20 gadi. Paveicās.
To, kāpēc nokļuva cietumā, Valentīns Karņejevs neslēpj. Tā bija slepkavība.
“Kad cilvēks man sejā teica, ka viņš izvaroja manu meiteni un tas dod viņam prieku... Nebija citas izejas.
Nebija citas iespējas. Es pats pieņēmu lēmumu, un es pats par to esmu atbildīgs. Es nekad nevainoju nevienu citu. To izdarīju es. Neviens cits. Un man bija jāsaņem par to sods,” stāsta Valentīns.
Tie bija deviņdesmitie. Viņš atceras, ka tolaik apkārt bija daudz vardarbības. “Tā bija norma. Un manu paziņu lokā bija tāds galvenais lozungs: vai tu esi aita – vai vilks. Citu iespēju nebija. No tā viss radās. Pat vilka domāšana”.
Pirmā instance piesprieda mūža ieslodzījumu. Otrā sodu mīkstināja.
“Uz 20 gadiem. Povezlo... paveicās,” Valentīns pats pārtulko.
Viņa latviešu valoda ir ļoti laba, un tikai dažkārt iesprūk kāds krievu valodas vārds, kuru viņš tūlīt pat izlabo. Visvairāk šokējis tas, ka visas problēmas bija jārisina, jo aizbēgt nekur nevarēja. “Man bija 21 gads, kad bija tiesa. Kad iznācu - 38.”
Kas bija visšokējošākais? “Tas, ka tu nevari aizbēgt no jebkuras problēmas. Tev tā jārisina uz vietas. Nav izejas. Tikai četras sienas un šie....biedri. Ir jautājums, problēma. Tev tas jārisina. Tas bija ļoti grūti. Man pašam bija ļoti grūti.”
Skaidrs, ka radās konflikti. “Bija kautiņi. Nevaru teikt, ka bija bieži. Kur ir divi cilvēki, tur vienmēr rodas domstarpības. Tā notiktu kaut vai uz neapdzīvotas salas. Ja parādās otrs, konflikts būs”.
''Jā'' vārds cietumā
Bet tieši cietumā viņš satika savu sievu. Nu, ne jau pašu sievieti, bet viņas fotogrāfiju. Draugs bija paņēmis līdzi uz tikšanos.
“Man ļoti patika viņas foto. Lūdzu, lai pavaicā, vai es drīkstu uzrakstīt viņai. Viņa atļāva. Uzrakstīju, uzzīmēju, noformēju... . papīrs jau pacieš visu”. Sākotnēji caur foto iepazītā meitene brauksi uz īso tikšanos. Tolaik tās vēl notika, abiem turot rokā klausuli un skatoties vienam uz otru cauri stikla sienai.
“Cilvēki no brīvības vienā stikla pusē, cilvēki no cietuma otrā. Runāt var no stundas līdz divām. Garā tikšanās jau ir 48 stundas. Uz garo tikšanos var atnākt tikai pirmās pakāpes radinieks”. Drīz sieviete kļuva par Valentīna pirmās pakāpes radinieku. Abi apprecējās. Kur? Cietumā.
“Viņa atnāca ar savu draudzeni un ar manu draugu kā liecinieku. Ienāca cietuma darbinieki. Ceremonijas vadītāja. Ātri nolasīja... Man izklausījās kā spriedums (Valentīns smejas).
Pēc tam mēs viens otram iedevām gredzenus un... Tur ir tādi numuri. Tur mūs ieslēdza uz 48 stundām. Tie paskrēja zibenīgi. Pēc divām diennaktīm pie durvīm “tuk, tuk, jums ir 5 minūtes, lai savāktu mantas”…”
Decembris Valentīnam ir brīvības mēnesis. “2015. gada 1. decembrī es iznācu ārā. Un kopš tā laika es strādāju. Pēc atbrīvošanas tikai kādas septiņas dienas pastaigāju, pagulēju un sāku strādāt jau pēc nedēļas. Man nebija grūti, jo es biju gatavs ņemties ar jebkuru darbu. Bieži bijušiem ieslodzītiem piedāvā darbu celtniecībā. Aizgāju tur. Un sāku mācīties. Uzreiz. Iemācījos strādāt ar apkures sistēmām, ūdens piegādi, visu laiku cenšos kaut ko jaunu iemācīties. Pēc diviem gadiem es jau biju brigadieris” Arī tagad Valentīns strādā par būvdarbu vadītāju.
Ota cietumā
Valentīns stāsta, ka tā pa īstam nebrīvi jutis tikai pirmos sešus mēnešus. “Kā sods brīvības atņemšana bija apmēram pusgadu, mazliet vairāk. Pēc pusgada man izveidojās savi ieradumi un savi paņēmieni, savs dzīves stils. Jā, tā arī ir dzīve, bet citos apstākļos. Un viņa jādzīvo. Vajag nodarboties. Ja neko nedari, jā, vari vienu dienu neko nedarīt, bet ilgstoši... pēc gada tad jau vairs nemāk ne domāt, ne ko izdarīt. Vajag lasīt, domāt, darīt.”
Viņš atgriezās pie mākslas, jo “mans vectēvs ļoti smuki zīmēja. Viņš visu mūžu bija smuki zīmējis un, kad es biju mazs, viņš mani mācīja. Kad es pieaugu, es ar gleznošanu nenodarbojos. Vairāk ar sportu, esmu sporta meistars pieccīņā. Bet tieši cietumā atgriezos pie bērnības, pie šiem pirmsākumiem.”
Radās azarts. “Man gribējās iemācīties zīmēt labāk. Lai to izdarītu, vajag zināt likumus. Zīmēšanas. Zīmēšanā ir savi likumi un stingri,” saka Valentīns. “Pēc ieslodzījuma man bija liela savas dzīves pārdomāšana. Māksla palīdz. Es zīmēju ļoti daudz.”
Cietumā tapa daudzi darbi. Valentīnam lieliski padodas arī bildes, kas top no fotogrāfijas.
Visas bildes tapa cietumā. Brīvībā nav laika! “Ja cilvēkam ir ģimene, ģimene ir jāapgādā. Vajag pavadīt laiku ar ģimeni. Kopš man piedzima meitiņa, laika vispār nav! Meitiņu bez pieskatīšanas atstāt nevar ne uz minūti. Viņa var savainoties. Var sev ko ļaunu nodarīt. Man ir jauna dzīve, interesanta dzīve. Skatīties, kā viņa aug! Septiņi mēneši atpakaļ tikai ripoja, tagad skrien ar tādu ātrumu, ka vecmāmiņa viņu nevar noķert.”
Īstā dzīve
“Kad es atbrīvojos, es pamanīju, ka apkārtējā pasaule izmainījās. Bet, kad es ieskatījos uzmanīgāk, es sapratu, ka cilvēki nav mainījušies. Tādi paši attiecību likumi, kādi bija tajos laikos. Jā, jaunā paaudze man nav saprotama, viņa atšķiras no mums. Bet ar saviem vienaudžiem – man viss kārtībā.
It kā ir brīvība un nebrīvība. Jā, tur ir žogs, bet vienu metru augstāk žoga nav. Gaiss tur un gaiss brīvībā ir vienādi. Vienādi. To pašu gaisu elpo visi cilvēki. Mēs esam vienādi, lai kurā pusē žogam būtu.”
Valentīns bija viens no žūrijas komisijas locekļiem, kuri vērtēja Latvijas cietumos tapušo mākslas darbu izstādi “Mans talants Latvijai”. Tajā darbus bija iesnieguši ieslodzītie no visām ieslodzījuma vietām.
“Ko viņi grib uztaisīt, ko grib parādīt pasaulei? Tas bija ļoti interesanti. Bija ļoti stipri darbi. Es tā nemāku! Tas bija daudz augstāk nekā mans līmenis. Man ļoti patika. Tur bija redzama īstā dzīve,” saka Valentīns.
Kas tad ir īstā dzīve? “Tāds filozofisks jautājums”, Valentīns smejas.
“Īstā dzīve ir, lai zinātu, kas tu esi un būt tieši šim cilvēkam. Tas ir īstā dzīve. Un tas ir visgrūtākais.
Lai saprastu, kas tu esi, kādam vajag vienu minūti, dažiem, kā man, vajadzēja 20 gadus. Man liekas, ka tā.”
Tagad Valentīns ir būvdarbu vadītājs, mākslinieks, vīrs un meitiņas tētis. “Es ļoti ceru, ka visas lielākās kļūdas ir pagātnē.”
