Ar Velēkņu ozola saimniekiem Intu un Māri Ūtēniem Latvijas Radio tiekas pelēcīgā un lietainā novembra dienā. Ar gumijas zābakiem kājās ejot pastaigā pa ainaviski skaisto Vārtājas upes ieleju un pakalniem līdz ozolam, Māris stāsta, ka te notikušas sīvas kaujas Otrā pasaules kara laikā, vēl tagad te atrodami bunkuri un citas kara liecības. Pašlaik gan te valda miers un klusums.
"Šeit bija Kurzemes katla kapitulācijas līnija, uz mūsu zemes. Vienā pusē bija vācu armija, otrā pusē Vārtājas upei bija krievu armija. Mēs esam patīkami pārsteigti, ka šis ozols ir izturējis liesmas un šausmas, kas šeit ir notikušas. Jo šeit ir daudz kritušo, kas ir apglabāti pie Priekules brāļu kapos," viņš sacīja.
Slēpjoties no lietus, var patverties ozola dobumā, tik milzīgs ir Velēkņu dižkoks, kur tās saimnieki ietilpst bez liekas piepūles. Virs viņu galvām labi redzama iegrebtā kokardes zīme.
Par tās rašanās vēsturi Ūtēnu pāris stāstīja: "Zīme ir tapusi 1919. gada aprīlī, kas ir aprakstīta Aleksandra Janševska grāmatā "Dzīvotgriba". Tur viņš aprakstījis, kā viņš šeit ir iegravējis to saulīti. Viņš ir smēlies idejas, kad pie latviešu karavīriem redzējis karavīriem – tajā laikā pie cepures parādījās kokarde, kurā vēl tagad ir iekšā šī saulīte. Viņš šeit strādājis par kalpu, un, kā viņš raksta grāmatā, slēpies šeit no lietus kā mēs tagad šeit, un iegravējis šo saulīti ar saviem iniciāļiem."
Māris un Inta piebilst, ka labprāt saņemtu kādas ziņas no Aleksandra Janševska radiniekiem, lai uzzinātu ko vairāk. Zināms, ka viņš izmācījies par daiļkrāsotāju un zīmējis kino reklāmas plakātus.
Māris arī nolasa nelielu fragmentu no grāmatas "Dzīvotgriba", kur aprakstītas sajūtas pagājušā gadsimta 70. gados, kad zīmes autors uzmeklējis ozolu:
"Laiks paņēmis visu, i baronu Korfu, i kalpus. Tikai es kā par brīnumu esmu palicis par pagājības liecinieku. Lūk, tur taču stāv vecais ozols, spēkavīrs. Iekampies upītes kraujā. Tā dobumā negaisa un lietus laikā meklēju patvērumu. Ozola dobums tāds pats kā agrāk, es ieeju tanī kā senāk jaunībā. Un ko saskatu? Galvas augstumā skaidri redzams kokā iegrieztais Latvijas valsts ģerbonis ar maniem iniciāļiem "A. J." Tas izdarīts 1919. gada pavasarī. Tavu brīnumu! Tas palicis neuzveikts, neskarts. Sasveicinājies ar savu jaunību un pagājušo laiku, novēlēju ozolam pastāvēt vēl ilgi, ilgi."
Ar īpašu cieņu un pietāti pret šo vietu netālu no ozola saimnieki izveidojuši arī nelielu atpūtas vietu. Inta un Māris padomājuši arī par to, lai varētu drošāk nokāpt līdz ozolam pa stāvo krauju. Viņi ir gandarīti, ka Velēkņu ozols šogad piedalījies konkursa "Eiropas Gada koks Latvijā" balsojumā, – tie ir koki ar kādu īpašu stāstu. Pietrūkušas tikai dažas balsis, lai iegūtu godpilno trešo vietu, taču Inta un Māris ir gandarīti, ka īpašajam ozolam bijusi iespēja nokļūt Eiropas Gada koka balsojumā.
