Šovasar dārzos viss notiek ātrāk. Arī flokši, kuru ziedēšanu parasti saistām ar augustu, pirmie uzziedēja jau ap Jāņiem – tā secina flokšu selekcionāre un audzētāja Guna Rukšāne. Viņas dārzā Raiskuma pagasta „Jaunrūjās” jau zied un arī vēl tikai ziedēs kopumā ap 150 dažādu šķirņu. Šo šķirņu daudzkrāsainību un arī Gunas Rukšānes apkopoto informāciju tagad var skatīt un lasīt viņas grāmatā „Flokši”.
Taujāta, kāpēc bez peonijām, hostām, kas arī ir Gunas Rukšānes aizraušanās, vēl ir arī apjomīga flokšu kolekcija, viņa kā pirmo min smaržu:
''Flokši ir tāda kultūra, kas ir smaržīga, un man jau tā smarža ir ļoti svarīga, tieši smaržas dēļ [audzēju]. Cilvēks, lai gan viņš uzlūko to puķi, bet viņš vienmēr tajā iebāž degunu. Kā tu iebāz Āzijas lilijā, kas ir vairums liliju, tā uzreiz nosmērē, taču bez smaržas, bet - kad tu iebāz flokšos degunu, nu tad tas ir pa īstam smaržīgi, pie tam tā ir neuzbāzīga un delikāta smarža, tā nav tā, kā trompetlillijām, kas gāž gar zemi. Bet floksis vairumā smaržo tikai tādos novakaros, piemēram, tagad dienas vidū viņš tā kā nesmaržo, arī tā kā krāsas pabālē, viņam ir vajadzīga romantika, rīts vai vakars.''
Flokšu smarža mums daudziem saistās arī ar savu bērnības laiku un vecmāmiņu puķu dobēm pie lauku mājas. Lai arī šķiet, ka floksis ir visīstākā Latvijas puķe, tomēr
floksis ir ceļojis tālu ceļu, vispirms no Ziemeļamerikas uz Eiropu, un tad jau tālāk uz muižu dārziem, no kuriem tad arī ienācis lauku sētās.
''Tās ir muižas, kas ir visa sākums, arī dekoratīvajiem, arī augļu kokiem. Latvietim iepatikās vienkārši, nu kāpēc ne. Saimniekmeitai, protams, rozītes vajadzēja, bet kalpu sievai arī gribējās pie pirtiņas kaut ko, pie sava stūrīša, viņai floksis piederējās, vienkāršāks un nekādu rūpju,'' stāsta dārzkope.
Gunas Rukšānes grāmatā „Flokši'' ir gan to vēsture, gan arī var skatīt daudzas šķirnes, starp kurām arī Gunas un citu Latvijas selekcionāru veidotās, bet šo puķu selekcionāru Latvijā gan neesot daudz. Interesants fakts, ka grāmatas tapšanas laikā, sazinoties ar citu valstu speciālistiem, mūsu flokši nokļuvuši arī pasaules katalogā, priecājas autore:
''Man atrakstīja, vāciete, kas taisa pirmo sistemātisko flokšu katalogu, jo principā flokšiem nebija tāda... Nu ko tur runāt, tulpēm, narcisēm, visiem tiek vests šķirņu reģistrs, bet flokšiem tāda nebija līdz šim. Un viņa taisīja pirmo šķirņu reģistru, un tā kā es tieši tajā brīdī taisīju grāmatu un biju bijusi pie vienīgajām divām sievietēm, kuras grāmatā ir arī apcerētas, un biju safotografējusi, tad
es viņai aizsūtīju apmēram 35 šķirnes no Latvijas, kuras tagad ir pasaules 1800 šķirņu katalogā, tai skaitā no Latvijas 35.''
Runājot par flokšu šķirnēm, Guna Rukšāne uzteic Krievijas selekcionāru darbu, jo viņu radītie izceļas ar lieliem ziediem:
''Šī man patīk - „Kņaz Serebristij”. Piemēram, šeit ir redzams ziedlapiņā tāds zīmējums iekšā, bet viņš parādās tikai tad, kad viņam jau tas vecums nopietnais, nu tā kā sieviete, viņa tak skaistāka paliek ar gadiem, jaunībā ir tikai – uh, cik skaista, uh, cik skaista krāsiņa, vai ne...''
Grāmatā ir aprakstīts arī selekcijas darbs, bet tā nebūt nav domāta tikai profesionāļiem vai šo puķu kolekcionāriem, bet gan arī tiem, kuriem vienkārši šie ziedi patīk. Guna Rukšāne vērtē, ka tāpat kā peonijas, kas bija it kā aizmirstas, bet nu kļuvušas par īstu modes puķu, arī floksis tam sekos:
''Floksis būs nākošais, es par to parūpēšos! Jo raugi, reiz ieaudzis, ja nu ikurāt nav nekādas ligas, tad viņš tiešām tajā pašā vietā tāpat kā peonija var augt saules mūžu gandrīz vai.''
Šogad gan flokši sākušie ziedēt vismaz divas nedēļas ātrāk un „Jaunrūjās” augustā iecerētos pirmos flokšu svētkus nācies pārcelt jau uz jūlija nogali.
