Zviedru žurnāliste Terēza Kuhlere ir mana kolēģe un draugs. Ir vakars, un es esmu ciemos pie viņas. Mēs sēžam viņas godistabas dīvānā, kur Terēza man dzied britu rokgrupas "Muse" dziesmu "I feel good" jeb "Es jūtos labi". To viņa gadu mijā klausījusies pēc gara un grūta kāpiena Everestā.
Visu dienu Terēza ir veltījusi garam rakstam par Briseles teroraktu gadadienu un gatavojas satikt Eiropas Parlamenta deputāti, kura ar savu dzīvesbiedri paglābās no sprādziena lidostā.
Arī Terēza 22. martā astoņos no rīta bija tur. Viņa nesen bija atgriezusies no komandējuma Krimā un vēlējās aizlidot uz Stokholmu pie mammas, Lieldienu brīvdienās. Un tad divi sprādzieni – viens pēc otra. Putekļi un haoss.
Tikai pēc tam Terēza uzzināja, ka līdz ar viņu tajā pašā reģistrācija zālē ienāca arī trīs teroristi ar bumbām čemodānos. Vienā mirklī dzisa 14 cilvēku dzīvības, daudzus ievainoja. Un jau pēc stundas – otra asinspirts Briseles centrā, Mālbēkas metro stacijā, kur sprādzienos nogalināti 20 cilvēku un ievainoti vairāk nekā 100.
Pagājis gads, kurā Terēza ir iemācījusies sadzīvot ar troksni, ar bailēm, bet joprojām nav radusi atbildi uz jautājumu – kam tas viss un vai drūma pieredze vispār var ko iemācīt.
Sprādziens un krītošās plāksnes
Atceros, pirms gada un tikai nedēļu pēc sprādzieniem ar Terēzu runāju trokšņainā kafejnīcā, ko Briselē esam iesaukuši par "Preses bāru". Tā atrodas Eiropas Savienības (ES) Padomes ēkā, un tur parasti pulcējas žurnālisti. Viņa vairījās no klusuma un nomaļas vietas sarunai. Viņa gribēja cilvēkus. Toreiz Terēza sīki un smalki aprakstīja, kā viss noticis, kur kas atradies un kur bijusi pati.
"Tātad – pirmā, otrā, trešā, un ceturtā reģistrācijas līnija – te notika sprādziens. Es saņēmu savu iekāpšanas karti šeit, trešajā līnijā. Biju jau sākusi iet un eksplozijas brīdī jau biju nonākusi pie otrās līnijas.
Atrados varbūt piecdesmit metru no tās vietas un tikai dažus metrus no turienes, kur nogāzās jumta daļas. Dažas no plāksnēm nokrita mums ļoti tuvu.
Četras – ļoti lielas un tad daudz sīku detaļu. Satricinājums bija milzīgs. Atklāti sakot, no sākuma domāju, ka sprādziens ir noticis daudz tālāk no manis, jo troksnis bija ļoti dīvains. Iedomājos, ka tam vajadzētu būt kā Holivudas filmā," stāsta Terēza. "Bet tas bija daudz tumšāks, dobjāks. Un par pašu troksni daudz spēcīgāks bija trieciena vilnis. Kad vakarā atgriezos mājās un internetā sāku meklēt un skatīties attēlus, es atskārtu, ka…"
Viņa stāstīja, ka brīdi nevarējusi izšķirties, vai skriet un slēpties tuvākajā kafejnīcā vai aiz reģistrācijas galda, vai vispār mesties laukā. Bet, tā kā Terēza kā žurnāliste pirms dažiem mēnešiem, novembrī, biju strādājusi pēc teroraktiem Parīzē, viņa atcerējās, ka tur teroristi gan spridzināja, gan šāva ar "kalašņikoviem". Un tāpēc baidoties, ka viņi līdzīgā kārtā varētu pabeigt savu darbu arī Briseles lidostā, neskrēja laukā, bet noslēpās aiz reģistrācijas galda.
"Un zini, kas bija pirmais, ko izdarīju," Terēza teica, "es piezvanīju nevis mammai vai brālim, bet savai avīzei." Arī tādā brīdī viņa bija un palika žurnāliste.
Satraucošās skaņas "bang"
Tagad sava dzīvokļa mierīgajā godistabā, no kuras plašajiem logiem paveras skats uz izgaismotu vakara pilsētu, Terēza atklāj, kas viņā mainījies kopš tās dienas.
"Pirmajos mēnešos es turpināju vēlreiz un vēlreiz savā galvā izspēlēt notikušo. Tas bija kā mazs videoklips, kurš turpināja atkārtoties arī miegā. Tas kļuva neciešami. Es turpināju arī nemitīgi aplūkot vienu fotogrāfiju no lidostas, no tās vietas, kur sprāga bumbas, kur redzams, kā iegāzušies griesti, kā viss apdedzis. Tur bija arī reģistrācijas vieta ar numuru trīs, kur atrados es. Man bija taisni vai mazohistiska vēlme visu laiku aplūkot šo foto un domāt: "Es biju tur, es biju tur, es biju tur…". Pēc diviem mēnešiem teicu sev: "Viss! Pietiek! Tas ir jāpārtrauc!"
Bet pēc trim, četriem mēnešiem sākās problēmas ar dzirdi. Es sāku dzirdēt ārkārtīgi smalkas, mazas skaņas, kas manā galvā atbalsojās kā sprādzieni.
Es ikreiz salēcos, kad cilvēkiem kafejnīcā izkrita karotīte, kad pāri ielai, kaut kur ļoti tālu aiz automašīnām, būvlaukumā strādnieki spēji nolika darba rīku kasti vai betona gabalu. Ik reiz es dzirdēju šo: "Bang!" Vai arī šampaniešu korķi. Tos es nepavisam nevarēju izturēt. Reiz Kopenhāgenā ar draudzeni sēdējām zālē un ēdām picu. Mums pretī bija iela, automašīnas, tad veloceliņš, pēc tam trotuārs, pie kura atradās picērija. Tās durvis bija vaļā un iekšā, dziļumā, picas cepējs virināja krāsns durvis.
Un es nemitīgi dzirdēju: "Bang, bang, bang, bang…" Un todien, starp citu, manas dzimšanas dienas priekšvakarā, es totāli sabruku.”
Bailes, kas viegli neatkāpjas
Ir pagājis laiks, un Terēza jau vairākkārt ir atgriezusies Briseles lidostā. Esot žurnālistei un bieži ceļojot, viņai nav iespējams no tās izvairīties. Tobrīd vēl Terēza prāto, vai būs lidostā arī teroraktu piemiņas dienā.
"Es ļoti daudz reižu esmu bijusi lidostā. Nesen tur saistībā ar Briseles teroraktu gadadienu sniedzu interviju. Tur ir viena vieta, aptuveni 100 metri, kuros es nejūtos labi. Bet parasti es aši paņemu savu biļeti un dodos prom, un par to aizmirstu.
Bet piemiņas dienā… Es nezinu, tur būs daudz asaru. Un, zini, es jūtos kā krāpniece, jo tik daudz cilvēku gāja bojā, daudzi zaudēja savus mīļos. Man taču paveicās.
Mani neievainoja, un es nevienu nepazaudēju. Un man bija tik daudz palīdzības. Mana avīze nekavējoši nosūtīja pie psihologa. Man apkārt bija mani brīnišķīgie draugi. Bet būs taču tik daudz cilvēku, kuri ir patiesās sērās. Bet es varētu turp doties kā žurnāliste un par to uzrakstīt.”
Vēlāk sarunas laikā Terēza saka, ka pie visa tik ātri pierod – pie karavīriem ielās, drošības pasākumiem, kad soma jārāda ne vien pie Eiropas institūciju durvīm, bet arī pirms koncerta, izstāžu zāles, teātra.
Pie visa pierod. Bet bailes, viņa saka, ir kas tāds, kas tik viegli neatkāpjas, lai ko arī cilvēki sacītu, atzīst Terēza.
"Problēma, kas notur šīs bailes, ir tā, ka šie teroristi nebija kaut kur citur, kaut kur ārā. Viņi nesēdēja kaut kur Tuvajos Austrumos, plānojot uzbrukumus Eiropai: "Parīze - klik! Londona - klik! Brisele – klik!" Nē!
Viņi dzīvoja šeit, satrakojās un nolēma spridzināt paši savās mājās. Un man ir bažas par to, ka te joprojām ir daudz teroristu šūnu.
Turklāt tās ir savstarpēji saistītas, piemēram, kā tas bija ar Parīzi un Briseli. Teroristi ceļoja turp un atpakaļ. Puse no viņiem vai nu te dzīvoja, vai bija dzīvojuši. Ja es zinātu, ka tā ir "Islāma valsts" kaut kur Sīrijā, tad es racionāli domātu, ka viņi, ja tiešām gribētu radīt bailes un pēc iespējas lielākus upurus, diez vai uzbruktu vienai un tai pašai pilsētai divas reizes. Bet tagad es nezinu, vai viņi nevarētu sarīkot ko atkal, ja sajutīs, ka policija ir uz pēdām un cilpa ap kaklu savelkas ciešāk. Saka taču, ka Briseles terorakti bija domāti Parīzei, bet tā sarīkotāji rīkojās šeit pēc tam, kad Briselē arestēja vienu no galvenajiem Parīzes spridzinātājiem Salehu Abdeslamu. "Mums vairs nav laika," viņi teica, paņēma savus simt kilogramu smagos spridzekļus un devās uz lidostu. Ļoti pēkšņa, stresā radīta plānošana. Kāds no mūsu kolēģiem ir sacījis, ka Brisele un Parīze šobrīd ir terora dvīņu māsas un… tas nudien nav ļoti romantisks apzīmējums."
Terēza: Cilvēki pēc sprādzieniem nobijušies
Vaicāju Terēzai, vai pēc visa, kas noticis, viņa ir, tā teikt, pārdomājusi dzīvi un tagad to novērtē vairāk.
"Cilvēki saka, ka tas, kas tevi nenogalina, padara stiprāku, vai kaut kā tamlīdzīgi, bet nē…
Es atgriezīšos savā vecajā, normālajā ādā, bet es nebūšu kļuvusi stiprāka. Tas bija briesmīgi. Kādēļ gan lai man būtu jāpieredz sprādzieni, lai vairāk iemīlētu dzīvi?
Man piedāvāja braukt un reportēt uz Ēģipti, bet es attiecos, domājot, ka tur varētu būt terorakti. Bet tu taču zini, es pirms tam biju Doņeckā, ar fotogrāfu braucām tumsā, uz ļoti bīstamām vietām, tikai dažus metrus no mums bija bumbas eksplozija. Bet man likās, ka tas ir vareni, esmu karsto punktu reportiere, man ir bruņu veste un viss ir super. Bet tagad es domātu divreiz un būtu priecīgāka sēdēt pie galda un rakstīt gudras analīzes. Jo, ko gan tu vari iemācīties no terorakta, no spridzināšanas. Vai man bija jāiemācās mūžam skriet cauri lidostai?" spriež Terēza.
"Cilvēki Beļģijā, Francijā un tagad varam sacīt arī Vācijā, ir apbrīnojami. Viņi iziet ielās ar saukļiem – „Mēs esam neievainojami!”, „Mums nav bail!”. Bet es zinu – tā nav taisnība. Es redzu, ka cilvēki ir nobijušies. Metro, dažas nedēļas pēc sprādzieniem, cilvēki lūkojās cits uz citu un viņu sirdis dauzījās tikpat ātri, cik manējā. Man likās, ka manas krūtis pārsprāgs.
Bija astoņi no rīta, metro pustukšs, mēs raudzījāmies cits uz citu un nedzirdami uzdevām vienu un to pašu jautājumu: "Vai tu arī jūti, ka tev te nebūtu jābūt, un, ja tu varētu, tu kaut pa logu izlēktu un aizlidotu."
Terēza palūdz, lai atnesu no viņas guļamistabas datoru. Tajā viņa atrod un uzliek britu rokgrupas "Muse" dziesmu "I feel good" jeb "Es jūtos labi". To viņa gadu mijā klausījusies pēc gara un grūta kāpiena, sasniedzot savu virsotni Everestā.
"Atceros, teicu savam kāpiena draugam: "Ričard, Ričard, es negribu braukt uz to kalnu. Tur būs nogruvums, mēs nosalsim līdz nāvei, kaut kas noteikti notiks, būs zemestrīce. Jo viss tagad notiek nevis ar kādu citu, bet tieši ar mani. Un viņš sacīja: "Terēza, ja nolādētā "Islāma valsts" tevi nenogalināja, tad šis kalns to nespēs ne tik."
Tādu kā Terēza – ļoti tieši Briseles teroraktu gan morāli, gan fiziski skartu - ir daudz. Ir ievainotie, kuri joprojām ārstē brūces Beļģijas un citās slimnīcās. Lai gan visi pieci Briseles lidostas un metro spridzinātāji ir zināmi – trīs gājuši bojā, divi –arestēti, policija darbu turpina.
