Kā radās podkāsts?
Podkāstiem ir nozīmīga vieta manā dzīvē. Pirms pieciem gadiem ar toreizējo kolēģi un ļoti labu draugu Edgaru Barbaku izdomājām, ka mēs klausāmies podkāstus, mums tie patīk, tā noteikti būs štelle arī Latvijā, jo Ziemeļamerikā tajā laikā podkāsti rullēja. Sapratām, ka uztaisīt podkāstu ir elementāri, tagad tas ir vēl vienkāršāk nekā pirms pieciem gadiem. Un tā tapa "Dvinska un Barbaka sporta podkāsts".
Taisījām un paši priecājāmies, ka to var dabūt gatavu, jo līdz tam bijām klausījušies dažādus podkāstus "iTunes", un tad tur ieraugi savējo nosaukumu, bildi, vienīgo, kas datorā atradās.
Šobrīd mana ikdiena ir tāda, ka nedēļā ierakstu divas epizodes par sportu, – viena ir vairāk par hokeju, bet otra ir par dažādiem sporta jaunumiem.
Tad var teikt, ka pašlaik podkāsti ir tavs darbs, nevis hobijs?
Ja tu domā algu, tad, jā, par to saņemu algu, bet sirdī tas ir hobijs. Savas dzīves laikā esmu darījis darbu tikai tāpēc, lai mēneša beigās saņemtu algu. Ar podkāstiem tā nav. Ja tā notiks, tad laikam tas būs jābeidz. Podkāstam saviem klausītājiem ir jāsniedz pievienotā vērtība – emocijas!
Bet kā podkāsti iekrita Tavā sirdī?
Podkāstus klausos jau sen, gadus 10. Tad nebija pat "iTunes". ISBM, kas ir milzīgs, kas ir ietekmīgs sporta medijs Ziemeļamerikā, viņi bija sākuši podkāstus, bet tie nebija pieejami kā tagad – telefonā. Bija jāiet viņu mājaslapā, jāmeklē katra epizode, bet viņus atklāju TV, skatījos viņu raidījumus, kur reklamēja raidierakstus. Tā arī viss sākās, jo gribēju uzzināt vairāk, un mani interesēja personības, kas veidoja raidierakstus. Un man iepatikās audio bez bildes.
Un kas tev patika audio bez bildes?
Personības, ko jau pazinu no TV. Man interesēja viņu viedoklis un tēmas par Nacionālo basketbola asociāciju un amerikāņu futbolu. Mani interesēja aizkulises, viss dzeltenais, un tur to visu apsprieda. Un to darīja cilvēki, kuri prata skaisti izteikties. Un man tas ļoti derēja.
Visu sarunu par raidieraksta veidošanu var noklausīties Latvijas Radio podkāstā par podkāstiem "Raidnīca".
