Galvenā īpašība – atbildība. Intervija ar Latvijas armijā pirmo sievieti pulkvedi Ilzi Žildi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Latvijas armijas vēsturē pirmo reizi pulkveža pakāpe piešķirta sievietei. Bruņoto spēku rindās kopumā patlaban ir ap 16% sieviešu. Augstajā militārajā amatā ieceltā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Apvienotā štāba Personālsastāva departamenta priekšniece Ilze Žilde militārā jomā strādā vairāk nekā 25 gadus un secina, ka profesionālā ziņā būtiskākais ir kvalifikācija un zināšanas, nevis karavīra dzimums. Taču nelielo sieviešu skaitu dienestā viņa skaidro ar pagātnes stereotipiem, kas, iespējams, joprojām attur sievietes no militāras profesijas.

Latvijas Radio: Pastāstiet par sevi, tieši par ceļu uz armiju. Kad un kā nonācāt karavīru rindās?

Intervija ar pulkvedi Ilzi Žildi
00:00 / 12:17
Lejuplādēt

Ilze Žilde: Man jāsaka godīgi, ka iesaistīšanās armijā sākotnēji nebija ļoti pārdomāta un mērķtiecīga. Es vienkārši meklēju darbu, un mana studiju biedrene bija sākusi strādāt Zemessardzes štābā, taču brauca prom no Latvijas un steidzami meklēja kādu savā vietā. Tā es nonācu Zemessardzē kā līguma darbinieks. Sākumā tas darbs bija ar papīriem. Tur vajadzēja prasmes strādāt ar datoru, bet tolaik datoru biju redzējusi tikai pa gabalu, tas bija 1994. gads. Bet tā mana studiju biedrene teica: tu spēlē klavieres un dators ir kaut kas līdzīgs, tāpēc tu varētu pieteikties šim darbam. Nu, lūk, tā es sāku, un datorprasmes apguvu tolaik pašmācības ceļā.

Taču pēc tam jau nāca piedāvājums stāties Zemessardzē, un vasarā es pieņēmu lēmumu pievienoties organizācijai. Tad pēc vairākiem gadiem, kad pabeidzu universitāti un bija jāpieņem lēmums, vai palieku armijā, tad jau ar pilnīgu pārliecību izlēmu palikt.

Vai pirms stāšanās dienestā bija kādas pārdomas par stereotipiem, proti, ka tā ir vīriešu profesija?

Tajā brīdī varbūt ne tik ļoti kā turpmākā dienesta gaitā. Taču tie cilvēki, kas veidoja Zemessardzi, tā bija pozitīva vide, un tur tādu jautājumu nebija.

Turklāt pašos pirmsākumos bija ļoti daudz sieviešu, un tas nelikās biedējoši.

Vienīgais, ko atceros, man likās, ka cilvēki ir veci, jo es biju divdesmitgadniece. Tomēr cilvēki ar šo lielo dzīves pieredzi bija pozitīvi, viņi paši pat nesa mēbeles un veidoja šo organizāciju. Tā kā tā vide bija tik atbalstoša, tad tas nebija grūts lēmums.

Jūs nupat esat kļuvusi par pirmo sievieti Latvijas armijas vēsturē tieši pulkveža pakāpē. Ko šī pakāpe nozīmē armijas hierarhijā, kādus pienākumus un atbildību tas prasa?

Šīs pakāpes ir saistītas ar amatiem. No 2017. gada es vadu personāldepartamentu – tie ir gan 6000 profesionālo karavīru, gan zemessargi, gan arī civilie darbinieki un arī šobrīd ļoti aktivizēti rezervisti. Tas ir mans pulkveža amats, kura pienākumus esmu pildījusi jau trīs gadus. Mani lēmumi un jebkurš padoms, kas jādod vadībai, ir ar lielu atbildību. Un jebkura mana kļūda ir ar ļoti nopietnām sekām.

Savukārt par to jautājuma pirmo daļu – jau pāris dienas ir pagājušas tādās ļoti nopietnās pārdomās gan par iekšējām sajūtām, gan par to, kas es šobrīd esmu. Pirmkārt, tas man ir ļoti liels gods, kas man izrādīts gan no vadības, gan valdības, kas man šo pakāpi piešķīrusi.

Jā, tā ir ļoti liela atbildība būt pirmajai pulkvedei Latvijas vēsturē.

Vai sievietēm ir daudz izaicinājumu, lai kāptu pa karjeras kāpnēm tieši militārajā dienestā?

Varbūt tie ir tomēr stereotipi, kas nākuši no pagātnes laikiem par to vidi. Jā, tā ir vīrišķīga profesija, bet sievietei nekas nav jālauž savā būtība, lai tur būtu. Un man tas neko būtiski nav prasījis sevī mainīt.

Profesionālā ziņā es gribētu atdalīties no dzimumu aspekta, jo būtiskākais tur ir kvalifikācija, zināšanas, spēja argumentēt, pierādīt un domāt.

Un tur nav nozīmes, vai tā ir sieviete vai vīrietis. Es gan domāju, ka ar laiku tas izlīdzināsies, jo Latvijā šis sieviešu procents Bruņotajos spēkos ir salīdzinoši augsts, tie ir 16%. Un arī mūsu sabiedrībā tik strikti nenodala dzimumu aspektus un tiem piederīgu darbu.

Manuprāt, jebkurai sievietei – kolēģei, kas dara darbu šajā dienestā, ir iespējas pakāpties.

Bruņoto spēku komandieris norādījis, ka “pirmā pulkveža pakāpe Latvijas armijas vēsturē sievietei ir atbilde tām, kuras šaubās, ka nevarēs sevi realizēt militārajā dienestā un dot ieguldījumu Latvijas aizsardzības sistēmas attīstībā”. Vai, jūsuprāt, tas ir svarīgi, lai mēģinātu sasniegt šo pakāpi, ka ir jau kāda priekštece?

Es būtu ļoti priecīga, ja es varētu būt kā piemērs un mans dzīvesstāsts vai tas, kur esmu pašreiz, varētu kādu sievieti iedrošināt pievienoties mums. Nevar solīt pavisam vieglu ceļu, bet tas nekur tāds nav.

Kāda ir jūsu ikdiena?

Tie grūtākie periodi ir mācību brīži, īpaši izvēloties virsnieka karjeru. Man garākais periods mācībās ir bijis gadu prom no mājām. Jā, tad ir emocionāli grūti un ir atrautība no ģimenes. Bet to var pārvarēt, un pēc tam gandarījums pat ir lielāks, ka man to ir izdevies paveikt.

Tāpat militārā vide ir ļoti dinamiska, bet tas ir pozitīvi, jo tas neļauj iesūnot ērtā labsajūtā. Tas prasa iekšēju mobilizēšanos un spēju sekot līdzi jaunajam. Un, ja tavā pakļautībā ir cilvēki, ir jāspēj no viņiem prasīt gan darbu, gan atbildēt par viņiem. Un ilgstoši esot tādā vidē, cilvēks kļūst zinošs par to, ko viņš grib no citiem un no sevis.

Vai pēc pulkveža pakāpes piešķiršanas kaut kas mainās ikdienas formā, kuru nēsājat. Vai pulkvedim ir kādas papildu uzšuves, un kā tas jums liek justies?

Formas tērps ir tas ietvars, kas mani mobilizē, jo, uzvelkot formu, ir tā pilnā sajūta, ka esmu karavīrs. Tāpat arī sabiedrības acīs forma simbolizē armiju un mani kā tās pārstāvi. Taču no pakāpes viedokļa to nosaka uzšuve, kurā ir militārā vidē atpazīstamie rombi. Man uz formas tagad ir pulkveža uzšuve, kas rāda izietās mācības un pieredzi.

Ar kādām īpašībām cilvēkam jābūt apveltītam vēl bez oficiālajām prasībām un normatīviem, lai nonāktu pulkveža pakāpē? Kas jums līdz tam ir palīdzējis nonākt?

Galvenā īpašība ir pilna atbildība par sevi, savu rīcību, lēmumiem un spēja to pamatot.

Un, ja tas mentālais ietvars ir šāds, tad arī cilvēks var nonākt līdz šim līmenim. Pulkveža rangs ir tas, kas nosaka ietvaru un atbildību, ko tu apzinies ikdienā. Atbildība ir tā, kas dažkārt pat noliek pašu pie vietas, kad ir grūti, kad gribas žēloties, kad gribas iziet no šī formāta.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti