Aculiecinieks

Aculiecinieks. Tīģera gads

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Restaurators

Aculiecinieks. Emīlija – dzērājšofera notriektā. Tēta stāsts par zaudēto meitu

Emīlija – dzērājšofera notriektā. Tēta stāsts par zaudēto meitu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Emīlijas tētis Uģis dalās atmiņās par meitu, kuras dzīvību janvārī uz gājēju pārejas Rīgā, Saharova ielā, izdzēsa stipri iereibis dzērājšoferis.

9. janvārī Rīgā, Saharova ielā, 1987. gadā dzimis vīrietis bez vadītāja apliecības un 2,8 promiļu reibumā uz regulējamas pārejas pie zaļās gaismas gājējiem notrieca Penku ģimeni – astoņus gadus veco Emīliju, viņas mammu un mammas mammu. Dzērājšoferis aizbrauca no notikuma vietas, bet viņu aizturēja vēlāk, pateicoties aculieciniekiem. Visas notriektās guva smagas traumas. Vecmāmiņa joprojām atrodas slimnīcā. Emīlija ir mirusi.

Meitenītes tētis Uģis Penka atsakās samierināties ar faktu, ka 30 neatkarības gados Latvijā tik daudzi joprojām nav sapratuši, ka dzert un braukt vienkārši nedrīkst. Viņš negrib, ka meitas bojāeja ir tikai kārtējais cipariņš statistikā. Uģis Penka aicina veikt izmaiņas likumos, paredzot gan daudz bargākus cietumsodus dzērājšoferiem, gan ikviena līdzbraucēja atbildību.

Šis ir Emīlijas tēta Uģa stāsts.

 

Uģis Penka
Uģis Penka

Nenopirktais saldējums

Te, ap Saharova ielu, ir ļoti dzīva satiksme un cilvēku kustība. Te ir divas skolas, un vienā no tām vakaros darbojas daudz pulciņu. Vecāki bērnus pieved ar auto, ko atstāj ceļa malā. Tālāk ir kalns, saukts par Ušakova kepku. Te pāri ielai ir pārtikas veikali un ātro uzkodu restorāns. Cilvēki pa mums traģisko pāreju iet pāri regulāri.

Tā bija svētdiena. Pulkstenis bija trīs. Parasti viņas staigā trijatā: vecmāmiņa, sieva un meita. Te, parkos, Emīlijai ļoti patika lasīt kociņus. Ja ir skudru pūznīši, viņa piegāja klāt un savos astoņos gados ilgi skatījās, kā tur dzīve notiek tajā pūznītī. Skudriņas viņai patika. Visa dzīvā radība.

Viņas nāca uz māju pusi. Gribēja ieiet veikalā “Beta”, un tieši pie šīs vietas Emīlija teica, ka grib ieiet betiņā nopirkt kādu saldējumu. Tad sieva prasīja – nu, kuru? Un Emīlija teica – to garo, krāsaino. Tad [brālim] Ričardam arī? Jā, Ričiņam tieši to pašu.

Viņas pienāca [pie pārejas]. Iedegās zaļš [luksofora signāls], pirms viņām bija sieviete ar bērnu, kura pirmā gāja pāri. Auto pirmajā joslā apstājās, un viņas trijatā šķērsoja pāreju. Roku rokā, vienā līnijā. Un tad notika tas trieciens... Un tas viss bija tik ātri. Es domāju, ka viņas pat nesaprata, kas notiek. Saskrēja daudz cilvēku. Sieva man pazvanīja. Es ielecu apavos, kas man bija, paķēru [pa rokai] pirmo jaku un ar dēlu – viņam ir 17 gadi – skrējām šurp.

Viņai nav pulsa!

Emīlija bija paralēli ielai, no gājēju pārejas kādi metri astoņi, šķērsām, otrā pusē – sievasmāte. Sievai, tagad jau es zinu, bija ceļa kaula lūzumi trīs vietās, smagi mīksto audu bojājumi un visa seja asinīs. Es nevarēju saprast, ko man darīt. Piebrauca pirmā “ātrā”, tad vēl divas. Tad viena sieviete, laikam mediķis, pieliecās pie Emīlijas un teica, ka nav pulsa. Viņa neelpo!

Man sākās tāda iekšēja histērija. Mans puika bija balts kā krīts. Staigāja un nesaprata. Un tad brauca tā mazā reanimācijas mašīna, un es sapratu, ka viss ir slikti. Tad kādas minūtes 10, 15, viena mašīna te, viena pie Emīlijas, vistālāk pie sievasmātes. Te nedaudz noslēdza ielu. Visi ļoti lēni brauca garām.

Man ārsti prasa manu telefona numuru, bet no tā visa es nevarēju atcerēties. Labi, ka dēls bija un varēja pateikt. Un visu to laiku, kamēr mediķi strādāja, man tā kustība bija: pie sievas, caur Emīliju, pie sievasmātes. No sievasmātes, caur Emīliju, pie sievas. Tā es kursēju minūtes desmit, piecpadsmit. Kamēr viņas sāka vest prom...

Emīlijai bija apstājusies sirds, nebija elpas, nebija pulsa, ārsti nelaida klāt un neko neteica. Un es arī neuzstāju, lai kaut ko saka. Tad iedarbināja sirds ritmu, tas ir vienīgais, ko viņi dabūja. Un aizveda uz slimnīcu. Sievu uz “Gaiļezeru”, Emīliju uz Vienības gatvi.

Dvinga Dzeņu ielā

No policijas, uzspiežot, cik nu uzspiežot, bet prasot, es jau sapratu, ka viņi [uzbraucēji] ir aizmukuši neapstājoties. Un arī es skatījos uz asfaltu. Bremzēšanas pēdas es neredzēju. Bija tikai nolauzts spogulis. To, visticamāk, viņš nolauza, uztriecoties manai sievai.

Beigās kāds no cilvēkiem pateica, ka viņi ir noķerti šeit pat rajonā, Dzeņu ielā. Un, kad visi jau bija aizvesti, es sapratu, ka man ir jāiebrauc un jāpaskatās. (..)

Tajā sētā, kur viņi tika aizturēti ar visu mašīnu, bija trīs četras policijas ekipāžas, un astoņi policisti bija ielenkuši šos abus cilvēkus. Tad man sākās tāds emociju... nezinu, kā to nosaukt. Viss, kas man iekšā bija, tas viss līda pret viņiem ārā. Tai pašā laikā es sapratu, ka nedrīkstu tagad pret viņiem... Bet man gribējās viņus sadalīt pa gabaliem. Nu tā ir! Emocijas.

Pieejot klāt, es sapratu, kurš ir bijis pie stūres, kurš ir bijis blakus. Tas autovadītājs sākumā liedzās. Teica, ka nevadīja auto. Alkohola elpa bija tik pārpildīta. Mēs visi šad tad lietojam alkoholu, saprotam, ko nozīmē paģiras. Tur bija viss tajā izelpā! Es viņam biju tik tuvu klāt. Mums tikai starpā bija policists. Es viņam teicu – tev nāksies par to atbildēt.

Atvadas slimnīcā

Emīlijas traumas bija tik smagas... Lauztas kājas, rokas, gūžas, ar ko ārsti pat nemēģināja tikt galā. Jo vissmagāk bija cietusi galva. Kā man ārsti skaidroja, ja tu sasit roku, tev uzpampst tā roka. Kad sasit galvas smadzenes, notiek spiediena palielināšanās. Bet smadzenēm jau nav, kur izplesties. Priekšā ir galvaskauss. Viņi veica operāciju galvai, kas atvieglos stāvokli un varbūt noņems to spiedienu. Bet izmaiņu nebija... Jo smadzenes jau bija mirušas.

Un tad nāca gaidīšanas laiks. Man bija tāds izmisums!

Es ārstam teicu – es varu pamēģināt atvest no Marsa zemi, ja tas ko līdzētu. Bet ne tehnoloģija, ne medikamenti nelīdzēja.

Viņai deva ļoti stipras zāles. Ārsti to salīdzināja ar Šūmahera traumu, bet pat tad notikušais bija jāsareizina ar desmit. Pēdējā dienā viņai veica dažādas pārbaudes. 24 stundas, [kā pēc]  pēc likuma. Nekādu atbildes impulsu... Un diemžēl tad mums no viņas vajadzēja atvadīties.

Es biju pie Emīlijas divas reizes, sieva arī... Tā bija pēdējā reize, kad es aparātos dzirdēju sirdspukstus. Nieres jau bija atteikušās. Viņa tika nobučota no visām pusēm. Gan no manis, dēla, sievas...

Vecmāmiņa netika atvadīties. Viņa joprojām ir slimnīcā. Viņai tajā triecienā bija plīsusi liesa, sadragātas gūžas, kāju pēdas. Veiktas jau sešas operācijas. Jaunam cilvēkam varbūt dzīves gaitā sadzītu. Bet viņai ir 70 gadi. Un to, ka mazmeita nav, viņa uzzināja dienu pirms bērēm. Drausmīgi.

Nevis 10, bet 25 gadus aiz restēm

Ir pagājuši 30 gadi, kopš esam prom no Padomju Savienības, bet šajos 30 gados pirms katriem Jāņiem dzirdam aicinājumu nebraukt dzērumā. Bet nekas jau nemainās. Mans viedoklis ir tāds – cilvēks alkohola reibumā vai iepriekš par to sodīts, ja viņš sēžas pie stūres, viņš vada ieroci. Tas nav auto. Tas ir ierocis. Viņam nestrādā galva.

Un es nesaprotu, kā šo apturēt. Nav jau tā, ka es dienām un naktīm lasu kriminālprocesu, bet es saprotu, ka sods ir līdz desmit gadiem cietumā. Es domāju, ka tai soda amplitūdai ir jābūt lielākai. Dot tiesai lielākas pilnvaras lemt. Lai var uzlikt arī sodu līdz 25 gadiem. Jo katrs gadījums ir individuāls. Cilvēkiem nav respekta pret valsti, pret likumiem.

Un otrs, kas jāmaina, ir jāatbild visiem, arī pasažieriem. Ja arī līdzbraucējiem būs atbildība, tad viens otrs nekāps vispār auto, ko stūrē dzērājs. Un vēl vismaz kāds piezvanīs policijai un brīdinās savlaicīgi. Atbildība jāuzņemas visiem.

Tagad tā arī dzīvojam. Katra iela, katra taciņa glabā atmiņas par Emīliju. Un tu ej pa ceļu, bet tev nav blakus paša dārgākā.

Bet ziņās atkal stāsta par kārtējo avāriju ar bojāgājušo. Varbūt, ka ir laiks apstāties? Un ir jāpieņem stingri lēmumi un grozījumi. Nulles tolerance.

Nevis mazliet, bet nedzert nemaz. Pie stūres tikai skaidrā. Jo nekas nemainās. Šobrīd cietumsods ir līdz 10 gadiem. Nu ko, nosēdēs viņš šos 10 gadus, redzēs bērnus un sievu, jo likums atļauj. Izejot pēc 10 gadiem, būs ar viņiem kopā. Bet mums... Emīlijas nebūs vairs nekad. Mums ar sievu tagad ir grūti iziet ārā. Tu ej, un tev trūkst tā, kam jābūt blakus tev. Nekas nevar būt smagāks, kā zaudēt bērnu.

Saharova skrejceļš

Saharova iela šajā posmā ir kā skrejceļš.

Ceļa zīmes liek braukt uz 50 [km/h], realitātē brauc uz 60–70 un te vēl vairāk. Izmeklēšanas laikā maz tiek stāstīts. Bet liecinieku ir daudz. Tā šofera ātrums, kurš notrieca manu ģimeni, pie 100, 80 kilometriem [stundā] tiešām varēja būt. Emīlija ar galvu atsitās tieši šeit [pret auto priekšējo stiklu vadītāja pusē]. Un man ir tāda tēva aukstasinīgā doma – labi, ka viņa uzreiz... ka nemocījās.

Te notiek daudz avāriju. Šajā Saharova ielas posmā ir tāds kā ieskriešanās ceļš, te ir taisnais gabals, te daudzi spiež. Te ir raujamais gabals. Un labi mēs redzam tikai kreiso pusi. Re, kur viens tikko apdzina un aizlidoja, 60–70 kilometru stundā, tā ir tā kultūra.

Te tik daudzi staigā, šķērso ielu. Stabiņiem, sašaurinājumam ir jābūt visur. Ja tu brauc un redzi, ka kāds kaut rāpus iet pāri, tev ir jālaiž. Latvijā, Rīgā, zaļā gaisma joprojām nenozīmē, ka vari iet pāri. Cilvēkam svarīgs psiholoģiskais moments. Viņš negrib sabojāt savu auto. Ja te būtu guļošais policists vai joslu sašaurinājums, nebūtu noticis tas, kas notika. Es nevēlos, lai vēl kāds ietu bojā.

Ļoti daudzi, ļoti daudzi cilvēki mums sniedza palīdzību un atbalstu. Man likās, ka cilvēcība ir pazudusi. Ka tās vairs nav mūsu valstī. Visi ir dusmīgi, noraizējušies. Bet to cilvēku ir simtos, kas jūt, atbalsta. Sākotnēji, kad vēl bija cerība par Emīliju, daudzi arī finansiāli mums palīdzēja. Un mēs ar sievu esam ļoti pateicīgi. Mēs negaidījām, ka būs tik daudzi, kas jūt līdzi.

Izvada ar Igo balsi

Emīlija. Tas bija mans izvēlēts vārds. Es piedalījos gan meitas dzemdībās, gan nākot pasaulē dēlam Ričardam. Man liekas, kas ir tikai normāli. Tas ir mans pienākums.

Pēdējā reize, kad mēs redzējām Emīliju, bija kapos. Bērēs skanēja viņas mīļākā dziesma. Igo dziedātā “No rīta”.

Liega ēna klusi pārslīd vijolei
Tur aiz loga lampas dzenā vējš
Mēness skatiens kā caur gadiem sveiciens tāls
Noskan soļi un izgaist

Tā ir mūsu abu dziesma. Mums patika to klausīties kopā, un ar šo dziesmu es centos viņai nodot to iekšējo mierīgumu. Tas caurvij to dziesmu. Caur mūziku, caur dabu mācīju viņai dzīvi. Tepat netālu Pļavnieku mežā ir vāverītes. Nopirkām vienreiz riekstus, un sieva teica – ejam vāveres barot. Un vāveres no Emīlijas nebaidījās. Ēda tieši no rokas.

Skanot dziesmai, tā mēs viņu arī paglabājām.

Kad mēs uzzinājām, ka būs meitiņa, es vienmēr domāju, ka tā ir mana princese. Un ka reiz es viņas kāzās dejošu pirmo valsi kā tētis ar savu meitu. Tas viss paliek tikai atmiņā. Tas nekad tā nebūs…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti