Zemes stāsti

«Zemes stāsti» 3. sērija

Zemes stāsti

«Zemes stāsti» 4. sērija

«Zemes stāsti» 5. sērija

Ģimene «aizbēg» no Rīgas burzmas uz Viļķeni, kur attīsta savu biznesu – audzē upenes

Vēlēdamies izkļūt no Rīgas burzmas, Andris un Diāna Krogzemji neriskēja, visu aprēķināja tabulās un mērījumos. Pirmās upenes viņi nedz īsti mācēja, nedz paspēja izravēt. Taču šodien viņu plantācijas ir skatam neaptveramas. Viņi ir radījuši savas zaļās sienas strēles kā atgādinājumu sev – cik labi, ka nepalika Rīgā. 

Diāna un Andris Krogzemji saimnieko Viļķenes pagasta "Laumās". Abi uz Viļķeni pārvācās pirms deviņiem gadiem un kopā nodibināja ģimenes uzņēmumu – audzē upenes un upeņu stādus. No Rīgas ģimene pārvācās, jo vēlējās aizbēgt no lielpilsētas stresa.

"Rīgā stress ir visu laiku – tu stāvi sastrēgumā, tev grūžas virsū cilvēki, mašīnu nav, kur likt, par visu ir jāmaksā. Tu aizved bērnu uz pulciņu. Atkal jāmaksā par mašīnu. Tev nav, kur palikt. Šīs burzmas bija par daudz. Likās, ka šeit būs mazāk stresa," lemjot par pārvākšanos domāja Diāna.

Taču realitātē stresa daudz mazāk nav, bet ir mierīgāk. Turklāt ģimene Rīgā neredzēja iespēju nodibināt savu uzņēmumu. Laukos tāda iespēja bija. Andris atminass, ka toreiz nemaz tik daudz naudas uzreiz pašiem nebija.

"Iepriekš strādāju IT nozarē. Man bija uzstādījums – uztaisām biznesu no viena lata. Ja iedod miljonu, tad nav mākas uztaisīt biznesu. Taisām no lata. Protams, programmēt ir vieglāk. Tur ir tikai darbs – sēdi un programmē. Šeit ir grūtāk, vajadzīgi ieguldījumi," stāsta Andris.

Lēmums par pārmaiņām un pārvākšanos no ērtībām Rīgā gan nebija viegls, atzīst Andris. Lai gan par to šaubas bija lielas, pretī bija otrs atsvars, kurš teica, ka tas ir jādara, jo viņi vēlas tikt prom no galvaspilsētās.

"Mēs to plānojām gadiem ilgi. Domājām un meklējām variantus. Otrkārt, mums ir gan biznesa pieredze, gan pieredze strādāt pie citiem.

Mums likās, ka protam sarēķināt. Un, ņemot vērā riskus un visu, mēs ticējām, ka ir jāsanāk. Mums viss tiek plānots. Ļoti maz kas notiek tā – kā sanāca, tā sanāca. Pagaidām esam diezgan pieķērušies tai plānošanai. Ir svarīgi noticēt plānam. Mēs noticējām plānam, un tas sakrita ar to, ka gribam prom no pilsētas," stāsta Andris.

Pirmie gadi vissgrūtākie

Diāna neslēpj – bez naudas laukos kaut ko sākt darīt ir ļoti grūti, jo lauksaimniecībā ir ļoti naudu patērējošs bizness. Un Diāna atzīst, ka tas droši vien ir tas, ko nevēlas dzirdēt jaunie.

"Vajag līdzekļus ražošanai. Tu nedarīsi visu ar rokām. Tad jāizdomā šaura niša, kurā visu var izdarīt ar kaplīti. Bieži vajag arī māju, mašīnu. Ja tas ir, tad naudas vajag mazāk. Bet, lai pilnīgi pārvāktos, vajag kapitālu," neslēpj Diāna.

Krogzemji savas upeņu plantācijas sāka ar četriem hektāriem. Sākumā ogas nevāca, jo gatavoja stādus. Pagājušajā gadā bija trīs tonnas ogu, taču šogad vajadzētu būt 40 tonnām. Bet, kad būs 100 hektāri ar upenēm, viņi ceram iegūt pat 500 tonnas.

"Pirmā pavadzīme par 60 tūkstošiem likās kaut kas briesmīgs. Vai tiešām cilvēki maksās? Kad rakstīju, man trīcēja roka. Eiro. Kad ieraudzīju, ka ienāca kontā, bija jocīgi," atminas Diana.

Toreiz sākumā bija iestādīti pirmie 10 tūkstoši stādu. Uz stādīšanu sabrauca visa ģimene, lai darbi noritētu raitāk. Sākumā šķita – kas tur, sastādīs, nebūs jau tik grūti. Taču realitātē – smags darbs. To, protams, paveica. Taču pagāja daži mēneši.

"Es sēžu Rīgā savā birojā. Zvana vīramāte: aizaug! Nezāles ir garākas par stādiem. Nevar būt! Atbraucam – stādus neredz. Redz tikai nezāles. Jāizravē. Labi, sestdien un svētdien izravēšu. Pa divām dienām izravēju vienu rindu no 28," atminas Diāna.

Un toreiz saimnieki saprata, ka paši galā netiks un ir nepieciešami darbinieki. Pirmajā vasarā sekoja arī sausuma periodi.

"Atceros, man bija vieglāks darbs. Es atbraucu nedēļas vidū. Nokrāvusies ar šļūtenēm. Ūdens kublos ir jāsilda. Velku šļūtenes, leju. Vīrs brauca sestdienās, svētdienās. Es – uz Rīgu. Pirmais gads bija ļoti traks. Vēl divi gadi bija diezgan traki. Un tad palika vieglāk," atminas Diāna.

Darbs laukos nav katorga

Andris atzīst, ka savā ziņā audzēt upenes ir vienkāršāk nekā, piemēram, dzīvnieku audzēšana. Andris saka – upenes nav dzīvnieki, kurus no rīta jāiet slaukt, pusdienas laikā pabarot, vakarā novākt olas vai ko citu. Upenes tur aug un ir.

"Kādreiz teicu, ka to darām, jo tas ir sliņķu bizness. Man nav jādragā pa tīrumu ar kapli. Tagad pagājuši vairāki gadi. Es to vairs nesaku. Darba tiešām ir daudz.

Taču tas ir mehanizēts un izdarāms. Tā nav katorga. Pirmkārt, tas patīk. Un, otrkārt, mums tiešām nav jāsēž tīrumā visu laiku. Lielākoties viss aug pats," neslēpj Andris.

Taču daudz laika aizņem darbs ar klientiem, jaunu tirgu meklēšana, semināru organizēšana. Tāpēc darbs sanāk dažāds. Tas nav vienveidīgs.

"Nav tā, ka esmu mārketinga vadītājs, un katru dienu ir viens – dzīt savus 11 cilvēkus, lai viņi pārdotu vairāk. To nevar salīdzināt," saka Andris.

Diāna gan bilst, ka brīžiem darbs ir ļoti smags. Kad vienpadsmitos vakarā ienāk mājās, gribas to visu pamest un iet citur. Bet tad viņa atceras, ka arī citur darbs vieglāks nebūs.

"Vienmēr ir brīdis, kad ir jāsarauj un jāstrādā līdz deviņiem vai vienpadsmitiem. Domāju, tā ir katorga tiem, kuriem ir mazāk naudas un nevar atļauties darbiniekus, kas atvieglo viņu dzīvi. Un dzīvnieki, kas visu laiku ir jābaro. Ziemassvētki, Jaungads, dzimšanas diena vai slimība – tev ir jāiet pie viņiem. Bet kas stādam notiks, ja šodien pie tā neaiziesi? Aizies rīt," stāsta Diāna.

Roku darbam liela konkurence

Andris gan atzīst, ka, lai gan jau šobrīd nodarbina 11 cilvēkus, atrast strādniekus viegli nav. Īpāši vidējā līmeņa vadītājus. 

"Mums ir bars ravētāju, traktoristi. Es un Diāna vadām uzņēmumu. Vajadzētu kādu pa vidu, lai atslogotu ar tām lietām, kurās lēmumu var pieņemt cits un kurās mums obligāti nav jāiesaistās. Mēs nevaram atrast tādu cilvēku," neslēpj Andris.

Turklāt viņš norāda, ka tas pat nav algas jautājums, jo nereti līdz šim jautājumam nemaz nepaspēj nonākt. Arī to, kas gatavi strādāt ar rokām, kļūst tikai mazāk.

"Un tie, kuri ir gatavi, tur ir baigā konkurence. Pagājušajā gadā es braucu ar busiņu divus reisus. Bija 16-20 cilvēki, kurus atvedu. Šogad ir viens reiss. Un reizēm atvedu 4-5. Kāpēc? Blakus atvērās kūdras purvs. Tur arī vajag roku darbu. Divas trešdaļas ravētāju bija čigāni. Viņi ļoti labi strādāja. Cepuri nost!," stāsta Andris.

Tagad daudzi strādā purvā, jo maksā vairāk. Andra sieva Diāna gan uzsver, ka joprojām ir arī tie darbinieki, kas pie viņiem strādā jau ilgstoši. Prieks arī par to, ka darbinieki strādā ilgstoši.

"Bija viena darbiniece, kas tagad vada citus. Viņa gribēja doties līdzi vīram uz Mālpili. Vīram bija darbs Mālpilī. Mums vajadzēja vēl darbinieku. Jautāju, vai vīrs nepārceltos šurp. Viņi aprunājās, un vīrs atnāca pie mums no Mālpils. Viņa palika šeit. Viņai te ļoti patīk," stāsta Diāna.

Sev un bērniem

Andra un Diānas meitām ir 27 un 17 gadi. Lielajai meitai jau ir sava saimniecība, pati visu dara un attīsta.

"Kādreiz viņa teica, ka nekad mūžā nenāks uz laukiem. Pirms gada viņa atnāca. Tātad viņa redz, ka šeit dzīve ir labāka," norāda Diāna.

Sākumā meitu aicināja uz savu saimniecību, jo tad ar laiku notiks paaudžu maiņa. "Mēs kļūstam vecāki. Viņa lēnām pārņems mūsu lietas. Un šai saimniecībai būs nākotne," piebilst Andris. Mazajai meitai gan vēl prātā darbs laukos nav. Andris gan saka, ka arī viņa redz, kā darbi iet un kā laukos var dzīvot.

"Viņa redz gan to grūto, gan arī to labo. Viņa redz, ka finanšu pietiek. Mēs varam atļauties un aizbraukt slēpot. Un mēs nesēžam ar kapli vagā. Viņa pieaugs lielāka, un varbūt kaut kas mainīsies," spriež Andris.

Lauki un patriotisms

Krogzemju sētā ikdienu plīvo arī Latvijas karogs. Ikdienā vimpelis, bet svētkos tiek uzvilkts lielais karogs. Tas stiprina valstiskumu, ko Rīgā iegūt neesot iespējams, uzskata Andris, 

"Bet šeit, vakarā pasēžot un padzerot vīnu, tu skaties uz karogu un ir sajūta par 100 procentiem," saka Andris.

Viņš atminas, kad pārvācās, mazā meita sāka iet 2. klasē. Pirms tam bijām Juglas vidusskolā, bet tagad šeit – mazā skoliņā pienāca 1. septembris. Tur cilvēki pieceļas kājās un sāk dziedāt himnu.

"Maza zālīte, Latvijas karogs. Rīgā nekā tāda nav bijis. Rīgā "maģī" skan himna. Visi pļerkst, košļā košļenes un programmē telefonos. Šeit iziet priekšā dziedāšanas skolotāja. Tāds tantuks. Un tādā balsī... Pilnīgi skudriņas noiet pa kauliem. Šeit tādas lietas izlien ik pa laikam," saka Andris.

Un tāpēc viņš sapratis, ka Rīgā neko tādu nenoķers. Tas ir tas stāsts, kura pilsētniekiem trūkst. Un viss kopā veido Krogzemju zemes stāstu.

"Jā, naktī var braukt pa tīrumu, sajust to smaržu. Tas svaigais gaiss... Pēdējoreiz to darīju pirms trim nedēļām. Un skudrulācis aizskrēja pa priekšu. Kāds skudrulācis? Latvijā tie nedzīvo. Beigās izrādījās, tas bija āpsis. Viņam arī ir tāds deguns. Un ir visādas tādas lietas. Tas kopā rada to sajūtu," saka Andris Krogzems.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti