“Par mašīnām puišiem bērnībā interese ir droši vien visiem. Citiem par jaunākām, citiem par vecākām. Domāju, ka ievirze uz spēkratiem man ir gan no tā, ka man vispār ir interese par senām lietām un vēsturiskiem notikumiem, gan, protams, ģimenes,” sprieda Šmits.
Jau bērnībā ģimene Šmitu vedusi aplūkot senos spēkratus un sacīkstes Biķernieku trasē. Tagad viņš ir Latvijas Antīko automobiļu kluba valdes priekšsēdētājs un vienlaikus viens no galvenajiem cilvēkiem Rīgas Motormuzejā.
Rīgas Motormuzeja speciālists zinātniski pētnieciskajā darbā Linards Zandovskis atzina, ka ar Šmitu kopā strādāt nav garlaicīgi: “Idejas ir interesantas. Interesanti tās kopā realizēt. Netradicionālas reizēm. Man arī patīk netradicionāli risinājumi dažādiem jautājumiem.”
“Viņa īpašība ir darīt daudz, neko neatteikt. Tādēļ brīžiem ir grūti gan darbā, gan klubā. Viņš kaut kā brīnumainā kārtā mēģina tikt ar to visu galā. Pamatā tiek. Viegli nav. Saprasties ar viņu ir ļoti vienkārši, ļoti labi,” stāstīja Rīgas Motormuzeja restaurācijas komandas vadītājs Gunārs Dortāns.
Enerģiskais Šmits motormuzejā, kā pats saka, dara visu – ne vien administratīvo darbu, bet arī pats nodarbojas ar seno spēkratu un to detaļu meklēšanu, pirkšanu un ekspozīciju veidošanu.
“Man pašam patīk trīsdesmito gadu spēkrati. Divdesmito gadu mašīnas daudzas atgādina karietes, bet trīsdesmito gadu auto iegūst plūdlīnijas.
Ir izrāviens gan dizainā, gan dažādos tehniskos risinājumos,” stāstīja Šmits.
Viens no iemesliem, kāpēc Šmits dzīvē izvēlējies tieši šādu ceļu, ir tas, ka viņam patīk saglābt un neļaut izzust senajām vērtībām. Tiesa, viņa darbs bieži vien prasa milzīgu pacietību un spēju neapstāties pie pirmajām neveiksmēm. Atsevišķu spēkratu meklējumi un restaurācija aizņem pat 30 gadus.
“Ļoti daudz kas netiek izlikts sludinājumos. Darbs līdz rezultāta sasniegšanai ne vienmēr ir patīkams. Var būt ilgstošs darbs arhīvos, meklējot materiālus, fotogrāfijas. Meklējot cilvēkus, mēģinot viņus uzrunāt, pārliecināt. Nav beigu tam darbam. Vienmēr ir interesanti. Vienmēr uzzini kaut ko jaunu. Tas ir gandrīz kā medniekiem. Ir instinkts, un gribas meklēt un uzzināt kaut ko jaunu,” stāstīja Šmits.
Līdzīgi kā daudziem cilvēkiem muzejos, Šmita darbs reizē ir arī hobijs un dzīvesveids. Viņam vairs neesot starpības starp darba dienām un brīvdienām, un viņš ir pateicīgs savai ģimenei, kas to ir pieņēmusi un viņu atbalsta.
