Latvijas dienasgrāmata

Dzīves režisore Ance Šverna raksta rīta piezīmes, augustam pārtopot septembrī

Latvijas dienasgrāmata

Dokumentālista Ivara Zviedra dienasgrāmata nevis pa dienām, bet par cilvēkiem

Dienasgrāmatu Hamburgā, Rīgā un Rēzeknē raksta ērģelniece Iveta Apkalna

Ērģelniecei Ivetai Apkalnai dienasgrāmata ir kā saruna ar sevi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Viena no Eiropas pieprasītākajām ērģelniecēm Iveta Apkalna atrodas nemitīgā kustībā – ceļā, mēģinājumos, koncertos un intervijās. Dienasgrāmata viņai ir kā parunāšanās pašai ar sevi.

Mani jau kādu laiku urdīja doma, cik interesanti būtu ielūkoties mūziķes ikdienā. Mazliet šaubījos, vai Ivetai pietiks laika pierakstīt dienu notikumus, taču maijā, kad Iveta Apkalna bija ieradusies Latvijā, lai Jūrmalā ieskandinātu jaunās Dzintaru koncertzāles ērģeles, es rosināju rakstīt dienasgrāmatu un Iveta piekrita. Ir rudens, un mēs tiekamies Latvijas Radio studijā.

Mūziķei šis ir saspringts un aktīvs periods. Nesen aizvadīti koncerti Berlīnē, Rīgā viņa ieradusies koncertturnejas laikā kopā ar Berlīnes „Konzerthaus” orķestri, tālāk devās uz Tallinu. Mūziķe atzīst, ka tāds grafiks ir viņas ikdiena.

"Dažkārt gadās atelpas pauzes, kurās es saucu  par fermātām, un tās mēdz būt īsākas un garākas, bet patiesībā tajā darba posmā un procesā šāds temps ir ļoti normāls,” bilst Iveta Apkalna.

Latvijas Radio piedāvājums rakstīt dienasgrāmatu šajā laikā viņai ir palīdzējis.

"Man vienmēr ir paticis rakstīt un lasīt. Studiju gados, kad laika bija vairāk, es arī rakstīju dienasgrāmatu. Arī vēl gaidot pirmo  bērniņu, es to aktīvi darīju, tad es rakstīju dienasgrāmatu, kas bija jau pēc pirmā bērniņa nākšanas  pasaulē. Tā bija manas kā jaunās māmiņas sajūtu dienasgrāmata. Tad dzīve aizgāja diezgan trakā virpulī, otrs bērniņš, un bija daudz grūtāk atrast laiku, kur parunāt pašai ar sevi un padomāt.

"Šis uzrunājums man nāca kā tāda dāvana. Brīnišķīga iespēja atgriezties pie tā, kas man pašai patīk,” atklāj Apkalna.

Ieraksti dienasgrāmatā tapuši ilgākā laika periodā, kad mūziķe sajutusi nepieciešamību tos veikt. Pirmais ieraksts tapis maija beigās, bet pēdējais – tikai dažas dienas pirms raidījuma ieraksta.

20. maijs

Cik brīnišķīga ir Rīga saullēktā. To šorīt vēroju  pa savu jumta istabas logu. Ir ļoti agrs, atveru logu, dziļi ievelku plaušās gaisu un mēģinu saklausīt īpašo Rīgas skaņu – kaijas. Bet šķiet, ka kaijas  nav modušās, jo tās vēl nedzirdu. Parasti tieši kaiju balsis ir tā skaniskā krāsa, kas man, atverot acis un vēl esot gultā, uzreiz atgādina – tu esi Rīgā.

Tādā skaistā, saulainā dienā ir daudz grūtāk aizlidot no Latvijas. Vienmēr ir sajūta, kaut vēl vienu dienu, tikai vienu dienu. Es un Rīga, brīvai kā putnam, kā kaijai. Jā, patiešām tā es gribētu.

Savdabīgi,  vienmēr šķiet, ka pietrūkst tikai šīs vienas dienas. Šķiet, ka neprasu taču daudz, tomēr laiku nenosakām paši. To mums kāds iedod. Ieskatos  pulkstenī un atskārstu, ka pēc nepilnas stundas atbrauks taksometrs, kas mani aizvedīs, lai es atkal atgrieztos.

Izpildu ikrīta stiepšanās vingrojumus, ar 20 pietupieniem atmodinu savus vēl snaudošos muskuļus, ieslēdzu espreso automātu, ieeju dušā un jauns ceļš var sākties.
Pulkstenis ir 5.30 no rīta.

Nedaudz vēlāk Rīgas lidostā, gaidot lidmašīnu.

Parasti, kad stāvu lidostas autobusā, kurš pasažierus ved uz lidmašīnu, spēlēju savu iedomāto spēli: es iztēlojos, kāds varētu būt šī pasažiera galamērķis, ko viņš darījis iepriekšējā vakarā, vai viņu kāds  sagaidījis, no kurienes viņš šeit ieradies, kāda varētu būt viņa nodarbošanās, ģimeniskais stāvoklis.

Manas spēles uzdevums nebūt nav uzminēt pareizo atbildi, bet zīmēt nelielas iedomātās cilvēku glezniņas. Aizrautīgi, un no malas raugoties, droši vien arī nedaudz smieklīgi, jo ik pa laikam mana seja savelkas smaidā, kad es atkal kādu uzpūtīgu vai nepieklājīgu cilvēku iedomājos kā ananasa galvu ar saulesbrillēm 80. gadu stilā. Starp citu, lieliska recepte, kā bez stresa un nepatīkamām emocijām komunicēt ar uzpūtīgiem cilvēkiem.

26. maijs

Ekrāni un austiņas pārņēmušas mūsdienu komunikāciju. Cilvēki vairs neklausās citus un nedzird arī paši sevi. Sēžu vilcienā un novēroju, ka no cilvēkiem tikai pavisam nelielai daļai nav priekšā ekrāns un tikai pāris no viņiem lasa grāmatu, nevis masē ekrānu.

Vēl manā studiju laikā pirms 17 gadiem - ak, kungs, cik sen! - vilcienos valdīja pavisam cita noskaņa, jo cilvēki sarunājās, smējās, strīdējās, spēlēja zolīti. Gaidīja iekāpjam pārdevēju ar siltajiem, pēc lētas augu eļļas smaržojošajiem belašiem, zīlējot, kurā pieturā tas notiks šoreiz un vai visiem to belašu pietiks. Atzīšos gan, ka ne vienmēr bija par to priecīga. Man tas traucēja iedziļināties grāmatas saturā vai nošu materiālā, ko pa ceļam apguvu un pārstrādāju ar dzēšgumiju, atbrīvojot vietu nākamajiem pierakstiem.

Taču šobrīd tās skaņas atliekas, kas uzmācīgi nāk ārā no ausīs saspraustajiem korķīšiem, ir daudz nepatīkamākas. Vismaz manām ausīm noteikti. Taisnība Klaudio Abado sacītajam: "Visskaistākā mūzika ir klusums."

Es mājās neklausos mūziku. Tikai radio un tikai vienu raidstaciju – Latvijas Radio. Tas man ļauj justies tuvāk Latvijai. Man būtiski zināt, kas šobrīd notiek, par ko diskutē, ko apspriež, kā ļaudis uz notiekošo reaģē. Droši vien tomēr jāsaka paldies mūsdienu tehnoloģijām, jo bez to ienākšanas mūsu dzīvē pirms koncerta Berlīnē, Losandželosā vai Seulā manā ģērbtuvē Latvijas Radio neskanētu.

1.jūnijs

Atvainošanās. Man beidzamajā laikā ļoti bieži gribas atvainoties. Atvainoties mammai par to, ka nepiezvanu pietiekami bieži. Atvainoties vīram, ka ikdienas sarunās par praktiskām tēmām ne vienmēr esmu mīlīga, maiga, lēnprātīga un pacietīga, bet ātra un konstruktīva. Atvainoties bērniem par to, ka atkal uzsprāgu par nenovāktu pusdienu šķīvi vai vietā nenoliktām mantām. Atvainoties draugiem, ka nepiesakos, ka esmu ieskrējusi Latvijā. Galu galā atvainoties arī pašai sev, ka ne vienmēr esmu harmonijā ar sevi. Piedod, tas ir vārds, kas gan apgrūtina, gan atvieglo. 

Līdz vasaras pauzei vēl divi mēneši un 10 koncerti.

24.jūnijs

Jāņu vakars Bergamo lidostā. Lidmašīna kavē. Kalnos apskaužams skats. Dažās lidostās tiek līmētas fototapetes ar šādu panorāmu, droši vien, lai vilinātu pasažieri atpūtināt acis un nomierināt prātu, tāda sava veida meditācija.

Pēc neaizmirstamām divām atpūtas dienām pie Gardas ezera un Verdi operas "Aīda" apmeklējumu Veronas arēnā agrā rītā atkal došos ceļā. Vispirms Mainca, tad Roma. Līdz mūsu ģimenes vasaras sākumam jūlija beigās vēl seši koncerti.

Vasara aktīvi koncertējošiem mūziķiem ir saspringts laiks. Atvaļinājuma baudītāji vēlas klausīties koncertus vasaras festivālos, ceļot uz tiem, baudīt vasaras sauli un siltos vakarus burvīgas mūzikas pavadījumā, šo baudījumu vēl vairāk pastiprinot ar elegantām vakariņām un dārgu vīnu pirms vai pēc koncerta.

Festivāli savā starpā sacenšas par saldāko putukrējuma cepurīti. Kurš saviem klausītājiem piedāvās krāšņāko klasiskās mūzikas zvaigžņu buķeti. Tas savukārt nozīmē, ka mums, mūziķiem, vasaras saule un peldes jūrā nebūt nav ikdienas sastāvdaļa.

Tamdēļ jau daudzi no mums arī ir tādi bālģīmji. Paldies mūsdienu kosmētikas industrijai, pateicoties kurai var mānīt sevi un citus ar tā saucamo veselīgo iedegumu.

Kad beidzas festivāls, sākas jaunā koncertsezona. Kad lai ieelpo vasaru? Esmu pateicīga bērnu skolas vasaras brīvlaikam, kas man savā ziņā oficiāli piešķīris attaisnojošo atrunu ieelpot arī pašai.

27.jūnijs

Pieci no rīta.

Pēc nepilnām trim miega stundām dodos uz Frankfurtes lidostu, sēžu automašīnas aizmugurējā sēdeklī un vēroja lecam sauli kā lielu, oranžu apelsīnu. Tā ir aicinoša, sildoša, mierinoša, arī spēcinoša un ļoti uzlādējoša.

Vakar koncertā Reinzemes mūzikas festivālā spēlēju solokoncertu Maincas Svētā Stefana baznīcā, kura pazīstama ar deviņām Marka Šagāla logu vitrāžām. Kad siltie dzintara krāsas saulrieta stari caur šiem logiem spīdēja baznīcas telpā, sajūta bija neaprakstāma.

Es spēlēju tikai latviešu mūziku, publika gavilēja, tai līdzi arī mana sirds. Kā katru reizi, kad ārvalstīs atsaucīgi uzņem latviešu komponistu darbus.

Šobrīd tikai 24 stundas pēc šī koncerta, lidojuma, trīs stundu mēģinājuma un dzestras dušas esmu jau nākamajā koncertā Romā, Svētā Ignācija baznīcā. Gaidu savu iznācienu no sakristejas, klausoties kora "Latvija" skanīgajās balsīs. Acis līp ciet. Beidzamajās dienās uzkrātais bezmiegs liek sevi manīt. Pa sakristejas marmora grīdu rosīgi skraidelē skudras. Kur gan tās tur radušās? Varbūt aktīvā kustībā atmodinās arī mani? Uz tām raugoties, patiešām sāka atgriezties enerģija un sejā uzplaukst smaids. Un beidzot ir arī mans iznāciens.

3.jūlijs

Sekoju Latvijas simtgades Dziesmu svētku norisei tiešraidēs radio un internetā. Esmu vēl Berlīnē. Emociju ir tik daudz, ka vēlos to visu izstāstīt, bet nevaru. Jo saprotu, ka ir sajūtas, kurām vārdi vēl nav izdomāti. Vairākas reizes dienā kaklā sakāpj kamols un pie sava planšetdatora apraudos. Vārdos neaprakstāms lepnums. Dziesmusvētki noturēs latviešu muguras staltas un garu brīvu.

28.jūlijs

Itālijā, Apūlijas reģionā.

Beidzot pienākušas ilgi gaidītās vasaras brīvdienas. Ar to visu, kas noticis pēdējās trīs nedēļās, varētu piepildīt veselus trīs mēnešus bez garlaicības un emocionālas pelēcības. Cik bieži pēdējo dienu laikā gribējās iesaukties: es esmu laimīga, man izdevās, kāda fantastiska iespēja to piedzīvot! Visu laiku tāda sava veida emocionālā uguņošana ar krāsainām zalvēm un visskaistākajiem ornamentiem. Dziesmusvētki, tie ir vienkārši neaprakstāmi, patiešām.

Cik reizes biju domājusi svētku laikā - šo vajadzētu ātri pieskicēt, šo vajadzētu uzrakstīt uz papīra.

Bet uzreiz sapratu - uz  papīra taču neizdosies aprakstīt to smeķi un arī pēcgaršu. Bez tam, rakstot var palaist garām jaunus notikumus un svētku krāsas, tāpēc nolēmu, sekošu līdzi, izdzīvošu un varbūt pēc tam uzrakstīšu.

BBC Promenādes solokoncerts. Mana debija šajā festivālā un pirmais koncerts grandiozajā Karaliskajā Alberta zālē, pirmā tikšanās ar šīs zāles ērģelēm, kas nebūt nav aprakstāma kā mīla no pirmā acu skatiena. Šaubu un meklējumu pilnais process divu nakšu garumā, mana vīra stiprais plecs un atbalsts, gan atbildot uz maniem jautājumiem no zāles otras malas, gan dažkārt nesakot neko. Kad ap pulksten pieciem no rīta viņš jau bija iemidzis mākslinieku foajē atpūtas telpā, tik un tā jūtu, ka vēl varu, kaut spēki un iedvesma bija izsīkuši pavisam.

Un tad iedomājos par tiem māksliniekiem, par tām lielajām skatuves zvaigznēm, pārsvarā, protams, diriģentiem, kuriem vienmēr līdzi viņu mūzas, sievas, asistentes, palīdzes, iedvesmotājas, menedžeres. Šķiet, viņi nespēj bez tām, viņi nespēj vieni vai arī viņi negrib vieni. Viņiem blakus ir stipras sievietes, lai viņi drīkstētu būt vāji. Jo tad īstajā mūzikas brīnuma radīšanas brīdī viņi būs visstiprākie un un saņems par to aplausu jūru. Bet mūzas mēs neredzēsim un pat nenojautīsim to eksistenci, jo viņas tajā brīdī jau kārtos notis, gludinās kreklus, gatavos ceļasomas nākamajam koncertam un teiks tieši tos vārdus, kurus viņš vēlas dzirdēt visvairāk. Un uzliks modinātājpulksteni, lai nenogulētu lidmašīnu.

Vai es tā gribētu? Droši vien, ka ne. Vai es viņus apskaužu? Nezinu. Bet es ticu, ka tikai caur lielu mīlestību var atļauties šādu upurdāvanu. Apslēpta mīlestība, kas ir nebeidzama kā okeāns.

Es ceļojumos esmu viena, mēģinājumā – viena, ģērbtuvēs – viena, viesnīcas istabā – viena, brokastīs – viena, vakariņās – viena, lidostās – viena. Es tā jūtos labi, jo spēju nogurdināt tikai pati sevi, apnikt tikai pati sev, un esmu atbildīga arī tikai pati par sevi. Bet arī es mīlu un jūtos mīlēta. Pat ļoti.

1.augusts

Šodien biju vietā, kur beidzas Itālija, vietu sauc Santa Maria de Laika. Te sastopas divas jūras – Adrijas un Jonijas jūra. Šajā svētceļotāju vietā, kur stalta un gaiša ceļas bazilika un tai blakus vēl augstāku izslējusies balta bāka, būtībā beidzas Eiropas Savienība un tālumā stiepjas tikai bezgalīga jūra. Šodien tā ir mierīga un dzidri zila, ik pa laikam aizpeld pa kuģītim un nav manāms nekas no tūristu pārpludināto vietu steigas un burzmas. Vai viņi visi sēž vietās, kur uzņem miesas barību vai arī izklaidējas pludmalēs? Nav nekāds brīnums plus 33 grādu karstumā. Es tomēr brīnos, ka bazilikā bez mums sastopam vēl tikai sešus cilvēkus.

Šo svētvietu pirms 10 gadiem apmeklēja pāvests Benedikts, un viņa vizītes foto liecības redzamas uz bazilikas sienām. Šodien priecājos par vienkāršām lietām – spēlēt ar bērniem bumbu Adrijas jūras ūdenī, kas silts kā piens, lasīt pludmalē grāmatu un neskatīties pulkstenī.

Šeit satumst agri un strauji, jau pulksten 8 vakarā iestājas krēsla un 9 ir tumšs.

Šajos vakara brīžos atceros Latviju un gaismas pielietos vēlos vasaras vakarus, kad saulīte vēl debesīs un, sēžot dārzā, var lasīt grāmatu bez mākslīgā apgaismojuma pat pusvienpadsmitos.

Latvija ir tik skaista un savā vienkāršībā vilinoša zeme!

9.augusts

"Virs galvas mūžīgs Piena ceļš..." Uģis ir aizgājis, Uģis Brikmanis, režisors, viņš ir aizgājis pa šo ceļu. Sāpīgi, neticami un neaptverami. Tas Zvaigžņu ceļa brīnums, ko viņš radīja un dāvāja visai latviešu tautai Mežaparka estrādē 8.jūlijā, paliks mūžīgs. Tā bija Uģa lūgšana un meditācija, kas pārvērsās viņa paša gulbja dziesmā. Mums visiem kā sāpīgs trieciens, bet vai arī viņam pašam? Uģis noteikti mums gribēja vēstīt vairāk, nekā mēs spējām uztvert un saprast, vairāk, nekā mēs spējam just. Viņš tik ļoti sevi saista ar Latviju un juta šo zemi savās asinīs ritam, ka kopā ar viņu ir nomirusi arī neliela daļa Latvijas. Varbūt tas izklausās ļoti patētiski, bet, jā, es to tieši šādi uztveru.

Mana meitiņa, kura līdz šim nebija dzirdējusi vai dziedājusi nevienu no Dziesmu svētku repertuāra dziesmām un Dziesmu svētku kopā būšanas brīnumu šogad piedzīvoja pirmo reizi, kādu dienu pārsteidz mani dungojam Raimonda Paula "Manai dzimtenei". Es ieklausos un atkal kaklā sakāpj kamols. Dziesmas maģiskais spēks jau paspējis viņā iemājot.

14.augusts

Lasu grāmatu, un kāds citāts mani ļoti aizkustina. "Kādreizējie dzīves klusie, vientulīgu pārdomu mirkļi, dažas minūtes, kas pavadītas vienatnē autobusā, pa ceļam uz darbu vai gaidot kādu tikšanos, nu ir kļuvuši neizturami, un cilvēki instinktīvi sniedzas pēc saviem telefoniem, austiņām un spēlēm, nespēdami turēties pretī tehnoloģijas neatvairāmajam aicinājumam. Pagātnes brīnumi pamazām izgaist. Tos izdzēš nebeidzamais izsalkums pēc visa jaunā."

Tas liek man aizdomāties. Ir jau labi būt zinātkāriem un izmēģināt visu jauno, patiešām. Man kā nemitīgi ceļā un nepazīstamās vietās esošai māksliniecei tehnoloģijas atvieglo ikdienu – piereģistrēšanās lidojumam, pilsētu kartes sabiedriskā transporta maršruti, kafejnīcu darbalaiks, e-pastu atbildēšana, kontaktu uzturēšana ar draugiem – tas viss notiek ceļā, steigā, mānīgā pārliecībā, ka šādi ekonomēju laiku, visu kontrolēju un viss man ir pie rokas. Bet patiesībā tās ir tikai šķietams apmāns, jo caur iespēju komunicēt un kārtot lietas saucamajā "takeaway" režīmā jau sen nekontrolējam pašu galveno – mūsu laiku. Tehnoloģijas mums šo laiku atņem, nosūc kā tāds virtuves tvaika nosūcējs un rada atgriezenisku efektu, kas patiesībā ir defekts. Tāds sava veida nocirstās pūķa galvas defekts: vienu nocērt, divas uzaug vietā.

Mēs jau sen izvēlamies uzrakstīt ziņu, nevis piezvanīt, lai norunātu tikšanos un pastāstītu sakāmo, acīs raugoties. Mēs nepārrakstām katra gada sākumā telefona un adrešu grāmatiņu jaunā, vēl pēc svaigas tipogrāfijas smaržojošā blociņā. Tradīcija, kuru piekopu studiju laikā un gaidīju ik gadu, jo tas sakārtoja domas un atgādināja par sen nesatiktiem cilvēkiem. Mēs nemākam tā atslābināti un bez vainas sajūtas par zudušo laiku domāt, vai arī nedomāt, tikai būt. Un kas mani kaitina visvairāk – mēs nedrīkstam būt nesasniedzami. Kāpēc?

Es cenšos, es mācos, jā, tas nav viegli. Es rakstu šo dienasgrāmatu ar pildspalvu, lai nedarītu to pārāk steidzīgi, lai trenētu savu rokrakstu, kurš kļūst steidzīgs un sāk jau nedaudz šķobīties. Es saprotu, ka lēmums mūsu bērniem, kuriem jau 8 un 10 gadi, nedot mobilo tālruni, bijis pareizs. Kaut uz neilgu laiku pagarināt to viņu dzīves posmu, kur viņu laiks ir viņu vērtība un komunikācija ar draugiem notiek klātbūtnē, nevis virtuālajā telpā.

Dažkārt es gribētu atņemt telefonu pati sev, lai iemācītos darīt lietas pareizā laikā un piemērotā vietā. Iegūt laiku un telpu sev apkārt. Tāds būtu mans sapnis, gluži tāpat kā senā vēlme doties uz klusēšanas nometni. Bet varbūt man nekur nav jādodas, varbūt vienkārši pašai jāatnāk pie sevis un vienkārši jārunā vai jāklusē divatā ar sevi.

24.augusts

Šveice.

Mans pirmais koncerts pēc vasaras atvaļinājuma ir nelielā Šveices pilsētiņā, kurā ierodos pusstundu pirms mēģinājuma sākuma. Ir sestdiena, saulains, mierpilns rīts, viss rit pēc plāna. Man paziņo, ka, iespējams, savu mēģinājumu varēšu sākt nedaudz vēlāk, jo baznīcā šobrīd notiek lielas bēres.

Tuvojoties baznīcai, redzu melnā tērptus ļaudis, kuriem visiem rokās vienādi ziedi, viena balta roze, kurai aptīta ar baltām pērlītēm rotāta lenta. Ienākot baznīcā, mans skats uzreiz pievēršas fotogrāfijai, kas novietota uz sārta samta krēsla telpas altāra daļā. Tajā redzama smaidīga, apgarota, starojoša, skaista jaunas sievietes seja. Manas kājas apstājas kā iemietas un neļauj iet tālāk. Cik ļoti šī fotogrāfija manī ieurbjas ar savu skaudro patiesību. Zārkā, kurš pāris metru attālumā no manis, guļ jauna sieviete. Manu sastingušo skatienu pamana garām ejoša bēru dalībniece, kas pie manis pieliekdamās klusu nočukst: 42 gadi, trīs bērni, vēzis.

Lēnā, smagā gaitā dodos uz ērģeļu luktu, kad visi bēru viesi jau baznīcu atstājuši, lēnā gaitā tiek novāktas sveces un ziedi, un pēc kāda brīža baznīcā palieku tikai es un gaišais, ar mazu bērnu rociņām izgreznotais zārks. Līdz brīdim, kad no baznīcas tiek izvests arī tas, paiet laiks. Telpā ir kapa klusums, es skatos no augšas, no ērģeļu luktas uz zārku un domāju. Domāju par šo sievieti. Viņai taču bija savi sapņi, savas ieceres, laime, cerība, viņa devusi dzīvību trim bērniem, negulējusi naktis, tos auklējot, viņa strādājusi un mīlējusi, un vienā brīdī pavediens apraujas, un tam visam vairs nav nozīmes. Paliek tikai sāpes.

Man ir ļoti grūti sākt spēlēt, ļoti grūti, bet mēģinājuma laiks iet un koncerts ir jāsagatavo, atlikušas vēl tikai četras stundas no paredzētajām sešām. Pārvaru sevi un iesāku strādāt. Pirms tam piezvanot vīram un bērniem un pasakot, cik ļoti es viņus mīlu.

Cik viedi ir diriģenta Saimona Retla vārdi par to, ka mūzika ir dzīve, bet dzīve nav tikai mūzika.

25.septembris

Viļņa.

Kopš 24. augusta esmu nemitīgā kustībā – ceļā, mēģinājumos, koncertos, intervijās. Un tikai nesen, pirms pāris dienām, apjautu, ka man nav brīvas dienas šī mēneša laikā, patiešām nevienas. Es esmu nospēlējusi deviņus koncertus, bijusi astoņās pilsētās un četrās valstīs. Jūtu, ka aizvien vairāk mani uzveic nogurums un miega bads, un tad es sāku kļūt kašķīga un sūdzēties par trūkstošo enerģiju. Bet tad vienā brīdī es sev saku: stop!

Apsēstos, ieleju tasē kumelīšu tēju ar medu un domāju.

Man jābūt pateicīgai, jo tieši pateicība ir enerģijas lādiņš. Apņemos meklēt un rast enerģiju un ikdienā nepieciešamo spēku vienkāršās lietās.

Būtu taču tik jauki, piemēram, no rīta mostoties, nedomāt par to darbu gūzmu, kas veicama un kā liels negludinātās veļas kalns stāv acu priekšā. Bet labāk jautāt sev, par ko varu šorīt būt pateicīga. Par saulainu rītu, kādu sirsnīgu sarunu vai īsziņu iepriekšējā vakarā, bērna zīmējumu, ko saņēma pirms lidojuma. Arī par it kā pašsaprotamām, banālām un pierastām ikdienas lietām, par to, ka ģimenē visi esam veseli, par to, ka esam paēduši. Galu galā par gaidāmo ģimenes ceļojums Ziemassvētkos. Šādā veidā domājot, patiešām jūtu, ka ikdienas uztverē vairāk varu koncentrēties uz pozitīvām lietām un esmu pateicīga. Pateicība ir neaizvietojama enerģija.

Un rīt no rīta, atverot acis, es būšu pateicīga par šī vakara burvīgo ķermeņa masāžu ar lavandas eļļu, kas patiesībā bija mana pirmā brīvā, bezrūpīgā stunda pēdējā mēneša laikā. Lai rūpes par sevi vēl vairāk pastiprinātu, atgriežoties viesnīcas istabā, uzlieku sejas masku un notiesāju karameļu biezpiena sieriņu. Rīt būs brīnišķīgs koncerts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti