“Aizrāvos ar ebreju vēsturi, kad piedalījos Zaļās sinagogas renovācijā Rēzeknē, nodarbojos ar saturu. Pēc izglītības esmu vēsturniece un muzeoloģe. Pakāpeniski izveidojās pētījumi “Ebreju Rēzekne” (2017) un “Kārsavas stāsti” (2018/2019), piesaistīju darbam daudzus vēsturniekus. Pati esmu no Kārsavas un gribu atspoguļot kādreizējo nacionālās dzīves daudzveidību šajā mazajā pierobežas pilsētiņā (pēc 1897. gada statistikas Kārsavā dzīvoja 1313 cilvēki, tostarp 294 luterāņi, 278 katoļi, 609 jūdaisti; pēc 2011. gada datiem no 2231 iedzīvotāja 1621 bija latvietis, 547 – krievi, pārējie – citu tautību cilvēki – L.V.).
CITĀTS
“Abrahama Edelmana ģimenes vēstures stāsts, ietērpts vēstuļu, atmiņu un fotouzņēmumu formā, ir atklāts un daudzšķautņains mikrovēstures piemērs, kas ļauj labāk izprast dažādu tautību cilvēku dzīves pieredzi sarežģītā laikā gandrīz visa 20. gadsimta garumā.”
Uldis Neiburgs,
vēstures doktors
Pēc tam atradu redaktorus, tulkotājus, vajadzīgos fondus – Frīdriha Eberta fondu un fondu “Uniting History”. Grāmata pagājušā gada beigās iznāca latviešu un angļu valodā, šī gada sākumā – krievu valodā. Un tagad mēs to prezentējam – dāvinām bibliotēkām un sinagogām. Metiens ir 300 eksemplāru katrā valodā,” Rus.lsm.lv pastāstīja projekta kuratore, domnīcas “Creative Museums” direktore Ineta Zelča-Sīmansone.
1938. gadā dzimušais Abrahams Edelmans atceras savus radiniekus un savu dzīvi līdz aizbraukšanai uz Izraēlu 1992. gada janvārī.
Tas ir ļoti mierīgs vēstījums, bez pārmērīgas nostalģijas, piepildīts ar mīlestību un cieņu pret tiem cilvēkiem, ar kuriem savedis kopā liktenis. Ikdienas antisemītisma mierīga konstatēšana arī ir grāmatas iezīme.
Lūk, piemēram, mātes atmiņas. 1941. gadā ģimeni no Kārsavas evakuēja uz ciemu Gorkijas apgabalā:
“Kad mēs ieradāmies šajā ciemā un izkāpām no ratiem, pie mums pienāca vairākas sievietes, kuras uz mums uzmanīgi palūkojās, bet pēc tam sāka ar rokām taustīt mūsu pieres. Māte pajautāja: “Kāpēc jūs mūs aptaustāt?” Par atbildi viena no ciema sievietēm atjautāja: “Bet vai jūs esat ebreji?” “Jā, mēs esam ebreji,” atteica māte. “Bet mums mācītājs teica, ka ebrejiem jābūt ragiem,” skanēja atbilde… Vēlāk māte sacīja, ka attieksme pret mums bija laba, neskatoties uz gadījumu ar ragiem.”
Cita epizode, kas saglabājusies deviņgadīgā Abrahama atmiņā. Ģimene jau dzīvojusi Rīgā – pēc atgriešanās no evakuācijas māju Kārsavā atraduši sagrautu, viņus izmitinājuši radinieki galvaspilsētā.
“Tas bija 1947. gada janvārī. Gāju uz nodarbībām un abās rokās turēju vijoli, kas bija ietīta plānā segā, tad man vēl nebija futlāra un baidījos braukt ar tramvaju, lai vijole netiktu sabojāta pārpildītajā vagonā. Tērbatas ielā man nāca pretī piedzēries vīrietis. Ieraudzījis mani, viņš iesaucās: “Ā, žīdulēns!” Un iespēra man ar kāju pa vēderu. Es tikai paspēju strauji pacelt uz augšu segu ar vijoli, bet pats aizlidoju pie mājas sienas. Tūlīt no acīm sāka līt asaras, taču galvenais, ka vijole bija palikusi vesela. Izgāju cauri Vērmanes dārzam, iegāju skolā un devos pie sava pedagoga Baltgaiļa. Viņš uzreiz ieraudzīja asaras, pajautāja, kas noticis, un sacīja vārdus, kuri man palikuši atmiņā uz visiem laikiem: “Tu vēl daudz ko nesaproti. Taču, kad kļūsi liels, sapratīsi, kas tas būs ar tevi vienmēr!””
Un pēdējais gadījums (grāmatā to ir daudz vairāk). Abrahams Edelmans jau bija beidzis Maskavas Enerģētikas institūtu, strādāja rūpnīcā “Dinamo” un meklēja iespējas nopelnīt. Aizgāja uz slavenā Georgija Pļehanova Maskavas Tautsaimniecības institūta Augstākās matemātikas katedru:
“Aplūkojis manus dokumentus, katedras vadītājs teica: “Es jūs neņemšu. Man jau ir divi ebreji, kālab man trešais?” Devos projām un vairāk šajā katedrā nerādījos. Un tomēr turpināju meklēt citu darbu. Ik pēc trim līdz pieciem mēnešiem iesniedzu pieteikumus dažādiem uzņēmumiem, taču mani atteicās pieņemt. Tā turpinājās līdz 1972. gadam, kad man kārtējo reizi atteica un atdeva iepriekš iesniegto anketu, kurā bija pasvītrots vārds “ebrejs”. Pēc tam es pārtraucu mēģinājumus pāriet citā darbā.”
Rus.lsm.lv tikās ar Abrahamu Edelmanu tūlīt pēc grāmatas prezentācijas Ludzas lielajā sinagogā.
“Latvijā neesmu bieži, iepriekšējo reizi biju pirms septiņiem gadiem.
Vienmēr atbraucu uz Latgali. Ir dalītas jūtas – gan skumjas, gan prieks.
Ar Kārsavu saistīta mana apzinīgā bērnība. Un vēlāk, kad man izveidojās ģimene, piedzima dēls, mēs ar sievu vasarā katru gadu braucām uz Kārsavu. Tieši Kārsavā mans dēls spēra pirmos soļus, iemācījās staigāt.
Par skumjo. Kārsavā vairs nav Ādolfa un Alfrēda Bankoviču mājas. Alfrēds Bankovičs, vācietis, bija precējies ar mana tēva māsu. Abas puses sākumā bija pret, taču mīlestība izrādījās stiprāka. Karā Bankovičs glāba ebrejus – savu sievu un manu māsīcu, kuras vecākus nošāva, un vēl divus cilvēkus, kuriem izdevās aizbēgt no Kārsavas geto. Alfrēdam Bankovičam piešķirts goda nosaukums “Taisnīgais starp tautām”. Ebreju Kārsavā tagad nav…
Esmu tālu no rakstnieka daiļrades, atmiņas pierakstīju pēc Inetas lūguma. Ja iznācis kaut kas interesants un noderīgs, tad ļoti priecājos. Un priecājos, ka esmu ar mīlestību pret Latviju “aplipinājis” dēlu.
Neuzskatiet to par nekaunību. Gribu visiem cilvēkiem dot padomu – interesējieties par savas ģimenes vēsturi.
Mana mazmeita Izraēlā skolā izveidoja mūsu ģimenes ģenealoģijas koku, viņu par to tur ļoti slavēja,” sacīja grāmatas “20. gadsimts. Vēstule” autors.
