«Es slāpēju savas emocijas. Skeletona lietas nenesu mājās» – Martina Dukura stāsts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Martins Dukurs savas emocijas neizrāda – nedz pozitīvās, nedz arī negatīvās. Arī mājās par skeletonu un savām sajūtām cenšas nerunāt, kas brīžiem var kaitēt. Viņš uzskata, ka jātiek pašam ar visu galā, tas esot darba pienākums, darba ētika. Skeletonista karjeras laikā ir bijuši gan kritumi, gan virsotnes, un grūtāk ir piecelties, kad esi nokritis. Un 2022. gada olimpiskās spēles varētu būt vienas no noslēdzošajām Dukura karjerā fizisku apsvērumu dēļ, Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Martins Dukurs. 

Martins atceras, ka bērnībā diezgan ilgu laiku dzīvoja bez tēva, jo tēvs padomju laikos daudz brauca  ar bobsleja izlasi. Iespējams, Dainis Dukurs savu mīlestību kompensēja vēlāk, kad ar dēliem iegāja sportā. Pēc tam ļoti cieši visi kopā gāja soli solī.

Kādu brīdi Martins nevarēja saprast, ko no viņa prasa, jo ir sports un ir arī izglītība. Tuvojās gan bakalaura aizstāvēšana, gan olimpiskās spēles. Nebija nodefinēti uzdevumi. Tas esot bijis viens no grūtākajiem dzīves posmiem. Bet bija iekšējā cīņa, ka gan sev, gan arī ģimenei jāpierāda mērķtiecība.

Atgriežoties no 2006. gada Turīnas olimpiskajām spēlēm, kur tika iegūta 7. vieta, sākās nopietns rezultātu kritums.

"Nākamie mači, nākamā sezona – 22., 23., 24. vieta. Un tā principā trīs gadus – sita, sita, sita mani."

Nācās savākties, un bija jāsāk mainīt gan domāšana, gan attieksme un darba apjoms.

"Salikām darāmos darbus, salikām plusus un mīnusus. Mīnusu bija vairāk."

Protams, sporta ģimenē bija daudz domstarpību un strīdu. Sākumā bija melns un balts, bet pēc tam nonāca pie tā, ka ir arī pelēkais. Un tad jau tā mijiedarbība tikai uzņēma apgriezienus un sadarbība kļuva ciešāka.

Atdalīt ģimeni no sporta nav viegli, saka Dukurs. Viņš centās, bet īsti nesanāca. Arī tad, kad sāka dzīvot ar dzīvesbiedri. 

"Es vispār skeletona lietas nenesu mājās, es nestāstīju, kā man iet, ko es darīju, nerādīju emocijas. Es izkāpu no trases – atveras jauna lapaspuse, un es dzīvoju pavisam citu dzīvi. Protams, iekšā viss maļas."

Martins vienmēr uzskatīja, ka ir grūti brīži, ir viegli brīži, bet tie ir tie brīži, kuriem viņam ir jātiek pāri. Grozies, kā gribi, bet tas ir pienākums. Tā ir darba sastāvdaļa.

Tikai vienu reizi skeletonistam emocijas tā sakāpušas, ka izlauzās ārā.

"Es apsēžos viesnīcā uz gultas. Un no tā noguruma domāju: "Vai man vispār šo trakumu vajag?" Un tad vienkārši asaras sāka birt." 

Toreiz Martins izcīnīja 1. vietu. Tas bija 2014. gada Pasaules kauss pirms Soču olimpiskajām spēlēm. Bet emocionālais piesātinājums bijis tik liels, ka pats izlauzās ārā. 

Februārī Pekinā aizvadītās olimpiskās spēles Dukura karjerā varētu būt vienas no noslēdzošajām fizisku aspektu dēļ. Martinam kļūst arvien grūtāk sagatavoties. Uz sagatavošanos četrgadei viņš skatās diezgan skeptiski. Mentāli vēl varētu un gribētu, bet fiziski viņš vairs nespēs. Ieguldījums nepieciešams arvien lielāks, bet atjaunoties pēc sacensībām ir grūtāk.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti