Farmaceite un Augstkalnes aptiekas saimniece Iveta Kurloviča ReTV pastāstīja, ka pirmā tikšanās ar leišmalīti gan raisījusi pamatīgu izbrīnu un pat vilšanos.
Viņa atminējās: "Ārprāts, vieni klaji lauki. Aiz Jelgavas, kad izbraucu gar Nākotni, pa to pusi braucām. Ārprāts, nu kur kaut kāds normāls priežu mežs, kāda liela upe. Man vēl bija vēlme, kad meklēju kur dzīvot, lai būtu upe. Pie Gaujas nodzīvojusi visu mūžu, man vajadzēja upi. Bet te ir tikai strautiņi, te nav upes manā izpratnē. Te klaji lauki, tādā ziņā tas vilšanās moments bija."
Būdama vidzemniece, kuras dzimtās vietas esot 20 kilometrus no Igaunijas robežas, viņa joprojām nekādi nespējot izprast Zemgales mežus. "Tie ir savādāki. Tie lapu koku meži, viņi ir tumši, melnzemes. Meža cūka uzrakusi – melnzeme mežā. Tur tak jābūt sūnām, akmeņiem," viņa sacīja.
Sēņošanai Iveta tagad atmetusi ar roku, bet sirdi silda pašas izlolotā un vietējiem tik ļoti vajadzīgā aptieka.
Augstkalnes aptiekas saimniece piebilda, ka pirms pieciem gadiem atvērtā aptieka esot viņas sapņu piepildījums.
"Man tik ļoti ir paveicies ar šo izvēli. Ar tiem cilvēkiem, ar ko es sastopos šeit, un man liekas, ka šeit ir manas mājas. Bija cita dzīve, bija intensīva, bet nebija tās māju sajūtas," viņa uzsvēra, ka šeit šo sajūtu, visticamāk, palīdzēja rast vietējie cilvēki, kuri jaunpienācēju silti uzņēma.
Iveta ir ļoti mērķtiecīga – ja ko ieņems galvā, tad nosprausto mērķi noteikti sasniegs. Bērnībā tā gan nav bijusi farmaceita profesija. Viņa pat īsti nezināja, ko tāds farmaceits dara, bet noteikti zināja, ka grib kļūt par medmāsu.
Viņa uzreiz pēc skolas devās apgūt šo profesiju un deviņus gadus aizvadīja, strādājot reanimācijā "Gaiļezerā".
Par dakteri gan neesot kļuvusi, jo baidījuši robi ķīmijas zināšanās, bet ne mirkli nenožēlojot, ka kļuvusi par farmaceiti. Un, lai gan starp Vidzemi un Zemgali bijuši arī Rīgas gadi, tagad galvaspilsēta Kurloviču vairs nevilinot.
"Mierīgāk. Rīga paņem naudu, nervus un laiku. To viņa nozog ļoti skarbā veidā. Šeit ir mierīgāk, viss ir... kaut gan arī kustība, darbība visu laiku ir, bet te ir savādāka laika izjūta," norādīja farmaceite.
Vienmēr atvērto, smaidīgo un izpalīdzīgo aptiekāri Zemgales ļaudis ir pieņēmuši, bet kolēģe pastāstīja, ka viņai esot arī pedagoga talants.
Augstkalnes aptiekas farmaceita asistente Krista Vītoliņa sacīja: "Kā es saku, man dzīvē ir divi motivatori, un viena no tām ir Iveta. Viņa ir mans skolotājs, un savā ziņā tā kā iebīdīja to manu ceļu, kur es gribu iet. Varbūt es sākumā tā kā neapzinājos, ko es gribu darīt, ko es gribu strādāt, bet tad es iepazinos ar Ivetu un man iepatikās."
Farmaceite priecājas, ka medicīnas virzienu izvēlējies arī dēls. Vien mazliet žēl esot, ka dzimis Rīgā, viņš nepieļaujot domu par strādāšanu laukos, bet pati Augstkalnes aptiekas saimniece esot uz palikšanu gan farmācijā, gan šeit, Imanta Ziedoņa aprakstītajā leišmalītē, kas liek atcerēties, ka Latvija nebeidzas aiz lielo pilsētu robežām.
