Doma par aizbildnību sievietei radusies jau pusaudzes vecumā, kad 12 gadu vecumā pati zaudēja tēvu un kad ģimene no turīgas kļuva par trūcīgu.
Naula Dannenberga uz Cēsīm pārcēlusies pirms gada atpakaļ no Rīgas. Viņai bija pietiekami labi ienākumi, brīvs laiks un vēlme būt tādai kā krustmātei kādam bērnam, palīdzēt viņam. Parādīt kaut ko vairāk, nekā viņš redz bērnunamā, un tāpēc tika nokārtots viesģimenes statuss.
''Bija viens vasaras vakars, kad es viņus aizvedu atpakaļ uz bērnunamu, un es stāvēju pieturā un domāju, ka stulbi sanāk, ka mani bērni dzīvo bērnunamā,'' atceras Naula. Arī to, ka ģimene vispirms ieteica nesasteigt un pārdomāt plusus, mīnusus. ''Tas ir sajūtu lēmums, kad tu jūti, ka tas ir pareizi. (..) Bāriņtiesa nav diez ko pretimnākoša, ja aizbildniecībā grib ņemt kāds, kurš nav radinieks. Man palīdzēja, es domāju, tas, ka es biju viesģimene pirms tam.
Bāriņtiesas pārstāvji sākumā teica - neņemiet, jūs vēl savus piedzemdēsiet -, bet es saku, šiem bērniem vajag mammu tagad. Viņiem pēc desmit gadiem vairs nevajadzēs mammu. Viņiem mammu vajag tagad.
Un man šobrīd ir laiks, un man ir iespēja.''
Naula domā, ka ''90% no šiem bērniem, kas uzaug bērnunamā, pēc tam nav spējīgi rūpēties par savu bērnu. Un tas nav tāpēc, ka viņi būtu slikti cilvēki. Tas ir tāpēc, ka viņi nekad to nav piedzīvojuši. Un tas ir izskaidrojums psiholoģiski un praktiski. Tā visa sistēma vienkārši sačakarē bērnus nenormāli. Tev nav nekā sava. Tev pat nav savu apakšbikšu - tās, ko tu uzvilki šodien, kāds cits uzvilks rītdien... Man liekas jocīgi, kā tā var būt, ka piecos gados bērns nevar viens pats pa ietvi iet. Viņš pilnīgi jūtas pazudis. Viņš nevar noiet pa ietvi, ja viņam kāds neiedod roku, jo viņš nekad to nav darījis pirms tam viens pats. Tik ļoti lielā burbulī šie bērni tai sistēmā dzīvo.
Kāpēc pa bērnunamu ir jāstaigā ar sandalēm? Kurš bērns ģimenē staigā pa māju ar sandalēm? Kāpēc bērns ir jāsatuntulē entajās kārtās? Kāpēc bērnam nevar ļaut, piemēram, sestdienas rītā pidžamā spēlēties līdz pēcpusdienai?''
Reizēm dīvaina liekoties arī bāriņtiesas attieksme: ''Es atceros, ka tiesas sēdē man jautāja - ja mamma nevarēs atbraukt pie Jums uz Cēsīm, vai Jūs atvedīsiet bērnus uz Rīgu, jo cienīsim mātes sociālo stāvokli? Man dzīvē nekas nav iedots. Es pati visu esmu nopelnījusi un es zinu, kā tas ir, kad tev nekā nav. Bet, ja man vajadzētu satikt manus bērnus, es arī ar stopiem aizbrauktu.''
Naulai ir arī skaudrs sabiedrības vērojums: ''Mums šobrīd apvienoja skolu. Parasto skolu ar internātskolu. Ir vecāki, kas var nekaunīgi pateikt direktorei sejā - sadaliet divās klasēs: tos bērnus un mūsu bērnus. Un tādā sabiedrībā mēs dzīvojam. Un es esmu runājusi ar vairākiem cilvēkiem, kuri atklāti pasaka, jā, es negribu.''
''Vienalga, vai tā būtu viesģimene vai audžuģimene, vai aizbildnis, - neņem tad, ja tu gribi sajust pateicību par to. Ja tava vēlme ir tāda, lai tas bērns tevi nenormāli mīl, tad tas nav tev. Ja tu to dari tāpēc, ka tu saproti, ka tu dod iespēju dzīvei, tam cilvēkam vienkārši dzīvot savādāku dzīvi, man liekas, ka tad tas ir pareizais virziens,'' savas pārdomas apkopo Naula Dannenberga.
