“Tieši dienā pirms [Baltijas ceļa epizodes filmēšanas] man bija tāds satraukums. Neviens nezināja, kas īsti būs, nezināja, cik cilvēku ieradīsies,” stāsta Marta Ģertrūde Auzāne. Savukārt Magda Lote Auziņa atklāj, ka filmēšanas grupai bija paredzēts arī risinājums, ja cilvēki neatnāktu. Tādā gadījumā ar datora palīdzību attēlotu, ka uz ceļa sastājušies vairāk cilvēku. Taču cilvēku atsaucība bijusi liela, un filmā redzamie kadri ir bez datorefektiem. Filmas varoņu atveidotājas uzskata, ka lielā atsaucība liecina par cilvēku vēlmi aizvien piedzīvot tās sajūtas, kuras bija toreiz, pirms 30 gadiem. Tāpat daudzi ieradušies kopā ar bērniem, visa ģimene. “Droši vien vecāki grib parādīt saviem bērniem, kā tas bija, jo kā labāk mācīties to, ja ne to izdzīvojot,” teic Marta Ģertrūde Auzāne.
“Nu bija tāda jocīga sajūta. […] Es pat nevaru iedomāties, kā jutās tie cilvēki, kad viņi tiešām cauri visai Baltijai sastājās.
Mēs jau tikai pa šo šosejas gabaliņu jutāmies ļoti lieli,” savās atmiņās par piedzīvoto Baltijas ceļa filmēšanas dienā dalās Marta Ģertrūde Auzāne.
Jauniešus arī pārsteidzis, ka kaut ko tik grandiozu pirms 30 gadiem ir izdevies noorganizēt bez tehnoloģiju palīdzības. “Kā varēja organizēt, ka tik daudz cilvēku [piedalās]? Tikai caur radio un tikai stāsta viens otram, caur sarunām tikai principā,” savu izbrīnu neslēpj Magda Lote Auziņa.
Filmēšanā piedzīvotais Martai Ģertrūdei Auzānei devis pārliecību, ka kopīgiem spēkiem viss ir iespējams: “Es domāju, ka ar Baltijas ceļu cilvēki kļuva stipri, un viņi saņēma enerģiju. […] Ja visi sadodas rokās, tad var izdarīt lielas lietas. Arī šodien: ja grib, tad var!”
