Empātija ir vienīgais dakteru klaunu instruments. Dr. Trikō stāsts

Dzīves posmā, kad Agnese bijusi lielu jautājumu priekšā, viņa atradusi informāciju par programmu un uzreiz sapratusi, ka tiešām vēlas būt dakteris klauns. Tas ir mans sirds aicinājums,” saka Dr.Trikō.

Dr. Trikō var atpazīt pēc lielās zaļās bantes ar baltajām pumpiņām. Un ziepju burbuļiem – kur ir Trikō, tur ir arī burbuļi. Agneses nedaudz skumjās acis izstaro nosvērtību un labestību, bet, kad viņa runā par savu darbu, šķiet, ka visa viņas būtība pauž vēlmi palīdzēt ārstiem un mazajiem pacientiem. 

Piekļūt tuvāk un padarīt darbiņu 

Agnese neslēpj – daktera klauna darbs ir emocionāli grūts – psiholoģiskais faktors jautājumā par to, vai cilvēks var strādāt par dakteri klaunu, ir izšķirošs. “Strādājot ar pacientiem, nav tikai priecīgi brīži, ir arī skumīgi brīži,” uzsver Agnese, “un tu nedrīksti laist [emocijas] pārāk dziļi sevī iekšā, savādāk tu nobeigsies. To saprot jebkurš radošs cilvēks.”

Programmā uzņemot jaunus dakterus klaunus, tiek izvērtēts, kāda ir cilvēka spēja atbrīvoties un atvērties nezināmajam. Taču vislielākā uzmanība tiek pievērsta empātijas spējai, jo tieši tā ir vienīgais dakteru klaunu instruments, kā piekļūt tuvāk mazajiem pacientiem

“Viss sākas ar vienkāršu acu skatienu,” Agnese stāsta. Tieši šāds sajūtu līmeņa “klikšķis” pasakot priekšā, vai cilvēkam klauns drīkst tuvoties – ir jājūt, cik tuvam kontaktam pacients vai viņa vecāki ir gatavi. Dr. Trikō atveidotāja stāsta, ka to noteikt iespējams tikai ar empātijas spēju, un tā nav prasme, ko var iemācīties – tas cilvēkam vai nu piemīt, vai nepiemīt. Tas pats attiecas arī uz humoru. “Ir jājūt, cik tālu vari iet,” teic Agnese, “cik tuvu drīksti pieiet viņam, ne tikai fiziski, bet arī smejoties un rotaļājoties.” Nereti robežas veido arī vecāki – mēdz klaunus dzīt prom, nevēlas, ka ar viņu bērnu rotaļājas kāds svešinieks. Nepalīdz arī popkultūra – medijos un dažādās filmās un seriālos kultivētais ļaunā klauna tēls atspēlējas dakteru klaunu ikdienā, jo bērni mēdz sabīties. Šajos gadījumos nepalīdz arī tas, ka dakteri klauni iztiek bez grima – viņu vienīgā maska ir klauna deguns un, citam vairāk, citam mazāk, krāsaini aksesuāri – bantes, krekli, tauriņi un citi sīkumi.

Agnese teic, ka Dr.Trikō neiet tur, kur durvis ir ciet. Viņai ir svarīgas robežas un arī otras puses atvērtība un gatavība smieties kopā ar klaunu. Viņa stāsta, ka, lai mācītos vēl lielāku atbrīvotību, lieti noder starptautiskās meistarklases, kurās iesaistās arī programmas dalībnieki no Latvijas – tur iespējams saprast, kā klauni strādā citās valstīs. Agnese norāda, ka citur slimnīca ir klaunu mājas – aizvērtās durvis nekalpo par iemeslu neuzsākt sarunu. Turklāt ārzemēs klauni strādā arī ar pansionātu iemītniekiem, un viņu dalīšanās pieredzē par darbu ar vecākiem cilvēkiem ir neatsverama arī mūsu klauniem.

Aktiermeistarība visā dakteriem klauniem nepieciešamo īpašību un prasmju sarakstā nav priekšnosacījums – tā tiek apgūta apmācību procesā, un svarīgākais jebkurā gadījumā ir tieši emocijas: “Tā ir visspēcīgākā motivācija,” saka Agnese.

“Ja tu dabū, ka bērns pasmaida, ka mamma beidz raudāt, vai tevi vienkārši pienāk kāds un apkampj – viss, tavs darbiņš ir padarīts,” viņa smaidot atzīst.

Klauns - emociju zibensnovedējs 

To, ar cik daudzām emocijām ikdienā jāsastopas dakteriem klauniem, parāda jau viņu maršruts – “iesildīšanās” uzņemšanā un tālāka pāreja uz citām nodaļām. Protams, uzņemšanas nodaļā vairāk jūtamas bailes un neziņa – cits ārstu jau ir saticis, cits vēl nav, ir bail no daktera, bail no slēdziena. Savukārt nodaļās diagnoze ir zināma un tiek īstenots ārstēšanas kurss, tādēļ tur atmosfēra ir mierīgāka, tomēr katra bērna – vienalga, vai uzņemšanā, vai nodaļā sastapta – attieksme un izjūtas ir unikālas. Ar to ir jārēķinās.

“Cilvēki paniski baidās no slimnīcām,” saka Agnese. Nav nozīmes, vai esi vecs vai jauns – bailes visiem ir vienādas. “Protams, ir bail – ja tu zini, ka tev būs operācija, tu baidies no operācijas. Loģiski. Bet ir jāsaprot, ka tā operācija ir nepieciešama, lai tev palīdzētu,” par emociju iracionalitāti teic Dr. Trikō atveidotāja.

Klauna kā zibensnovedēja lomu Agnese, šķiet, ir pilnībā pieņēmusi. Viņa saprot, ka negatīvās emocijas – naids, dusmas, neziņa –, ar ko jāsaskaras arī labsirdīgajai Dr. Trikō, ir tikai normāls process. “Es uzņemšu to visu, lai viņam paliek vieglāk un lai ārstiem pēc tam vieglāk,” Agnese saka.

Neviena no šīm emocijām nav vienkārša, tādēļ ar šādām situācijām Agnese tiek galā meditējot, apmeklējot obligātās supervīzijas vai pārrunājot konkrētos gadījumus ar partneriem. Viņa arī uzsver, ka ir svarīgi pašam apzināties to, ka negācijas jāpārvērš pozitīvā enerģijā: “Tu it kā paņem to negatīvo emociju sevī, pārvāri un atdod pretī to pozitīvo prieku. Bet tu nedrīksti sevī paturēt to negatīvo – pārvāri pozitīvajā. Un atdod.” Turklāt, kā viņa norāda, lai novērstu negatīvās sekas, kas varētu rasties, šīs emocijas laižot caur sevi, ir jāapzinās, ka “emocijas pārvāra” nevis pati Agnese, bet viņas tēls – Dr. Trikō. Tāpat

Agnesei ir ļoti spēcīga nostāja par to, ka emocijas jāatstāj slimnīcā. Kaut arī “nedrīkst [emocijas] paturēt sevī, savādāk var pārdegt viens un divi”,

Agnese uzskata, ka darbu uz mājām, lai tur tiktu galā ar izjūtām, nedrīkst ņemt. Viņa stāsta, ka gadījumā, ja maiņa bijusi īpaši smaga, visas negatīvās emocijas jāatstāj slimnīcas teritorijā – ja ir jāizraudas, tad tas jādara klaunu istabā, un tikai tad jāiet mājās.

Attiecības ar ārstiem

“Protams, ka ārsti ir dažādi,” godīgi atzīst Agnese. Ne visi ārsti un māsiņas atbalsta dakterus klaunus – kāds klaunus uzskata par traucēkli, vēl kāds varbūt neizprot viņu ieguldījumu bērnu ikdienā. Tomēr lielākā daļa ārstu ir pieraduši – viņi aicina dakterus klaunus gan palīgā, kad jāveic kāda procedūra, gan var palūgt doties uz kādu konkrētu palātu. Agnese stāsta, ka tagad, sešus gadus pēc programmas sākuma Latvijā, attiecības starp īstajiem dakteriem un dakteriem klauniem ir ļoti mierīgas.

Pirmajiem klauniem esot bijis ļoti grūti, jo ārsti nezināja, kas ir dakteris klauns. “Tie tur cīnījās par savu vietu, lai pierādītu, ka viņi ir vajadzīgi slimnīcā. Viņi ir izdarījuši milzīgu darbu, jo tagad ārsti paši mūs aicina palīgā,” pateicīga ir Agnese.

Attiecības starp pacientiem, viņu vecākiem un ārstiem ietekmē arī ārstu pārslodze. No dakteriem un māsām nevar prasīt nepārtrauktu prieku un pozitīvu attieksmi. Vecāki stresa situācijās bieži neapzinās, ka arī ārsts ir tikai cilvēks, tādēļ izbēgt no konfliktiem starp vecākiem un ārstiem arī nav iespējams. Agnese atgādina, ka cilvēciski ir jāsaprot – ārstiem ir ļoti daudz darba, un neatkarīgi no noslodzes viņi dara visu, lai palīdzētu mazajiem cilvēkiem.  “Protams, mēs varam runāt gari un ilgi, kāpēc dakteri un māsiņas ir dusmīgi un nikni – jo divas maiņas pēc kārtas ir nostrādājuši par minimālo algu,” godīga ir Agnese, “bet tādēļ esam mēs – klauni –, lai ārstiem un māsiņām palīdzētu!”

Mazliet trakie rūķīši bez scenārija 

Ne visi, kuri ierodas slimnīcā, zina, kas ir dakteri klauni. Agnese stāsta, ka ar nezinātājiem atgadās arī kuriozas situācijas – cilvēks atbrauc no laukiem un jautā: “Ooo, kas tas par rūķīti!?” Protams, tiek paskaidrots, ka tas nav gluži rūķītis, bet īsts dakteris klauns, un tādējādi paši klauni zināmā mērā veic arī nedaudz izglītojošu funkciju.

Lai arī klauni kādam var asociēties ar troksni, patiesībā viss atkarīgs no konkrētā gadījuma un pacienta. Klauni prot atrast kontaktu arī ar bērniem, kuriem kāds brīdis jāpavada reanimācijas nodaļā, kur bērns, atšķirībā no lielas daļas citās nodaļās esošo pacientu, pats izrādē piedalīties nevar. Tāpat klauniem jāspēj uzrunāt ne vien bērni, bet arī vecāki – un ne vienmēr tādēļ, lai pārliecinātu vecākus, ka klauni var ar viņu bērnu spēlēties. Agnese uzsver – laikā, ko bērns pavada slimnīcā, arī vecākiem nepieciešams īpašs atbalsts. Paaugstināta stresa apstākļos arī viņi var pārspīlēt emocijas, ko izjūt. Piemēram, Agnesei bijis gadījums, kad viņa sastapusi ļoti raudošu mammu, vārdu pa vārdam

Dr. Trikō mēģinājusi saprast, kas atgadījies, līdz mamma pateikusi, ka bērns, kurš turpat blakus mammai priecīgs sēdējis, dabūjis punu pierē. It kā sīkums, bet mamma pirmo reizi ar bērnu nokļuvusi slimnīcā, un slimnīca sajauc galvu arī vecākiem ar augstu stresa noturību.

Un tomēr – arī vecākus mazas lietas iepriecina un var novērst domas no bēdīgās situācijas: “Uz viņiem tie ziepju burbuļi strādā tikpat labi kā uz bērniem,” no pieredzes saka Agnese.

Tomēr nekad nevar zināt, kā izvērtīsies saruna ar pacientu vai viņa vecākiem. Dakteris klauns – tā nav loma. “Tā nav loma, jo aktierim loma ir ļoti skaidra – tev ir scenārijs,” uzsver Agnese. “Te tu ieej tēlā, un tev nav scenārija. Tu nekad nezini, kas tevi sagaidīs šodien. Tu nevari iepriekš izdomāt – lūk, es šodien darīšu tā vai šitā. Jo bērni katru dienu ir citi, un tev ir jāspēj improvizēt. Bet tev ir jābūt savā klauna tēlā,” viņa stāsta.

Viens no interesantākajiem gadījumiem Dr. Trikō karjerā atgadījies Agneses pirmajā darba gadā. Ar kolēģi viņas devušās uz palātām, kas atrodas slimnīcas pirmajā stāvā, un pašas pēc tam brīnījušās, no kurienes viņām radusies tāda ideja:

“Mēs ar kolēģi vienkārši iegājām palātā, atvērām durvis, izgājām cauri palātai, atvērām logu un izkāpām ārā,” viņa smiedamās stāsta. Palātā esošie bērni esot palikuši ar muti vaļā, nevarot saprast, kas tikko noticis.

“To tu nekad nevari paredzēt – ka tu tā darīsi,” Agnese saka.

Var redzēt, ka, darot daktera klauna darbu, Agnese staro. Viņa staro, arī runādama par visām problēmām, ar ko nākas sastapties. “Nezin kāpēc mēs baidāmies no dakteriem – ka viņi darīs mums pāri, nevis palīdzēs,” Agnese secina, teikto attiecinot arī uz pieaugušajiem. “Smiekli jebkuram ārstēšanas procesam nāk par labu,” viņa uzsver un atminas, ka, pašai nokļūstot Stomatoloģijas institūtā, esot gribējies, lai arī tur ir kāds dakteris klauns – pieaugušajiem. Citādi bailes un turienes atmosfēru  “varēja kā ar nazi griezt”.

Cilvēki, kuri sevī atrod spēku būt dakteri klauni, nav vienkārši cilvēki – viņi saprot, kādēļ to dara, un dara to no visas sirds. “Mēs visi esam nedaudz traki, jā. Normāls cilvēks šādu darbu nedara,” smaidot saka Agnese. “Tāds pozitīvs, labs trakums,” viņa piebilst.