Aculiecinieks

Aculiecinieks: «Restaurators»

Aculiecinieks

Aculiecinieks - Nepaej garām!

Ēriks Tomsons varonīgi veda bēgļus pāri jūrai – un tagad svin dzīves 100. gadu

Līdz ar pirmajām siltajām pavasara dienām Ēriks Tomsons strādā siltumnīcā. Nevarot sagaidīt, kad varēs iestādīt tomātus. Pirms dažiem mēnešiem valmierietis nosvinēja 100 dzimšanas dienu. Sveicēji līdz ar laba vēlējumiem, cildināja viņa pašaizliedzīgo rīcību Otrā pasaules kara gados. Slepus laivās uz Zviedriju aizveda simtiem bēgļu, tostarp politiskās elites pārstāvjus.

1944. gadā vasarā jaunekli, kurš Ainažu jūrskolā tikko bija izmācījies par kuģu mehāniķi, nosūtīja strādāt uz Mērsraga ostu. Bija vācu okupācijas laiks. Ēriks ar draugu Žani Fonzovu sprieduši, ka jātiek prom uz Gotlandi. Jau gatavojuši laivu. Līdz satikuši divus vīrus no Latvijas Centrālās padomes, kas cīnījās pret okupāciju. Vīri viņiem piedāvāja palīdzēt nogādāt bēgļus pāri jūrai. Tas bija bīstami. Vācieši uzmanīja, lai cilvēki nebēgtu.

"Motors neiet, jāvelk zēģele augšā. Zēģeli uzvilkt - tas ir kā baltais karogs jūrā. Nāk vācu karavāna ar kara kuģiem. Viens kara kuģis pagriež degunu pret mums. Visiem liek uzkāpt uz vācu kuģa. Un tad viņi iemet bumbu iekšā laivā. To nogremdē un mūs aizved uz Vāciju," saka Tomsons.

Ēriks Tomsons ar bēgļiem pāri jūrai devās astoņas reizes. Laivas bija pārpildītas.

"Koferi vesels kalns! Ūdens smeļas laivā. Mēs sakām - mēsli būs. Ko darām - lai met koferus pāri. Bet braucēji vaimanā: “Man tur zelts, man tur sudrabs, visas manas bagātības! Kā es Zviedrijā dzīvošu?!” Mēs sakām: “Izvēlaties - vai nu tur jūras dibenā, vai tomēr nokļūstam līdz krastam," piedzīvoto atstāsta Tomsons.  

Arī viņš būtu palicis Zviedrijā. Taču 1946. gadā viņu pierunāja vēlreiz palīdzēt pretošanās kustības dalībniekiem. No Gotlandes uz Padomju Latviju nogādāt rāciju un britu izlūkdienesta savervēto Rihardu Zandi.

"Nauda būs un kas tik viss. Nodrošinātas vecumdienas. Lai tik pārceļ uz Latviju raidstaciju. Es domāju.. Johaidī, baigais risks. Viss krasts bija ar krievu apsardzi," atceras Tomsons.

"Žanītis saka, nekāp krastā! Lai Zande pats iet ar aparātu. Brauksim atpakaļ abi divi. Es nelāgi justos, ja es nebrauktu. Visu laiku braucis un ja tagad atteikšos. Brauks ar..." viņš rezumē.

"Izkāpu malā. Tā kā elektrība cauri, ka savu dzimto zemi redzi. Latvijas priedes! Kas būs... aiziet pie Zandes tēva mājās. Tēvs - kas tur? Rihards! Tu atbrauci! Ko tu dēls esi izdarījis? Vaimanāja. Mēs jau bijām paņemti uz āķa," saka Tomsons. 

Padomju čekisti zinājuši, ka krastā izsēdies ārzemju spiegu grupa. Bēgļu laivu satiksmi atbalstīja Zviedrijas izlūkdienests. Zviedru kara flotes sardzes komandieris Visbijā, kapteinis Arturs Johansons palīdzēja laivu apkalpēm, deva degvielu. Pretī saņemot savervēto personu ziņas no okupētās Latvijas. Bijuši divi raidītāji. Viens iedots Zandem un otrs - personai, kuru dēvējuši par hercoga Jēkabu. Tomēr vīriem radio sakarus nav izdevies nodibināt.

"Rīgā to seansu nevar taisīt.  Uztvērēji, ķērāji. Lezdiņam Jūrmalā vasarnīca. Aizbraucām uz vasarnīcu. Noteiktā laikā, pulksten četros viens otru izsauks. Bija tāda noruna. Es jau nebiju pie vadības, bet es sekoju līdzi tai lietai. Četros taisa to seansu Jūrmalā. Lezdiņa kundze uzreiz: vai, puiši, mājas aplenc. Pilna iela ar čekistiem, ar automātiem. Čekisti uz pareizās ielas, bet ar mugurām pret mums. Nebija trāpījuši pareizo māju. To māju aplenca. Mēs palikām neaplenkti. Portfeļos iekšā tos aparātus..  Bija smuki ādas portfeļi, kur  ielikt. Es paņēmu raidītāju, Zande antenas. Un vilcienā iekšā," viņš atceras. 

Zande esot vācis ziņas par ekonomisko stāvokli, par Padomju armijas ievietojumu, stāsta Tomsons:

"Prasīja vietējiem. Uzzināja par to Lodes lidlauku. Par to nebija zināms. Ka Lodē tāds lidlauks pie Cēsīm. Tie, kas bija pie Rīgas, tie bija jau zināmi. “Spilve”. 

"Es nepiedalījos ziņojumos," saka Tomsons.

Čekisti Tomsonu apcietināja Rīgā uz ielas 1947. gada rudenī.

"Bija sajūta, ka kurā katrā brīdī var apcietināt. Tas man bija neizbēgami. Netikām atpakaļ uz Zviedriju. Solīja braukt pakaļ, bet  neizpildīja. Eju pa Elizabetes ielu, uz “Piena restorānu”. Man tāda jocīga sajūta, it kā man aiz muguras kaut kas būtu. Padzeru kefīru, maizīti noēdu, eju ārā. Kā eju ārā pa durvīm, divi puiši katrs pie savas rokas paņem ciet. Interesanti... viņi zināja, ko esmu runājis, ko darījis. Spiegi mums jau aiz muguras sēdēja. Viņi zināja visu, ko es runājis. Es biju pateicis, ka es dzīvs rokās nedošos čekai. Es to visu laiku skandināju. Tas nodevējs to zināja, ka es tāds stingrs vecis," atceras Tomsons. 

Aizveda uz VDK, tā saukto Stūra māju Stabu ielā.

"Pa trepēm augšā 4. stāvā. Ieveda lielā skaistā istabā. Sēž viens džentlmenis man priekšā. Ar šlipsi, solīdi apģērbies. Gados ap 50. Tomsons? Jā, Tomsons. Ko jūs pazīstat? Nosauciet savas paziņas. Kalniņš, Ozoliņš, Bērziņš, Apinis, Apsītis. Šis redz, ka es cūkojos. Parāda ar pirkstu. Divi veči ārā, ierauj mani tādā istabā iekšā.  Bija kādi 5 - 6. Interesanti, ka viņi jau zināja to visu par mani, bet viņi mani nesita."

"Labu laiku svaidīja, grūstīja. "Zande znaješ? Zande znaješ?" Es saku, nezinu, nezinu. Beigās man apnika -  znaju, znaju. Izlaida mani ārā atkal pie tā kunga. Pateica, ka man jāiet uz pratināšanu," saka Tomsons. 

"Apsūdzēja par spiegošanu. Ka spiegojis Zviedrijas labā. Angļu labā. Viņi zināja, ka Zviedrijā tā Juhansons... tas organizēja visu to braukšanu. Tas bija sakarā ar angļu ''Intelligence Service'', to spiegu dienestu saistīts. Angļiem vajadzēja tās ziņas vairāk nekā zviedriem par to Krievijas stāvokli," atceras Tomsons. 

"Morzi zinu. Kaut kur sita pa radiatoriem. Un es sāku atbildēt. Notika saruna. Pateica, ka Roberts ir nodevējs.  Ka viss ir zināms. Lai es zinātu, ka ir nodevība, ka viss ir zināms čekai. To man pateica ar Morzes palīdzību.  Pēc tam es sāku stāstīt, kā bija," viņš saka. 

Zandi, Tomsonu un vēl 29 cilvēkus, kuri bija ar viņiem saistīti, tiesāja PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede. Arhīvos ir vairākas čekas lietas. Ērikam Tomsonam piesprieda 25 gadus stingra režīma nometnē Noriļskā. Pēc Staļina nāves sodu samazināja par 10 gadiem un 1957. gadā atļāva atgriezties Latvijā.

Padomju režīms represēja visu Tomsonu ģimeni un radus. Pēc atgriešanās no Sibīrijas viņi dzīvoja kā zem palielināmā stikla. Bija jāuzmanās ko runāt, jo vienmēr blakus varēja būt čekas ziņotājs. Par savu dzīvi pirms Sibīrijas, Ēriks Tomsons ilgu laiku nestāstīja pat ģimenei.

"Es nedrīkstēju izlekt. Es biju maziņš un melns. Mutīte ciet un .. tikai sieva zināja, ka es biju bijis sliktais un biju izsūtīts Norilskā, meitenes izauga lielas un nezināja ko darījis. Ne Daiga, ne Dace nezināja, kas es biju. Tikai ka jūrnieks un braucu pa jūru. To, ka bēgļus cēla pāri - mutes bija vaļā, kad dabūja zināt," saka Tomsons.  

"Bērnu dienas pagāja, neko nenojaušot. Kad biju pirmklasniece, šad un tad piebrauca “Volga” pie vārtiņiem. Izkāpa pāris vīrieši. Izsauca tēti. Mamma teica - jums nav jāskatās pa logu. Ejiet projām. Viņa zināja, kas tie par cilvēkiem. Čekas darbinieki. To es atceros, kā viņi izskatījās ... Un tas jautājums -  Tomson, ko jūs darāt? Kā jums iet?" atceras viņa meita. 

"Tikai tad, kad man bija 20 gadi, vienu reizi man tētis bija atbraucis pretī uz akadēmiju Jelgavā. Kopā braucām mājās. Un nezinu, kas bija noticis, kādas čakras atvērušas, un tēvs sāka stāstīt. Un tās  2 - 3 stundas  līdz Valmierai tika izstāstīts .. līdz manai piedzimšanai. Tas bija 1980. - 1981. gads," viņa stāsta. 

Kad sākās Atmoda, ciemos ieradās kāds vīrs. 

"Vīrietis no Austrālijas, kuru viņš kā mazu zēnu bija pārvedis. Viņš teica, ka bija nodomājis - ja viņš izdzīvos, tad viņš arī būs kapteinis. Bija nonācis Austrālijā un kļuva par rēderejas īpašnieku. No Melburnas uz Tasmāniju brauca viņam piederošie tūristu kuģi. Igors. Atgriezies no Austrālijas, apprecējās šeit ar latviešu sievieti. Dagniju. Bet viņš ir jau aizsaulē. Tā bija ārkārtīgi jauka, nesavtīga draudzība. Viņš nopirka tētim WW mašīnu. Vienmēr bija ielikta zāļu tiesa konvertā," zina stāstīt viņa meita.

"Tas vienīgais, kas mani atbalstīja no tiem visiem pāri jūrai  pārceltajiem. Cik to veču nebija! Vai kāds atceras, kādi mēs jūrnieciņi bijām? Melni, izmirkuši. Vai kādam ienāk prātā - kā viņi ir tikuši pāri un kas viņus ir pārcēlis," rezumē Tomsons. 

1 komentārs
guntis briedis
Labdien, veco zēn Ērik! Noņemu Tavā priekšā cepuri! Tikai žēl, ka tik sīks un saraustīts rakstiņš. Te vajadzētu kādam īstam spalvas meistaram uzrakstīt nopietnu biogrāfisku romānu un uzņemt 25 sēriju filmu. Vēl ir laiks!!!! Mēs it kā gribam rakstīt savas tautas un valsts vēsturi, it kā paši kaunāmies no savas patiešām lielās varonības, tā kā baidāmies no Maskavas un beigu beigās iznāk ne cepts, ne vārīts. Arī "Sarkanais mežs" plaši cenšas atspoguļot mežabrāļu iekšējās nesaskaņas, kas, protams bija, bet ļoti negribīgi rāda čekas un kolaboracionistu darbošanos, viņu bailīgumu un neģēlību, un TAUTAS spēku un ticību. Biju puika, bet spilgti atceros kā mežabrāļus, tā to, kas notika cilvēkos, ko darīja zilcepurainie un uz kāda fona šie notikumi risinājās. Par šādām lietām nav jāraksta čunkām, tas ir nopietnu, zinošu vīru darbs!
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti