„Ja man ir prātā nofilmēt vai vismaz ieraudzīt zīdītājus, tad es mēģinu noskaidrot vēja virzienu. Tam ir liela nozīme, jo zīdītājiem pirmajā vietā ir dzirde, tad oža un tad redze,” vienu no savu prasmju principiem saka Tīrmanis. „Te briežu dārzā kaimiņam briedis nosprāga un to izmantoju, lai dažu labu lapsēnu ar kašķi nofilmētu,” viņš piedāvā piemēru.
Sekojot Ilmāram uzreiz ir redzams tas, ka teju nekas netiek nepamanīts. „Re, kur zaķis (..) Nepaspējām,” nosaka Ilmārs. „Caunas taka te ir iezīmēta (..) tepat blakus arī vāvere ir barojusies,” viņš piebilst.
„Dabā ir jāskatās gan uz augšu, gan uz leju, gan tā un tā (..) meklēt pēdas, kur nav smiltis vai dubļi, vai sniegs nu nav vērts,” pauž Ilmārs.
Lai nofilmētu minūti garu materiālu mežā ir jāpavada neskaitāmas stundas, dienas, nedēļas un nereti tā arī neizdodas ieraudzīt un kur nu vēl nofilmēt konkrēto dzīvnieku un bieži vien tiek pārbaudīts pacietības mērs.
„Tā ir nodarbe - darbs, kas man patīk. Arī tad, ja man tas neizdodas (..) lai arī cik daudz man maksātu par kādu citu darbu diezin vai tas man patiktu tik ļoti cik šis. Tās ir medības bez nogalināšanas. Man patīk sacensības ar dabu,” saka Tīrmanis.
„Es savu laiku biju mednieks, diezgan veiksmīgs mednieks, bet ļoti bieži nešāvu, kad varēju šaut. Tagad man ir pavisam labi, varu darīt to pašu, pat vēl vairāk nešaujot (..),” norāda Tīrmanis.
Ilmārs, veidojot katru sižetu ir sagatavojis stāstu par konkrēto situāciju un dabā to ir neskaitāmi daudz, tāpat katru reizi redzot un filmējot šis stāsts ir citādāks. „Protams, katra jauna saskarsme dod kaut ko, pat neapzināti. Taču tā informācija nāk klāt un nosēžas, un stāsts veidojās. Jo vairāk zini, jo grūtāk ir to stāstu dabūt ārā, jo tev ir jāatsijā,” secinājis operators un fotogrāfs.
„Kadri varbūt nav tik unikāli, bet sajūta gan,” vienu no šādiem unikāliem gadījumiem viņa atceras. „Bija aļņu māte ar trim alnēniem, man bija veiksmīgi izdevies pieiet - vējš sāka grozīties atsitās pret mežu, kur es biju noslēpies, un viņa saoda mani, bet nesaprata no kurienes nāk tā smaka - tad viņa sāka riet, dot ziņu mazuļiem, ka, lai viņi ir gatavi, arī brīdinājums man tas bija -ienaidniekam potenciālajam un pēc tam viņa mazuļus veda ārā, kur viņa viņus veda - tieši man virsū... Tad es domāju, ko man tagad iesākt? Mukt nav kur, kociņš mazs, viens tāds viņas spēriens un ne no manis, ne kameras tur kaut kas pāri paliktu un aizmukt vai atkāpties es arī vairs nekur nevaru-nu neērta situācija. Viņa nāk man virsū un, tad es sāku viņu skaļi strostēt, lamāt,” norāda Ilmārs.
Skatoties Ilmāra filmētos materiālus brīžam šķiet, ka dzīvnieki viņu pielaiž tuvāk nekā citus, bet prasme pielavīties un zināšanas kur un kad doties visticamāk ir tās īpašības, kas ļauj uzņemt unikālus kadrus.
„Man vistuvākais radījums ir odze, uzreiz jautājums kāpēc vai ne? (..) Cilvēks neko nezina par viņu, ne ko viņš ēd, ne, kad viņš kož un kāpēc, bet slikts,” pauž Ilmārs.
Ikdienā sanāk arī fotografēt un filmēt putnus. „Dzērvju skaits ir audzis, un dzērve ir tas putns, kura dēļ ir vērts doties ārpus Rīgas, jo tieši Rīgā dzērves neligzdo. Mana bērnībā tas bija kaut kas īpašs redzēt dzērvi, turklāt vēl ligzdošanas vietā, tad viņas ligzdoja lielajos purvos. Tagad galvenokārt šādos nelielos purveļos, kuri ir radušies pateicoties bebriem,” saka Ilmārs.
Dzērvēm tagad ir ligzdošanas laiks, tām parasti ir divas vai trīs olas, kas ir jāpieskata, jo tās iekāro krauklis. Kad diena ir galā kā viens no grūtākajiem un laikietilpīgākajiem darbiem Ilmāram ir izvēlēties labākos kadrus no visa nofilmētā materiāla.
„Nu, pirmkārt, man tas process sagādā prieku: iemesls-parādīt citiem. Tas noteikti briesmīgi skan un tauta, liela daļa tautas, var apvainoties, bet dabas jomā Latvijā cilvēku stulbumam robežu nav (..) Piezvana cilvēks un paprasa vai stirna ir brieža sieva vai nav, nu Bembiju salasījies cilvēks, nu ko var darīt.
Tāpēc Ilmārs bruņojies ar fotoaparātu , turpinās doties dabā, lai mēs atkal redzētu un uzzinātu daudz ko jaunu par mežu un dzīvniekiem.
