„Šeit, notikuma vietā, turpinās glābšanas darbi. Ir cietušie, ir arī bojāgājušie. Darbu laikā bija nogruvums, kura laikā ēkas konstrukcijas uzkrita arī ugunsdzēsējiem glābējiem. Ir cietuši arī vairāki ugunsdzēsēji…” sakot šo vārdus, glābšanas dienesta pārstāves Ingas Veteres balss liktenīgajā vakarā saziņā ar medijiem skanēja nosvērti un lietišķi. Tomēr viņa atceras – sajūta bijusi kā murgā, no kura nevar pamosties. Grūstošajā ēkā visu laiku devās iekšā tuvi viņas kolēģi. Vienlaikus nepārtraukti zvanīja žurnālisti.
Dažbrīd, kad asaras bira un likās, ka vairs nevaru neko pateikt, tad kāds ugunsdzēsējs, garām skrienot, uzsita pa plecu un teica: „Turies!”. Pat neredzēju, kurš, manīju tikai ķiveri, bet tas „turies!” lika saprast: ja puiši ir tādi… Katram no mums ir savs darbs un caur „nevaru” ir jāvar to dēļ, kas tur strādā.”
Restaurējot notikumus pirms gada, Inga Vetere atminas, ka diena bija pagājusi mierīgi. Pēc darba viņa atbrauca mājās, vakariņoja un taisījās iet pie friziera, kad atnāca īsziņa. „Īsziņas man nāk bieži par visiem lielākiem notikumiem, un pirmā īsziņa pat varbūt nebija tik šausminoša, bet bija iekšējā intuīcija – jābrauc…”
No mājām Imantā Inga Vetere drīz bija notikuma vietā. Priekšā jau bija iekšlietu ministra preses sekretāre, ar kuru vēlāk abas strādāja plecu pie pleca. Notikušā nopietnību aptvēra tikai uz vietas. Drīz pēc ierašanās notika otrais nogruvums, iekšā esot jau glābējiem. Kā vēlāk izrādījās, tas aiznesa trīs Ingas Veteres kolēģu dzīvības un ievainoja vēl 12 glābēju.
Spilgti atceros ugunsdzēsēju acu izteiksmi, ar kādu viņi gāja iekšā. Cilvēks ir pilnībā aizmirsis par sevi, tā ir tāda misija, apziņa, ka tur iekšā ir cilvēki un viņam jāsteidzas palīgā. Tie skatieni bija īpaši – kad cilvēks ir uz riska robežas un vairums absolūti nedomā par sevi," stāsta Inga Vetere.
Smagākais trieciens nācis brīdī, kad no drupām iznesa glābēju Vilni Šteinīti – kolēģi, ko Inga labi pazina: „Nekādas brūces nekur neredzēja, bet viņš bija bezsamaņā… Saskrēja mediķi, dakterītes nomainīja vīrieši… Notika elpināšana, bet diemžēl neveiksmīgi. Tas bija liels lūzums.”
Dienās pēc traģēdijas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests jutis milzīgu cilvēku atsaucību un vēlmi palīdzēt. Sabiedrība ieraudzīja glābējus citām acīm, spriež Inga. Pēc Zolitūdes traģēdijas vairums glābēju pirmoreiz saņēma rehabilitāciju. Tikai no šā gada iekšlietu sistēmā izveidots savs atbalsta dienests krīzes situācijās.
Ikdienā lielākais atbalsts ir kolēģi, secina Inga Vetere. „Dienestā ir tā, ka cilvēki šajās maiņās strādā gadu gadiem. Tā ir tāda kā otra ģimene, ceturto daļu dzīves viņi pavada tur. Kā atnāk uz maiņu, tā pēc diennakts šķiras. Viņi strādā vienā maiņā, kur viens otru labi pazīst un ir šī pleca sajūta. Tur ir tāds īpašs kontakts. Individuālu varoņu nav, ir komanda, jo viens dzēsējs, ierodoties notikuma vietā, neko neizdarīs.”
Lai arī pēc Zolitūdes traģēdijas iedzīvotāji glābējus daudz atbalstījuši ne vien morāli, bet arī materiāli, daudzos depo sadzīves apstākļi joprojām ir bēdīgi. Glābēji paši saviem spēkiem remontē un labiekārto, turpinot cerēt uz lielāku valsts atbalstu nākotnē.
