Mārim drīz būs 60 gadi, bet lielākā dzīves daļa pagājusi ar alkoholu...
"Ģimene man bija ļoti laba, strādājoši cilvēki. (..) Tēvs man strādnieks bija, un mamma arī – gāja, strādāja. Un man visu laiku teica – strādāsi, tad būs viss, pelnīsi naudiņu. Tēvs man nedzēra, mamma arī nedzēra. Mums tas nebija ģimenē. Absolūti nebija. Bija ļoti laba ģimene. Mēs katru vasaru braucām uz Ukrainu, mans tēvs ir ukrainis. Tur ir smuki. Es teicu – man ir zelta bērnība," pastāstīja Māris.
Kad 6. klasē visi puikas teju jau pīpējuši, viņš ne. Pēc astotās klases pārgājis uz tehnisko skolu, apgūstot šofera un autoatslēdznieka profesiju. Tad pamazām sāka lietot alkoholu.
"Pirmajā kursā vēl nē, bet tas bija otrais kurss. Kādus 500 metrus no skolas stāvēja būdiņa, kur pārdeva alu. Uz to brīdi es vēl nebiju lietojis. Man 16 gadi. Nu un kompānijas pēc aiziesim aliņu [iedzert]. Vēl tagad atceros – man ne sevišķi garšoja. (..) Vot, kā es ar viņiem neaiziešu. Viņi to dara, es to nedarīšu? Lēnām, lēnām, lēnām, un, kā var teikt, pārgājām uz vīniem," atceras Māris.
Paralēli mācībām sācis strādāt un pelnīt naudu, līdz ar to arī lielāka brīvība. Tad gan neesot bijusi piedzeršanās, bet vairāk iedzeršana lustei. Kad Māris pabeidzis skolu, sāka strādāt autobusu parkā un parādījās haltūras, un atkal iedzeršanas. Tad sekoja armija, bet pēc atgriešanās no tās draugi un svinēšana.
"Un šeit sākās pa pillo, cik tik var. Tad vēl nebija tādas, kā var teikt, paģiras. Varēja iztikt. Man nākošā dienā nevajadzēja nekādu alu, es varēju piecelties, paēst, iet tālāk, dzīvot," pastāstīja Māris.
Taču tad sāka trīcēt rokas: "Piedzērās tā, ka nevar krūzi noturēt. Mēs smējāmies. (..) Mans organisms laikam deva man signālu." Tomēr viņš domājis, ka kontrolē situāciju: ja grib, tad dzer, ja negrib, tad var nedzert.
Taču gājis arvien trakāk, līdz sapratis, ka jāglābjas. Māris apprecējās, piedzima dēls, bijis darbs, mašīna, nauda, dzīvoklis, piestrādājis vēl par taksistu.
"Pēc tam sākās – puika sāka iet skolā, es jau uzskatīju, ka viņš ir liels, ka es sev varu atkal atļauties [iedzert].
Dzīvē nauda bija, kabatā arī bija. Es jau braucu mājās. Man bija doma tikai, kā iedzert," pastāstīja Māris. Tad čomi un alkohols, bet ģimene viņam kļuvusi arvien vienaldzīgāka. Sākās arī problēmas ar darbu.
"Un tā es aizgāju pie vecākiem dzīvot. (..) Šņabi, šņabi. Es pārsvarā dzēru šņabi," pastāstīja Māris.
Lai tiktu pie naudas, paziņām melojis, izdomājis dažādus iemeslus. Tad gan sekojis atkal laimīgais posms – iemīlējies kādā sievietē, sākuši dzīvot kopā, bet pēc pieciem gadiem izšķīrās… alkohols vilcis atpakaļ.
"Es jau biju nodzēries tā, ka staigāt vairāk nemācēju. Es dzēru trīs mēnešus pēc kārtas. Katru dienu hollā. Pilnībā. Tās jau beigas bija, neko neēdu, paiet nevarēju, gulēju gultā, uz tualeti gāju rāpus. Ja pudele naktī nav pie gultas, negulēju, tādi šausmīgi sapņi rādījās, suņi dzinās pakaļ, pamodos, pa visu dienu minūtes 15, 20 pagulēju. Bija bail aizmigt, nāca murgi virsū. Es pamostos viss slapjš, tad man karsts, viss slapjš, tad šausmīgi auksts. Saprotiet – dzīvais mironis, es biju dzīvs mironis. Es dzīvoju, bet manis nebija," atzina Māris.
Kaimiņš gan centies viņu glābt, nesis buljonu. Māris arī centies vairs nedzert, bet: "Atkal nāca, ka jāpiedzeras, ka manis nav… Priekš kam tā pasaule, tā nav manējā. Un tad tiku tur tai patversmē."
Viņaprāt, viņam paveicies, ka aizbraucis no Liepājas un nonācis Rīgā. Bijis "Minesotas" programmā, bet pēc tās kāds psihologs ieteicis palikt rehabilitācijas centrā.
"Es domāju -
ja es būtu aizbraucis mājās, es būtu trīs, četrus mēnešus noturējies un atkal būtu sācis dzert. Kāpēc? Draugi. Atkal vecās vietas.
Šeit [Rīgā] man ir jauni cilvēki. Šeit es varu skatīties, ar ko es gribu, ar ko es negribu. Es varu paskatīties, kāds tas cilvēks ir," pastāstīja Māris.
Tagad gan Māris spējot pateikt "nē". "Un ir vēl tas, ka es redzu un man ir, ar ko salīdzināt. Redziet, tas arī man palīdz, ka es jau esmu bijis bedrē. Es jau vairāk nesvārstos. Es negribu tur vairāk atpakaļ."
Pašlaik Māris strādā, atguvis apņēmību kaut ko vēl sasniegt – vēlas atgriezties pie autobusa stūres: "To, ko es esmu zaudējis, to es gribu atgūt, bet, vai man pietiks tam laika, to es nezinu. Es gribu ar dēlu satikties, paskatīties, kā viņam iet. Tāpēc, ka man nav neviena. Es viens. Jā, es gribētu cilvēku dzīvē. Es esmu tāds pats cilvēks kā visi. Es gribētu... Es gribu satikt draudzeni, es gribu iepazīties, es gribu aiziet ar viņu uz kino, uz teātri."
Dēls šobrīd esot Anglijā, neesot saticis sešus gadus.
