Sadaļas Sadaļas

Kultūrdobe

«Kultūrdobe». Gatis Gāga un viņa ābeļdārzs

Kultūrdobe

Kultūrdobe. Gatis Gāga un viņa ābeļdārzs

Kultūrdobe. Māksliniece Sigita Daugule rūpējas, lai dārzā augtu ēdamais un būtu skaisti

Gleznotājas Sigitas Daugules dārziņš Rīgā – sirdij un vēderam

Vien dažus kilometrus no Brīvības pieminekļa Rīgā piemājas dārzu iekopusi gleznotāja Sigita Daugule. Oāzē, kas paslēpusies starp pilsētas steidzīgajām ielām, pārsvarā aug ēdamas lietas, taču daudzi no šiem augiem dekorativitātes ziņā varētu sacensties ar krāšņumaugiem. Četru gadu laikā, kamēr viņa te dzīvo, dārzs ļoti pārvērties – mākslinieces “zaļie pirkstiņi” darījuši brīnumus.

Lai gan Sigita dzimusi un augusi galvaspilsētā, bērnībā brīvdienas pavadīja vecāku lauku mājā, kas atradās starp Bausku un Jelgavu, un vecmammas saimniecībā. Tur viņa arī guva pirmo pieredzi dārza darbos. “Negribējās, nepatika un riebās. Kaut kad tikai vēlāk tu saproti, ka tas tomēr ir baigi forši,” atzīst Sigita, atminoties kā bērnībā pretojās mammas aicinājumiem stādīt augus. Ne visas no toreiz iegūtajām zināšanām noder arī šodien: “Daudz kas ir mainījies, es ļoti daudz ko iegūstu, internetā lasot.”

Sakņu dārzs galvaspilsētā

Garām traucošās automašīnas un baložu viesošanās pagalmā atgādina par pilsētas vidi. Dārzam galvaspilsētā netrūkst ne priekšrocību, ne trūkumu. Galvenais ieguvums ir, ka netiek traucēta sabiedriskā dzīve – viss ir tuvu. Var saposties un doties uz saviesīgu pasākumu, bet nākamajā brīdī jau rosīties dobē.  “Trūkums ir tas, ka mazstāvu apbūvē pilsētā ir ārkārtīgi daudz slimību. Būtībā, kas ir vienā galā, tas ļoti ātri nonāk otrā galā. Vējš visu iznēsā,” atzīst māksliniece.

Neilgu laiku pēc ievākšanās jaunajā dzīvesvietā Sigita nonāca pie atklāsmes, ka jāpārveido dārza iekārtojums: “Sēžu uz dīvāna, lasu grāmatu un skatos – dieviņ tētiņ, tā kā kapiņos. Vieni vienīgi skujeņi. Tad es izrāvu tos ārā, saliku arī puķes, vēl kaut ko, lai pašai forši skatīties.” Rajonā, kurā dzīvo Sigita, ir nabadzīga augsne, jo tas atrodas uz kāpas: “Te lāpstas dziļumā ir balta smilts.” Jau iepriekšējie mājas saimnieki ieguldījuši daudz darba, lai uzlabotu augsnes auglību.

Vitamīni dobēs

Piemājas dārzā dominē augi, ar ko mieloties. “Ļoti liela daļa šo ēdamo augu ir arī fantastiski skaisti – tas pats rozmarīns, lauru koks, sparģelis. Sparģelis šobrīd, kad tas vairs nav ēdams, izskatās vienkārši karaliski,” priecājas māksliniece.  Ne velti viņa par patīkamāko dārza darbu atzīst ēšanu – burtiski baudīt sava darba augļus. Dārza labumus, kurus sezonas laikā nespēj apēst, konservē: “Man patīk, ka es ziemā atkal varēšu garšīgi paēst.”

Vasarā Sigita nepērk ne augļus, ne dārzeņus – pārtiek no tā, kas izaudzis piemājas dārzā.  “To jau nevar salīdzināt, pat tirgū pirkti salāti nav tādi kā man, kas paņemti no dobes un tiek apēsti pusstundas laikā.” Neskatoties uz to, ka tirgus nav tālu, viņa izvēlas augļus un dārzeņus audzēt pati: “Es zinu, ko es audzēju. Arī pērkot tirgū man nav pilnīgi nekādas drošības, ka, piemēram, tantuks, kas tirgo Latvijas produkciju, nav trīs dienas pirms pārdošanas uzlējis virsū kaut kādu insekticīdu, lai nosprāgst kāpuri vai gliemeži.”

 

Liels uzsvars tiek likts uz veselīgu pārtiku. “Man visu vasaras sezonu un pat ļoti lielu daļu ziemas līdz pat pavasarim nav nekas jāpiepērk klāt, es sevi nodrošinu ar pilnīgi zināmas izcelsmes, veselīgām un garšīgām lietām,” stāsta māksliniece. Ziemā viņa mēdz šo to piepirkt klāt, piemēram, bietes, burkānus, kartupeļus, bet pagājušā gada puravu ražu viņa baudīja vēl šajā aprīlī. “Ja cilvēks grib dzīvot veselīgi, tad, pirmkārt, izkustēties dārzā pilnīgi noteikti nenāk par sliktu un, otrkārt, tu sev garantē labu, veselīgu ēdienu,” teic rīdziniece.

Gurķus stāda mucā

Gleznotāja ne tikai spēj, pārvaldot otu un jaucot krāsas, radīt mākslu uz audekla, bet ir arī apdāvināta ar “zaļajiem pirkstiņiem”. Pat lielveikalā iegādāti augi, nonākot Sigitas gādīgajās rokās, sasniedz ievērojamus izmērus, zaļo un zied.  Tāpat viņa no apelsīna sēkliņas izaudzējusi koku, kas, cerams, tuvākajos gados nesīs arī augļus. “Viņiem patīk pie manis, man patīk viņi,” par augiem teic Sigita, kura savu dārzu nespēj iedomāties bez augļu kokiem.

Dārzā visskaistāk esot vasaras vidū, kad viss zaļo un raža vēl nav novākta. Tad arī zied smaržīgās lilijas un citi ziedi. Vēlāk, kad sāk novākt ražu, dobēs parādās tukši laukumi.

Sakņu dārzā lepni gozējas brangas kāpostgalvas. Pagājušogad viens no kāpostiem sasniedza 12 kilogramus.  Kāpostu balteņi tās negrauž, jo tos nolasa lapsenes un sirseņi:  “Man viņi ir ļoti lielā cieņā. Es viņus prom nedzenu. Faktiski, ja te vasaras siltā dienā pastāv, var redzēt, ka regulāri atlido lapsene, viņa pilnīgi ielien iekšā, izlien pa visām lapām. Man ir pilnīgi tīri kāposti.”

Sigita atklājusi praktisku metodi, kā kompakti audzēt gurķus, lai tie ļoti neizplešas, kā arī nesasmērējas ar zemi. “Cilvēki nekad nezina, kur rudenī likt lapas. Es rudenī mucu piepildu ar lapām, uzlieku virsū nedaudz zemi, pēc tam tur salieku gurķus,” iesaka māksliniece.  

Speciālistes padomi cīņā ar bumbieru - kadiķu rūsu

Ar šo slimību principā cīnīties nav iespējams, jo tā nav atkarīga no tā, vai konkrētajā dārzā ir vai nav kadiķa, stāsta Dārzkopības institūta pētniece Baiba Lāce, kura specializējusies bumbieru ģenētisko resursu, hibrīdu un šķirņu vērtēšanā. Tā sporas var lidot pat līdz 20 kilometru attālumam. Pret bumbieru – kadiķu rūsu īpaši uzņēmīgas ir trīs dekoratīvo kadiķu sugas – Ķīnas, Virdžīnijas un Kazahu. Kazahu kadiķis bieži sastopams pilsētu apstādījumos, lai gan tagad tos stāda retāk, īpaši aktuāli tas bija pagājušā gadsimta beigās. Tie pārsvarā ir infekcijas avoti, no kuriem slimība pāriet arī uz piemāju bumbierēm. Uz parastā kadiķa šī rūsa nav sastopama.

Šī slimība atgriežas katru gadu no jauna un to ļoti ietekmē laika apstākļi. Tā kā šis pavasaris bija izteikti lietains un vēss, tas bija īpaši labvēlīgs rūsas izplatība.  Iepriekšējos gados šī kaite bija sastopama nedaudz mazāk, jo pavasari bija sausi un silti.

Piemājas dārziņos ar šo kaiti iespējams cīnīties, kokam izgriežot zarus, izretinot vainagu, lai vējš brīvi tam tiek cauri un apžāvē lapas, uz kurām sēņu slimībām būs grūtāk attīstīties. Ja uz lapām redzama rūsa, tās rudenī savāc un ierok zemē, lai slimība neizplatās tālāk. Slimību var mēģināt apkarot ar augu aizsardzības līdzekļiem, tie nedaudz ierobežo slimību, bet ne pilnībā iznīcina.

Slimība augļiem nekaitē. Retos gadījumos oranžie plankumi uzmetas arī uz bumbieriem, bet parasti – tā lapām. Aprīļa beigās, maija sākumā sporas no kadiķa lido uz bumbieriem un tos inficē. Savukārt vasaras otrajā pusē sporas no bumbieriem lido atpakaļ uz kadiķiem un pārziemo to zaros. Kadiķu īpašniekiem jāpievērš uzmanība, vai uz to zariem agri pavasarī redzami gļotaini izaugumi. Tādā gadījumā tos ar cimdu nobrauc nost, apturot sporu veidošanos. Tāpat kadiķiem jāretina vainags, lai tas ir skrajš un elpojošs. Sabiezinātā vainagā saglabājas daudz mitruma, kas ir labvēlīgāks klimats sporu attīstībai.

Bumbieris sasirdzis ar rūsu

Pie terases aug veca bumbieru šķirne. Iepriekšējie mājas īpašnieki gatavojās to nocirst, jo tā sen jau neražoja un bija slima ar bumbieru–kadiķu rūsu. “Protams, ja koks jūtas slikti un ja viņam nav lapu, un ja neveidojas fotosintēze, tad, protams, arī raža ir mazāka,” teic Sigita.

Viņa nesteidzās atbrīvoties no koka. Tam izzāģēja zarus, sakopa, baroja ar kūtsmēsliem, regulāri migloja ar augu aizsardzības līdzekli – kad koks vēl nav uzziedējis, lai nekaitētu bitēm, un kad noziedējis. Viņa rēķinās, ka sporas no kadiķa izlido maijā un tas ir īstais brīdis, lai rīkotos. Rūsas daudzums ievērojami samazinājies, un koks atkal rudenī lutina ar sulīgiem augļiem, tomēr ar slimību pilnībā tikt galā nav izdevies. “Varbūt kaut kur laukos, kur piecu kilometru rādiusā nav nevienas citas apdzīvotas vietas, tā nav problēma. Bet šeit, mazstāvu apbūvē, kur ir māja pie mājas, tā ir neizbēgama problēma,” atzīst dārza saimniece.

Ko darīt, lai dārzs nekļūtu par laika zagli?

Galvenā gudrībā, iekopjot dārzu, – nestrādāt daudz, bet regulāri. “Svarīgi tiešām ir vienkārši neaizlaist, jo labāk veltīt tam kaut kādas 15 minūtes līdz pusstundai dienā un pēc tam nemocīties ar sāpīgu muguru trīs dienas un gulēt gultā, nevarot pakustēties. Šāds piegājiens man  ļoti nepatīk,” saka Sigita. Kad ir laiks, var pieravēt pilnu grozu vai apgriezt kokam zarus, bet vairāk ne. Protams, priekšrocība šajā ziņā ir tiem, kuriem dārzs ir vien dažu soļu attālumā no mājas. Citādi ir, ja dārzs atrodas tālu no dzīvesvietas un uz to dodas tikai brīvdienās.

Darbus, kas aizņem pārāk daudz laika, Sigita uztic speciālistiem. “Es nedaru visu pati, piemēram, man nav ne mazākā vēlēšanās izzāģēt kokus. Tam es saucu arboristus. Man tas aizņems trīs dienas, viņam – trīs stundas,” teic māksliniece.

Katram dārzniekam unikāls rokraksts

“Es domāju, ka jebkurš dārzs ir mākslas darbs, jo citreiz, kad es apskatos kādu daiļdārznieku dārzu, kā viņi sakopti un iekopti, melna skaudība pārņem, ka kaut ko tik skaistu var izveidot,” atzīst Sigita. Tāpat kā māksliniekiem ir savs rokraksts, iezīmes, pēc kurām var atpazīt viņu darbus, arī dārzniekiem ir savi unikālie rokraksti. “Vienam patiks puķes, viņš gribēs vairāk puķes audzēt. Es, piemēram, vairāk gribu audzēt kaut ko ēdamu,” par dārzu unikalitāti pārliecināta Daugule. Tiesa gan, veidojot dārzu, ir daudz faktoru, kas var ietekmēt rezultātu, piemēram, laikapstākļi, kaitēkļi, dažādas augu slimības: “Ar to vienkārši jārēķinās, tur nekā nevar izdarīt.”

Māksliniece daiļradei iedvesmu nerod sakņu dārzā vai starp ziedu rindām. Tā ir cita pasaule, bet ne atšķirīga. “Būtībā jau gleznošana ir tāds ļoti meditatīvs process, un arī dārzs ir ļoti meditatīvs process. Kā saka, zeme nemīl steigu. Zemei patīk, ka visu dara prātīgi, lēnām, apdomājot,” salīdzina gleznotāja.

“Tas vienkārši ir dzīvesveids, tāpat kā glezniecība. Man tas drausmīgi palīdz, man tas noņem stresu. Kas var būt foršāk kā vakarā pasēdēt, palasīt grāmatu, paskatīties uz dārzu, apēst savu ābolu vai uztaisīt savu salātiņu,” ne brīdi nenožēlojot dārzam veltīto laiku, uzmanību un pūles, teic Sigita.

Par dārza nozīmi dažādu kultūras personību dzīvē un viņu problēmas un padomus saistībā ar to uzzini Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdobe” kopā ar žurnālisti Henrietu Verhoustinsku sestdienās pulksten 20.45.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt