Sadaļas Sadaļas

Kā ir būt

kā ir būt - #31 spēks

Kā ir būt

kā ir būt - #33 jušana

kā ir būt - #32 realitāte

E-sportists: Videospēles paredzētas izklaidei, nevis bēgšanai no realitātes

Videospēles paredzētas izklaidei, nevis bēgšanai no realitātes, pārliecināts e-sporta komandas "Team Medieval Riga" kapteinis Erlends Vaskāns, kurš trenējas datorspēlē "Counter-Strike: Global Offensive". Viņš uzsvēra, ka e-sports nav atpūta - tas līdzinās citiem sporta veidiem, tikai šeit jākustas daudz mazāk, izmantojot vien rokas un smadzenes.

Cilvēkiem ļoti interesē pasakaini vai neticami realitātes atveidojumi - daudziem patīk skatīties filmas, lasīt grāmatas, spēlēt spēles un citos veidos nokļūt vietās, kuras realitātē nepastāv. Kāpēc mēs tik ļoti tiecamies turp?

Te varam runāt par to, ko videospēles nodara smadzenēm. Tiem cilvēkiem, kuri nejūtas apmierināti ar realitāti vai tā nešķiet tik patīkama, videospēles varētu būt kā izeja. Tā rīkojas samērā daudzi.

Trenažieru zālē, trenējot trapeci. Svarīgi nodarboties ar fizisko sportu.

Tikpat labi tas var būt alkohols, narkotikas. Tas ir brīdis, kad izejam ārā no šīs pasaules realitātes, lai to aizmirstu, jo varbūt tā mūs neapmierina. Ir cilvēki, kuri iztiek bez videospēlēm, narkotikām un alkohola, viņu dzīve ir fantastiska, un zinot, ka tādi cilvēki ir, mūsos rodas neapmierinātība ar realitāti. Domāju, ikvienam vajag iemācīties būt apmierinātam ar savu realitāti, mīlēt sevi un apkārtējos.

Kā tev liekas, kāpēc e-sports un dažādas neprofesionālas darbošanās spēļu pasaulē ir tik populāras? Kāpēc tas ir tik aktuāli šobrīd?

Videospēles jau ir eksistējušas zināmu laiku, bet agrāk ikvienu jauno un moderno izklaides veidu daudzi cilvēki vienkārši noliedza, jo viņiem tas nepatika. Amerikas Savienotajās Valstīs 70. gados cilvēkus, kas spēlēja videospēles, neuzskatīja par normāliem. Viņi bija no sabiedrības atstumtie, kuri paši veidoja savu mazo sabiedrību. Pēdējā laikā redzam, ka cilvēki, kas straumē saturu mājaslapā “Twitch”, demonstrē arī savas personības, ne tikai veikumu videospēlēs. Viņi varbūt nav tik labi spēlētāji, bet viņu personības ir interesantas. Man šķiet, ka šie cilvēki vēlas kļūt par foršiem un harizmātiskiem cilvēkiem, jo kādam citam vajadzētu būt cilvēkam, ja ne harizmātiskam, priecīgam un jautram. Tāpēc viņi spēlē videospēles un sadraudzējas ar citiem cilvēkiem. Es nezinu, kāpēc tieši tagad videospēles ir foršākas, varbūt tāpēc, ka tās ir attīstījušās tik ļoti, ka tās nav iespējams atšķirt no realitātes. Ir tādas virtuālās realitātes brilles, kuras tu uzvelc un vari burtiski iejusties konkrētās videospēles tēlā. [..]

[..] Vai vari palīdzēt kliedēt stereotipus par videospēļu spēlētāju, kā cilvēku, kurš sēž pagraba pustumsā, ar neona gaismiņām fonā? Un cik liela ir spēlētāju kopiena?

Un viss, ko pagraba puisītis ar neona gaismiņām fonā dara, ir spēlē spēlītes, reizēm kaut ko apēd un aiziet uz tualeti. Tas nav veselīgi, to nevajag atbalstīt, bet drīzāk vajag saprast un palīdzēt tikt ārā no šādas vides.

“Summersound” 2018. gada festivāla telšu pilsētiņā ar Latvijas “Counter-Strike: Global Offensive” e-sports veterānu Sandi "ayriks" Rainski.

Agrāk trenējos trenažieru zālē, tagad to daru mājas apstākļos. Cilvēki, ar kuriem runāju par citām tēmām, dažkārt prasa: “Ko tu dari brīvajā laikā?” Kad atbildu, ka spēlēju videospēles, nespēj man noticēt, jo neizskatos pēc čalīša no pagraba, bet pēc tāda, kurš iznācis no trenažieru zāles. Visādi cilvēki mūsdienās spēlē videospēles, bet visveselīgākais ir nevis visu laiku sēdēt pagrabā, jo arī tādi cilvēki vēl eksistē, vajag būt universālam cilvēkam, veselīgam. Tikai sēdēt pie datora nav veselīgi, tev jāizkustas, veselīgi jāēd, nevis jāpārtiek tikai no “maķīša”. Agrāk bija vairāk cilvēku, kuri bēga no realitātes videospēlēs. Varbūt tajā vidē viņiem bija draugi vai vienkārši cilvēki, kas viņus saprata, kopā spēlēja un bija jautri. [..]

Teici, ka virtuālo realitāti šodien grūti atšķirt no fiziskās realitātes. Kad tev pēdējo reizi datorspēle likās reālāka par fizisko realitāti? Varbūt tev tās vairs nav divas realitātes, bet viena?

[..] Tas ir ļoti, ļoti labs jautājums, jo ir vēl viena spēle, kura agrāk bērniem likās forša, bet viņu vecākiem nē. Viņiem tādas nepatika, jo dažās spēlēs var atļauties darīt visu ko, piemēram, arī kļūt vardarbīgam, tāpēc tās nav domātas bērniem. Ir spēle, kas vēl joprojām ir populāra, to sauc “Grand Theft Auto” (GTA). Spēlē bija iespēja komunicēt internetā. “GTA: San Andreas” ir maza spēlīte, kuru izveidoja paši spēlētāji, nevis kompānija. Spēlētāji to radīja, lai varētu viens otru satikt internetā. Tad viņi saprata, ka spēlēs var ne tikai šaudīties, bet arī spēlēt lomu spēles. Tagad tās izveidojušās par atsevišķu lielu spēļu žanru, kur tēlo kādu cilvēku. Es pats esmu bijis iekritis šajās lamatās, jo esmu aizgājis uzspēlēt šo spēlīti un neatgriezies. Uz īsu brīdi kļuvu par čalīti no pagraba. Un labi, ka tiku no tā vaļā, jo mani tik ļoti aizrāva izlikšanās par citu cilvēku. [..] Cilvēks var būt atkritumu savācējs Rīgā, atnākt mājās, bet spēlē tēlot valsts prezidentu.

2018. gadā dejojot atDejas nosaukums ir ''Lakatiņi''. Tās stāsta galvenā doma bija visiem atrast vienu lakatiņu kopā, lai dzīvotu kā viena liela ģimene!

Man tā bija kā vesela pasaule, bet lieta tāda, ja tu spēlē mirsti, reālajā dzīvē tu paliec dzīvs. Tas arī bija tas foršākais, ka varēji izlikties par noziedznieku vai tādu cilvēku, kāds reālajā dzīvē negribētu būt. [..]

Pastāv klišejisks uzskats, ka datorspēlēs jaunieši iemācās visādas muļķības, kļūst agresīvi, bet reālajā dzīvē tas beidzas ar vardarbību pret citiem. Kā tev liekas, vai tas nav bīstami, ka ir kāda cita, realitātei paralēla pasaule, kurā tu esi pilnīgi cits cilvēks? Vai saskati tajā draudus?

Videospēles jāspēlē izklaidei, nevis ar mērķi aizmukt no realitātes. Ja tu esi noziedzīgs domās, tad tu būsi noziedznieks arī dzīvē. Ja tev ar galvu viss kārtībā un tu mīli savu dzīvi, tad vari izlikties par noziedznieku, bet reālajā dzīvē neko sliktu nedarīsi. Varbūt izdarīsi, ko labu, jo esi cilvēks, kurš dara to, ko vēlas darīt un jūtas laimīgs. Par šaudīšanos un vardarbīgām spēlītēm esmu daudz runājis. Vienkāršā atbilde – ja tev nav kārtībā ar galvu, spēlē jebkādu spēli, tu tik un tā izdarīsi kaut ko sliktu cilvēkiem.

Vienīgais, ko šaudīšanās spēles man iemācījušas, ir taktiskā domāšana. Šaut ar īstu ieroci es nemāku – izšaušu, bet ierocis no atsitiena aizlidos, kamēr es pats būšu gar zemi. Es negrasos šaut uz cilvēkiem tikai tāpēc, ka to daru spēlēs.

Mums nacionālais sporta veids ir hokejs, Dienvidkorejā - e-sports jeb kibersports. Atceros, lasīju, ka Dienvidkorejā militāristiem lika spēlēt “Counter Strike 1.6”, lai attīstītu taktisko domāšanu. [..]

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt