Mērķtiecība pret neticību
Šķiet, viņa ļoti strauji kļuvusi par dedzīgu Latvijas Televīzijas patrioti un ļoti novērtē iespējas, kas viņai dotas. “Būt daļai no Latvijas Televīzijas ir liels gods, un man pašai ir ļoti liels prieks par to, ka man ir iespēja strādāt komandā ar lieliskiem, fantastiskiem cilvēkiem – gan kolēģiem, kuri ir ēterā ar mani kopā, gan kolēģiem, kuri ir aizkadrā,” norāda Ramona, kura šobrīd televīzijā jūtas kā zivs ūdenī. “Man tieši nesen vēl pajautāja viena draudzene: zini, man ir sajūta, ka tu esi savā vietā, vai man tā sajūta ir pareiza? Es saku –
absolūti, absolūti es jūtos simtprocentīgi savā vietā,” priecājas diktore.
Atbildības sajūta un adrenalīns
Ramona ir atbildīga un sev uzticētos uzdevumus cenšas izpildīt pēc vislabākās sirdsapziņas. Sarunā viņa uzsver, ka tā ir viena no patīkamākajām darba pusēm – atbildība par savu lauciņu. “Tas, kas man visvairāk patīk, ir šī sajūta, ka man ir, es pat teiktu – tas gods pasniegt skatītājam šo informāciju. Otra lieta, kas man nenormāli patīk, ir tas dinamiskums un tā enerģija, jo sevišķi "Rīta Panorāmā" – tā celšanās, braukšana, darīšana, viss process,” entuziastiski stāsta Ramona, “no rīta tas ir meikaps, saģērbšanās, sagatavošanās ēteram. Tas mazais adrenalīns, kad dzirdi – austiņā balstiņa saka: 30 sekundes! Un tad ir mazliet vēl tāds satraukums, un tad es saprotu – tūlīt viss aizies un viss atkal notiek.”
Ramonai nav atbildes uz jautājumu par to, kas viņai savā darbā nepatīk. ''Man nav tādas lietas, kas nepatiktu, jo televīzija – tas ir milzīgs komandas darbs. Katrs komandas loceklis ir kā ķēdes posmiņš, un ir jāprot sadarboties un jāmēģina būt labam ķēdes posmam. Man nav nevienas lietas, kas man nepatiktu, jo es esmu vienkārši sapratusi, kā šī ķēde darbojas,” pārliecināta diktore. Ramona arī priecājas par to, ka arī kolēģi rūpējas par visu kopainu – savstarpējā cieņa un komandas biedru ieteikumi palīdz pilnveidoties gan individuāli, gan visam kolektīvam kopumā.
Pirmais ēters un ha!
“Es negribētu teikt, ka man ir kauns par pirmo ēteru, bet es nesaprotu, kas bija noticis... Zinot sevi, zinot, cik ļoti komunikabla esmu... Arī pirms LTV laika ziņām biju strādājusi televīzijā, es biju runājusi kameras priekšā, bet kas notika? Es nezinu! Uzkrita kaut kādas klapes acīm, un es pilnīgi sastingu. Es runāju tik lēni kā nekad dzīvē. Pēc tam skatījos un domāju – tiešām? Tiešām tā esmu es? Es biju nenormāli pārbijusies, un tiešām tas ir ļoti netipiski man, jo es neesmu ne tik bailīga, ne tik nerunīga, bet tas man šķita, ka es knapi varu tos vārdus izrunāt,” atminas Ramona. Šo pirmo reizi viņa dēvē par savām ugunskristībām, kas acīmredzot bija vajadzīgas, lai saņemtos vēl vairāk un tiktu tādam brīdim pāri. “Droši vien man tajā brīdī bija nenormāli daudz domu, un es, šķiet, tajā pirmajā reizē vairāk domāju par sevi, bet tagad tas jau sen ir pārgājis. Es jau to nedaru sevis dēļ, es to daru skatītāju dēļ, un man ir svarīgi informāciju nodot skatītājiem, tāpēc baiļu vairs nav,” atklāj enerģiskā diktore.
Savukārt citu amizantu gadījumu Ramona piedzīvojusi tehnisku problēmu dēļ. Arī tā notikusi neilgi pēc darba gaitu uzsākšanas. “Rīta Panorāmas” laika ziņu diktori nereti par gaidāmo laiku vēsta nevis no studijas, bet ārpusē – lai ne vien pastāstītu, bet arī parādītu, kāds laiks ir ārā. Diktoriem ir austiņas, kurās viņi dzird to, kas notiek režijā – tajās arī tiek dotas komandas, kad jāsāk runāt. “Man tajā brīdī kaut kas bija tehniski nogājis greizi, un man bija atslēgta austiņa. Es nedzirdēju, kas notiek režijā, un, izrādās, kamēr es tur stāvu, pārbaudu, vai mikrofons ieslēgts, paskatos uz podziņām, sakārtoju matus, es jau šo visu laiku esmu bijusi ēterā. Es nezināju arī to, ka man režisors jau trīs vai pat piecas un sešas reizes bija teicis: “Ramona, runā!” Es tikmēr mierīgi kārtoju matus,” ar smiekliem atceras Ramona. Pie septītās reizes, kā rēķina Ramona, sakari tomēr atjauonojušies, bet, sadzirdot režisora kliedzienu, vienīgais, ko Ramona spēja pateikt, bija: “Ha!” Tiesa, aši atjēgusies, pateikusi savu sakāmo, tomēr arī šī reize palikusi spilgtā atmiņā.
Diktore uzskata, ka visas tiešraides “nebūšanas” – mazās kļūdiņas, aizķeršanās vai misēkļi ir pierādījums tam, ka ziņu studijā ir tieši tādi paši cilvēki kā tie, kuri ziņas skatās. Pati Ramona ir gan aizķērusies aiz sporta puišu atstāta pedāļa un viegli piešūpojusies pārāk tuvu kartei, gan teju nosēdusies garām krēslam, tomēr gadījumi, kad to pamana skatītāji, ir gana reti. “Mēs esam īsti cilvēki, kuri kļūdās, kuri pārsakās, kuriem reizēm aizķeras kāja, reizēm sanāk “mākoņains lietus” vai kaut kas tamlīdzīgs,” saka Ramona.
Skatītāju uzmanība
“Āāā, tu nespēj iedomāties, cik ļoti daudz interesantu lietu esmu dzirdējusi par sevi!” Ramona saka, vaicāta, kas ir interesantākais, ko par sevi ir dzirdējusi. “Sākot ar to, ka es pārāk plati smaidu, beidzot ar to, ka man ir resni ceļi,” smejas Ramona. Viņa atzīst, ka no skatītājiem saņem arī privātas ziņas – gan komplimentus, gan savdabīgas vēstules. “Ir bijuši arī gadījumi, kad mani nolamā, jo es neatbildu,” atklāj diktore. Viņa norāda, ka cenšas atbildēt visiem, izņemot tos, kuri raksta rupji vai nepieklājīgi. “Es vienmēr atbildu cilvēkiem, un man tas šķiet tik forši, ka cilvēki grib parunāt, jo man ļoti patīk runāt ar cilvēkiem, tāpēc es vienmēr priecājos, ieraugot vēstules un ziņas sociālajos tīklos,” stāsta Ramona.
Viņa arī saņēmusi vēstules, kas rakstītas ar roku. “Tas man vienmēr sagādā nenormālu prieku, jo tad es jūtos tiešām īpaša skatītājiem – viņi ir veltījuši savu laiku, savu enerģiju, lai man uzrakstītu vēstuli. Un tās, kas ir rakstītas ar roku – es nespēju noticēt savām acīm, ka ir cilvēki, kuri raksta vēstules ar roku mūsdienās, digitālajā laikmetā! Kad šķita, ka īsti neviens vairs neraksta ar roku. Un tad tu saņem vēstuli, kas ir uz četrām vai piecām lapām. Reizēm ir bijis tā, ka es sēžu un man raudāt gribas, jo es tiešām ļoti priecājos, ka ir cilvēki, kuri priecājas par mani un grib vienkārši parunāt ar mani. Tieši tik vienkārši,” aizkustināta ir Ramona.
Tas viss kopā – Ramonas attieksme un mērķtiecība, skatītāju atbalsts un kolēģu uzticība – ļauj viņai patiesi priecāties par iespēju darīt savu darbu: “Es esmu laimīga katru dienu! Pat tad, kad man jāceļas četros, neskatoties uz to, ka man apkārtējie teica: jā, jā, Ramona, paies pirmais mēnesis, tad jau tu sapratīsi, ko nozīmē celties četros. Ir pagājuši divi gadi, un es vēl joprojām ar prieku ceļos četros un domāju, kaut ātrāk pienāktu rīts, jo es atkal gribu braukt uz darbu!”
