20. februārī kolorītajam vīram būtu apritējuši deviņdesmit. Šo notikumu pieminot, 13. martā Dzintaru koncertzālē krāšņu zvaigžņu koncertu bija sarīkojusi viņa ģimene, kādreizējie audzēkņi un kolēģi.
Kalniņa vijoļklases bērnus, kas izaudzināti Dārziņskolā, Aizkraukles un Jūrmalas mūzikas skolā, saskaitīt nav vienkārši. Daudzajos pedagoģiskā darba gados caur viņa rokām izgājuši lielāki un mazāki talanti, slinkāki un uzcītīgāki audzēkņi, tādi, kuri nav izturējuši bezierunu pakļaušanos skolotāja prasībām, un tādi, no kuriem Ojārs Kalniņš, strādājot ar savpatnām pedagoģiskām metodēm, izkalis spožas zvaigznes un labus vijoļspēles lietaskokus.
Aiz čupra – un ārā!
Par slinkošanu aiz čupra no klases ārā mests, bet skaista toņa panākšanā neatlaidīgi dīdīts ticis vijolnieks Raimonds Ozols. Atceroties skolotāja bargās pedagoģijas metodes, Ozols pieļauj varbūtību, ka šodien kultivētajos bērnu tiesību aizsardzības apstākļos Ojārs Kalniņš nemaz ar pedagoģiju nedrīkstētu nodarboties!
Grūti iedomāties, ka šodien skolotājs stundas laikā varētu smēķēt vai, piemēram, ar savām milzu šķērēm, kas stundās dažkārt tika lietotas ritma izsišanai pa galdu, saīsinātu kāda audzēkņa pāraugušos nagus, ko vainīgais pirms stundas nevīžojis apgriezt pats.
"Biju ļoti slinks skolnieks... Jo viss kaut kā viegli padevās! Visādi kuriozi bijuši. Manas mammas klase Jūrmalas mūzikas skolā atradās tieši iepretim mana skolotāja Ojāra Kalniņa klasei. Ne reizi vien atsprāga mammas klases durvis, sākumā ielidoja žakete – vijole gan netika mesta! - un Ojārs Kalniņš teica: "Savāc savu dēlu, viņš atkal nav neko iemācījies"," ar smaidu savus skolas gadus šodien atceras Raimonds Ozols.
"Ojārs Kalniņš bija cilvēks, kurš man uzbūvēja brīnišķīgu rāmi, bet pēc tam iemācīja, kā no tā izkāpt," atklāj 13 Starptautisku konkursu un Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte Paula Šūmane.
"Neapdāvinātais bērns" Dagmāra
Ojāra Kalniņa pirmā darba vieta kā vijoļspēles skolotājam bija Emīla Dārziņa Speciālā mūzikas vidusskola. Viena no viņa pirmajām audzēknēm un "viens no pirmajiem pedagoģiskajiem eksperimentiem", kā atmiņu bukletā raksta skolotāja Ojāra Kalniņa dēls, pazīstamais ērģeļbūvētājs Jānis Kalniņš, bijusi paša meita Dagmāra.
Iestājpārbaudījumos Dārziņskolā meita Dagmāra neesot uzrādījusi ne mazākās muzikālās dotības. Kolēģi satriekto tēti esot centušies visādi mierināt, bet viņš, sacīdams, ka "tas nevar būt, ka man tik neapdāvināts bērns", sācis Dagmāru mācīt. Visiem par lielu pārsteigumu, Dagmāra ātri apguva vijoļspēli.
Atklājās viņas lieliskā muzikālā dzirde un 15 gadu vecumā viņa aizbrauca tālāk mācīties vijoļspēli uz Maskavu.
"Pret mani paps bija visprasīgākais. Nekādu attiecību kā bērnam un tēvam – pat mājās, gribi vai negribi, vijole bija jāspēlē. Sākumā jau spēlēt neviens negrib. Bet, kad trešajā vai ceturtajā klasē sākās pirmie īstie panākumi, viss bija labi,” šodien atceras Dagmāra Kalaškova, Maskavas Lielā teātra orķestra ilggadējā mūziķe un Alfrēda Šnitkes Mūzikas institūta Stīgu instrumentu katedras vadītāja.
Viņasprāt, tēva lielais pluss bijis absolūtā vijoles specifikas pārzināšana.
"Un vēl viņam bija lieliska oža – viņš momentā redzēja, ar ko viņam darīšana. Piemēram, Elīnu Bukšu viņš ieraudzīja Latvijas laukos! Viņa pat vienu laiku dzīvoja pie tēva Jūrmalā, īsts lauku bērns!"
Nudien, ar saviem audzēkņiem Ojārs Kalniņš strādājis fanātiski. Kā atceras viņa dzīvesbiedre Ausma Kreicberga, skolotāja Kalniņa un viņa audzēkņu mācību gads nebijis tradicionāls, bet gan 11 mēnešu garumā. Vienīgais mēnesis, kad skolotājs saviem audzēkņiem atļāvis atpūsties un neņemt vijoli rokās, bijis jūlijs. Un arī mācību stunda pie skolotāja 45 minūšu vietā nereti ilgusi vairākas stundas. Un tad pēkšņi – punkts! 90. gadu sākumā Ojārs Kalniņš paziņoja, ka pietiks darīt nevajadzīgu darbu – mācīt bērniem spēlēt vijoli, un pārcēlās uz Koknesi, kur abi ar brāli bija tikko atguvuši tēva mājas – "Kalnavotus". Ojārs Kalniņš metās iekšā saimniecības atjaunošanas darbos, iekopa dārzu, iegādājās vistiņas, trušus un citus mājdzīvniekus.
Elīnu Bukšu ierauga Aizkrauklē
Padzirdējuši, ka Ojārs Kalniņš pārcēlies uz Koknesi, Aizkrauklē runāja, runāja un beidzot pierunāja Ojāru Kalniņu atgriezties pie jauno vijolnieku skološanas. Un tieši Aizkraukles mūzikas skolā viņš ieraudzīja mazu knīpu, vārdā Elīna Bukša.
"Man bija pieci gadi, kad vecāki atveda uz noklausīšanos. Atceros mazo aktu zāli un mūs – bēbīšus, kuri dziedāja.
"Šito es gribu sev!" pēkšņi pērkonīgā balsī nodārdināja Ojārs Kalniņš. Atceros, ar asarām skatījos – nē! Vecs, sirms kungs – tas tēls bija biedējošs.
Vecākiem raudādama teicu, ka negribu pie viņa. Kad sākās stundas, pamazām kļuva skaidrs, ka šis cilvēks ir pilnīgi gatavs visu atdot savam studentam. Pa vidu ciešanām bija tik daudz dvēseliskās dzīves skolas. Tas bija zelta laiks,” atceras starptautiski pazīstamā vijolniece Elīna Bukša.
Braukšana līdzi Kalniņam un dzīvošana kopā ar skolotāju bijusi skolotāja ideja: "Tas bija smags brīdis gan manai mammai, gan man pašai. Tā bija skolotāja ideja un prasība. Tā bija neatlaidība, apmāta ticība tam, ka jāņem mani līdzi,” stāsta Bukša, taču kopumā atmiņas par dzīvošanu pie skolotāja Jūrmalā Elīnai ir jaukas: "Jau pirmajā rītā man, tieviņai un maziņai knīpai, tika pasniegtas brokastis...
Manā priekšā atradās milzu bļoda ar auzu pārslu putru, govs pieniņš, tikko no tirgus, mīksti novārīta ola, maize ar sviestu apmēram centimetra biezumā un vēl pa virsu tikpat daudz pastētes...
Toreiz tas bija smagi – nu, kā gan varu izcīnīt savu taisnību, ka tik daudz nevaru apēst? Skolotājs labi gatavoja un mani lutināja. Un vēl sēņošana… Viņš iemācīja man tās atpazīt. Pēc tam ēdām speķmaizes un salīdzinājām sēnes.”
Vēlāk Jūrmalā par Elīnas labākajām draudzenēm kļuva Paula Šūmane un Vineta Sareika, kurai tobrīd bijuši gadi četrpadsmit, kad pirmo reizi nonākusi Kalniņa klasē.
"Mana pirmā stunda pie skolotāja bija piecpadsmit minūšu gara. Viņš paprasīja man nospēlēt gammu, Bahu, un jau no pirmajām taktīm viņam bija skaidrs, pie kā būs turpmākos gadus jāstrādā. Skolotājs bija šerps un kritisks – visu nācās pārmācīties! Bet tagad esmu ļoti pateicīga. Lai kā viņš mūs, trīs draudzenes, centās sakūdīt, rīkodams sacensības, viņam mūs sanaidot neizdevās,” smejas pasaulslavenā "Artemis" kvarteta pirmā vijole Vineta Sareika.
Gan Vineta Sareika, gan Elīna Bukša atzīst, ka skolotāja rokrakstu labi raksturo ļoti kvalitatīvā skaņa, izkoptā vijoļspēle, mazie sīkumi. "Skolotājs mācēja ielikt ļoti, ļoti labus pamatus,” – tā Elīna Bukša.
Ja ko dari, esi labākais
Tikām ērģeļbūvētājs Jānis Kalniņš no tēva mantojis ne tikai stalto, garo augumu. "Kad beidzu vidusskolu, mums ar tēvu bija saruna par nākotni.
Tēvs teica tā: ja gribi būt mūziķis, tev jābūt pirmajam. Ja neesi pirmais, tā ir bada maize. Bet, lai tu būtu pirmais, tas ir briesmīgs darbs.
Dīvainā kārtā tētis mani atrunāja no profesionāla mūziķa karjeras, bet… ja esi piedzimis par mūziķi, nekur no tā nevari aizmukt. Tāpēc esmu priecīgs, ka bez mana darba daudzi koncerti nemaz nevarētu notikt. Un no tēva esmu mantojis attieksmi – ja kaut ko dari, tev jābūt labākajam. Ne tādā godkārības nozīmē, pastumjot citus nost. Nē! Tēvs vienmēr mācījās no tiem, kas bija labāki par viņu. Man ir tāpat. Ja man blakus kāds ir labāks, ļoti priecājos un tveru katru lietu un vārdu.”
Dēls spriež, ka tēvs bijis īsts pedagogs: "Viņam nebija svarīgi paša panākumi – tieši audzēkņu panākumus tēvs uztvēra kā savējos. Protams, bērnībā daudzreiz biju uz viņa skolēniem greizsirdīgs – man jau savu māju svētdienās nebija, jo visās istabās kāds spēlēja, arī manā…”
Vēl par Ojāru Kalniņu
Iespējams, tikai Ojāra Kalniņa tuvākajiem cilvēkiem bija zināms, ka viņa tēvs bijis Latvijas pirmās Republikas pazīstamais advokāts un pirmo trīs Saeimu deputāts Nikolajs Kalniņš.
1941. gada jūnijā viņa ģimene ar trim bērniem, kuru vidū bija vecākais dēls Aivars, 13 gadus vecais Ojārs un divus gadus vecā meitiņa Dagnija, tika izsūta uz Sibīriju, kur Vjatkas soda nometnēs dažus mēnešus vēlāk tēvs mira, bet abiem dēliem un mātei nācās smagi strādāt meža darbos Sibīrijas taigā un kolhoza laukos.
Viena no vērtīgākajām lietām, ko pusaugu Ojārs baisajā izsūtīšanas naktī bija paņēmis līdzi, bija viņa vijole. Nikolajam Kalniņam, kurš savā jaunībā bija aizrāvies ar teātra spēlēšanu un studiju gados pat piedalījies kā statists Pēterburgas Marijas teātra izrādēs, gribēja, lai arī viņa bērni būtu mākslinieciski izglītoti. Tāpēc vecākais dēls Aivars mācījās klavierspēli, bet Ojāram tikusi izraudzīta vijole, ko viņš privāti mācījies pie jauniņā Jāņa Kalēja. Tas savam audzēknim nemitējies atkārtot, ka vijole jāspēlē katru dienu un arī brīvdienās visur jāņem līdzi, tāpēc vijole Ojāram ceļoja līdzi arī uz Sibīriju. Tā lieti noderēja pēc smagajiem meža darbiem, kopā ar brāļa Aivara spēlēto akordeonu Tasejevas kultūras namā izklaidējot kolhozniekus.
1946. gadā Ojārs Kalniņš no Sibīrijas atgriezās un atsāka vijoļspēles studijas. Represētā advokāta dēlam iekārtoties Mediņskolā palīdzēja Nikolajs Vanadziņš.
Pa dienu Ojārs mācījās vijoļspēli pie Aleksandra Arnīša, bet vakaros piepelnījās, strādādams cirka orķestrī un spēlēdams krogos.
1949. gada martā Blaumaņa ielas sētnieks pačukstēja, ka par Ojāru sākuši interesēties vīri no stūra mājas, un Ojārs Kalniņš, tikko salaulājies ar pianisti Feliciju Miečiņsku, daudz nedomāja: sēdās vilcienā un kopā ar jauno sievu devās uz… Novosibirsku. Kamēr čekisti Ojāru Kalniņu meklēja Rīgā un Tasejevā pie mātes, viņš, oficiāli pieņemts darbā, sēdēja Novosibirskas orķestrī un spēlēja vijoli.
Latvijā jaunā ģimene, kurā auga meita Dagmāra, uzdrošinājās atgriezties tikai pēc Staļina nāves. 1958. gadā Ojārs Kalniņš absolvēja Pētera Smilgas vijoles klasi toreizējā Konservatorijā un sāka strādāt Operas orķestrī, kur bija otro vijoļu koncertmeistars.
Jūrmalā Ojārs Kalniņš nonāca 70. gadu sākumā. Gara auguma, stalts, viļņotiem melniem matiem un pēc audzēkņu vērojumiem – ļoti, ļoti stingrs un prasīgs.
Skolotāja darba turpinātāja Jūrmalas Mūzikas vidusskolā ir Stīgu nodaļas un arīdzan stīgu orķestra vadītāja Dzidra Pelēķe.
