Marek, beidz ākstīties. Izvilka mani ārā... Pus gadu cīnījos par dzīvību. Paldies Dievam, vismaz dzīvs esmu!”

Reizi gadā Mareks cenšas tikt uz rehabilitāciju. Viņš par savējo sauc Hāpsalu. Tieši Igaunijā atradis vislabākos speciālistus, kas var viņam palīdzēt.

Pats saka – pēc tam jūtoties kā cits cilvēks.

Viņš īpaši novērtē to, ko cilvēkam ar kustību ierobežojumu piedāvā jaunās tehnoloģijas: “Man ir speciāla programma, es ar galvu vadu un ar muti klikšķinu.”

Uz īsziņām viņš atbild zibenīgi. Pamanās “Facebook” uzmundrināt tos, kas noskumuši. Bet pats ir pilnībā atkarīgs no citiem. “Man ir vajadzīgs palīgs. Paēst, notīrīt zobus, esmu atkarīgs no cilvēka. Nevaru palikt viens. Man vajag rokas un kājas. Kājas man ir rati, es varu iesēsties un braukt,” stāsta Mareks.

“Kā tas ir ar domām, dažreiz, ja ir grūti, es palūdzos. Man palīdz ticība, es esmu atnācis pie Dieva. Es zinu, ka man vienmēr palīdzēs.”

15.maijā Marekam būs 28 gadi. Un pēc divām dienām atklās viņa otro personālizstādi! “Izstāde, galerija būs atkal “Noliktavā numur 3”, Andrejsalā 17.maijā. Kas zina, varbūt būs arī ciemiņi?”

Mareks tik ilgi un reāli glezno negaisu, ka aiz loga savelkas mākoņi un sāk līt. Šodien no ieplānotās pastaigas nekas nesanāks. Bet neizskatās, ka viņu tas apbēdinātu.

Mareka gleznas iespējams aplūkot un arī iegādāties organizācijas “Palīdzēsim.lv” veikalā

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti